Viens no mums 8
– Vējonim ir pietiekami labs potenciāls kļūt par visnotaļ adekvātu Latvijas prezidentu. Galu galā viņš ir cilvēks ar politisko pieredzi, samērā populārs, turklāt lielākā popularitāte ir tieši ārpus Rīgas, nevis Rīgā. Tas nozīmē, ka viņš ir tuvs arī Latvijas reģioniem, prot runāt ar cilvēkiem, ir samērā nosvērts pēc rakstura, – jauno prezidentu raksturo politologs, LU asoc. prof. Ivars Ījabs.
Viņš uzskata, ka kaislības ap prezidenta kandidātiem bijušas pārmērīgas, itin kā būtu jāsameklē kāds pārcilvēks.
– Vējonis ir viens no mums, viņš ir viens Latvijas cilvēks, normāls Latvijas politiķis, – secina politologs un domā, ka Raimonda Vējoņa spēcīgās puses līdz šim vairāk izpaudušās iekšpolitikā. Būs nepieciešams laiks, kamēr viņš “aprullēsies” starptautiskas reprezentācijas līmenī. Noteikti ir vērts pieslīpēt angļu valodu, ja grib patiešām labā līmenī uzstāties Eiropā un pasaulē.
Ar prezidentu Andri Bērziņu Vējoni vieno tieksme uz askētiskumu – dzīvot savā dzīvoklī, nerīkot balles.
– Sabiedrība no prezidenta tomēr gaida zināmu reprezentativitāti. Tas nenozīmē, ka būtu jāšķiežas ar naudu, bet inaugurācijas balle pasaulē ir pieņemta. Tā ir sena tradīcija vēl no monarhiju laikiem – stājoties amatā, valsts galva svinīgā atmosfērā pieņem sabiedrības nozīmīgākos pārstāvjus. Nerīkot inaugurācijas balli laikā, kad valstī nav drausmīgas krīzes, nebūtu labs stils. Tajā ziņā tik briesmīgi askētiskam nevajadzētu būt. Mums ir bijis otrs pretpols – prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura bija ļoti reprezentatīva. Es ieteiktu Raimondam Vējonim atrast vidusceļu, – uz pārdomām mudina Ivars Ījabs. Jā, arī sabiedrībai šajā jautājumā – cik reprezentabli būtu jādzīvo Valsts prezidentam – vidusceļu grūti atrast. Kad prezidenti grib dzīvot grezni, mums nepatīk, uzmanām katru pirkumu, skaitām naudu. Kad prezidents grasās dzīvot pieticīgi, kā vairākums tautas, atkal neder. Tas atgādina ainu no “Skroderdienām Silmačos”, kad Auce ar Pičuku spriež, kā audzinās jaundzimušo. Paši dzīvos sīksti kā divi krami. Bet to puiku, to puiku…
Bet ko labu varētu paņemt no citiem priekšgājējiem? Ivars Ījabs min Valda Zatlera un Andra Bērziņa cilvēcīgumu, Gunta Ulmaņa politisko viltību. Kad brīnos, politologs atgādina 1995. gada 6. Saeimas vēlēšanas, kad notika partiju spēles ar Zīgeristu un Čeveru. Ulmanis toreiz izspēlējis ļoti viltīgu gājienu attiecībā uz premjera nominēšanu. – Lai Vējonis sāk strādāt, tad jau mēs atradīsim, ko kritizēt, – sola Ivars Ījabs.
