Konkrētā ģeeopolitiskā situācijā Latvijai jābūt savam zaļajam kursam 0
Artūrs Bukonts, žurnāls “Baltijas Koks”
Jēdzienam lobijs ir ļoti sena vēsture. 16. gadsimta Anglijā tas tika lietots, lai apzīmētu pastaigu laukumu klosterī, bet gadsimtu vēlāk – arī Pārstāvju palātas kuluārus. Politisku nokrāsu tas ieguva tikai 19. gadsimtā ASV, kur to lietoja attiecībā uz kongresmeņu balsu pirkšanu[1]. Jāatzīst, ka arī mūsdienās korupcija nav pazudusi no internetā uzmeklējamām lobija (lobisma) definīcijām, apgalvojot, ka interešu pārstāvniecība var izpausties trijos veidos:
– kā ilgstošs un pacietīgs darbs ar izpildvaru un lēmumu pieņēmējiem, paužot savas intereses semināru, sanāksmju, prezentāciju, konferenču, sabiedrisko attiecību kampaņu veidā;
– kā uzņēmēju iesaistīšanās varas struktūrās, piedalīšanās institūciju formēšanā: ietekme uz personāla veidošanu, vēlēšanu kampaņu finansēšana, apmācība;
– vai arī – kā ierēdņu uzpirkšana.
Rakstot šo, jau iztēlojos lasītāju sarauktās uzacis, domājot, kāpēc zem virsraksta par Meža akadēmiju tiek pieminētas šādas tēmas, tāpēc ar vieglu smaidu jūs nomierināšu – mans mērķis ir uzskatāmi parādīt, kādas interešu pārstāvniecības iespējas dabā pastāv, un norādīt, ka savā neilgajā 10 gadu pieredzē meža nozares interešu pārstāvniecībā varu droši teikt, ka trešo metodi nelietojam, un diemžēl vai par laimi arī otro metodi ne – nozares uzņēmēji nav tik naski tiešā veidā iesaistīties politikā. Mūsu organizāciju ikdiena ir lobisma definīcijas pirmajā punktā aprakstītais ilgstošais un pacietīgais darbs. Un šī gada 13. maijā noritējušais diskusiju forums Meža akadēmija ir izcils šādas interešu pārstāvniecības aktivitāšu piemērs.
Kāpēc šāds vērtējums? Pirmkārt, izvēlētais dalībnieku salikums. Salīdzinoši ierobežots dalībnieku skaits (aptuveni 30 personas), nosedzot mums visbūtiskākās lēmumu pieņēmēju grupas. Šogad dalībnieku vidū bija Klimata un enerģētikas padomes pārstāvji, ministriju vadošie ierēdņi, banku sektora līderi. Ar savu dalību pagodināja arī atsevišķi deputāti un pat eiroparlamentārietis Ivars Ijabs. Šo kompāniju mērķtiecīgi papildināja meža nozares uzņēmumu vadītāji, zinātnieki un nozares organizāciju pārstāvji, formālās un neformālās sarunās viesiem padziļināti skaidrojot pasākuma gaitā redzēto un dzirdēto.
Otrkārt, norises forma. Meža akadēmijas pirmo daļu pavadījām lielizmēra līmēto koksnes konstrukciju ražotnē ZAZA TIMBER Jelgavā. Un es uzsvēršu vārdu ražotnē – kā redzams attēlos, ZAZA TIMBER Meža akadēmijai par godu bija iepauzējuši darbu tālākapstrādes un montāžas cehā. Cerams, ka koksnes smarža un darba duna blakus cehā viesiem ļāva krietni labāk iztēloties, kas slēpjas aiz normatīvo aktu rindkopām un valsts budžeta tāmes ieņēmumu sadaļas. Pēc šāda paša principa arī otrajā daļā, kur diskutējām par mežsaimniecības un vides politiku, viesus nogādājām mežā.
Treškārt, saturs. Šeit es atļaušos atreferēt vienu līdz divas tēzes no katra runātāja, kas, visticamāk, palika arī pārējo dalībnieku prātos. Pasākumu atklāja ar Ivara Ijaba pārskatu par aktuālo Eiropas Savienībā, kur, manuprāt, būtiskākais ir fakts, ka no meža nozares drīzumā sagaidīs ne vien klimata neitralitāti, bet arī to, ka mēs nosegsim visu citu nozaru emisijas – pirmām kārtām lauksaimniecības radītās. Edgaram Rudzītim (ZAZA TIMBER) bija daudz īstenoto koka būvniecības projektu, ar ko lepoties, tomēr galvenās pārdomas auditorijā raisīja fakts, ka gadiem neatrisināto būvniecības normatīvu dēļ absolūtais vairākums šo projektu tiek īstenoti ārpus Latvijas. Mežā mūs sagaidīja AS Latvijas valsts meži eksperti, kas ļoti uzskatāmi parādīja, ka vērtīgie dabas biotopi veidojas tieši tās saimnieciskās darbības rezultātā, kuru tik dedzīgi vēlamies ierobežot. Aplūkojām arī mežaudzi, kurā kārtīgam un rūpīgam saimniekam loģika prasītu pieņemt tādus lēmumus, kas ir pretrunā ar mūsdienu normatīvo vidi, tāpēc efektīva zemes apsaimniekošana tur izpaliek. Sekojoši LVMI Silava vadošais pētnieks Āris Jansons iepazīstināja ar zinātnieku secinājumiem par klimata mērķu sasniegšanas scenārijiem – arī šeit, bez emocijām un balstoties datos, bija skaidri redzams, ka nekā nedarīšana lielās meža teritorijās laimi nenesīs pat klimata jomā. Tieši pretēji – ilgtermiņā noturēt CO2 piesaistes rādītājus varam, tikai mežus apsaimniekojot un iegūto ražu pārveidojot ilgspēlējošos koksnes produktos. Un, visbeidzot, Kristaps Klauss visus pabiedēja ar nākamo ziemu un riskiem mūsu enerģētikas sektorā – nav šaubu, ka pieprasījums pēc enerģētiskās koksnes būs liels, un tas būs izaicinājums ne vien katlu mājām, bet arī granulu un kokskaidu plātņu ražotājiem. Lai šīs iekšējās konkurences dēļ caur apkures tarifiem neciestu iedzīvotāji, jāpalielina koksnes piedāvājums tirgū.
Noslēguma diskusijās radās sajūta, ka viesi ir mūs sadzirdējuši. Vai tā būs, rādīs laiks. Un kā jau lobisma definīcija saka – tas ir ilgstošs un pacietīgs darbs, kas mums jāturpina. Protams, tuvojoties oktobrim, pastāv iespēja, ka kāds no nozares kolēģiem iemēģina roku interešu pārstāvniecības otrajā veidā, uz ko pat ceru!
Milzīgs paldies Meža īpašnieku biedrībai par pasākuma organizēšanu un Meža attīstības fondam par atbalstu!
[1] Mārtiņš Krieviņš, politologs, www.politika.lv, 18.02.2003.
