Kongress – pēc sešpadsmitā. Saruna ar Andri Ameriku 0
“Latvijas Avīzē” viesojās Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks ANDRIS AMERIKS. Viņa rosinātās partijas “Gods kalpot Rīgai” dibināšanas kongress notiks 17. martā. Ar vicemēru sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Jūsu pozīcija pirms referenduma bija…
A. Ameriks: – Viennozīmīgi – par vienu valsts valodu, tāpat teica arī mani tuvākie kolēģi domē.
– Runa ir par referenduma sekām. Gapoņenko, Lindermans un citi kungi jau paziņojuši, ka tagad jādala politiskā telpa.
– Žēl, ka Latvija paņēma Lindermanu atpakaļ no Krievijas. Ja viņa vai citu kungu vadībā izveidosies reakcionārs politisks spēks, mums noteikti nebūs pa ceļam.
– Jā, tas nav jums – prātīgai partijai?
– Lai rakstītu vai runātu, ir alfabēts. Pamatvērtības, pamatlietas. Iedzīvotājs, kas dzīvo Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, par savu valsti spriež pēc skaidriem kritērijiem. Tie ir: vai durvju priekšā nav bedru, vai bērnam ir vieta bērnudārzā, vai kustas sabiedriskais transports. Cilvēks maksā nodokļus, strādā savā darbavietā un skatās caur praktisko prizmu. Viņš ņem vērā apstākļus, kādos jādzīvo, skatās, vai kas mainās uz labo pusi, un, ja ir pozitīvas iezīmes, tās veicina viņa uzticēšanos valstij. Tikko veicam sakārtošanas soļus – uzbūvējam kultūras iestādi vai saremontējam ielu –, viņš vaicā, kādēļ man jābrauc uz Īriju, ja te viss atdzīvojas. Gribu šodien komunālpolitikas līmenī pierādīt, ka mūsu valsts ir tā vērta, lai tajā ieguldītu spēkus, resursus un padarītu to labāku.
– Jā, tas interesētu gan rīdziniekus – kas būs citugad pie varas, kādi izskatīsies zemes un īpašuma nodokļu rēķini nākamgad, cik maksās sabiedriskā transporta biļete.
– Runājot par stabilitāti – pirms trim gadiem Rīgas budžets bija 600 miljoni latu, šogad – 400 miljoni. Tātad mīnusā ar divsimt miljoniem! Bet sabiedriskajam transportam jākursē tāpat, skolas, bērnudārzi jāuztur tāpat, sociālās programmas jārisina. Tad rēķinājām, varbūt celt nodokļus par 20%, ko Saeima un valdība it kā ļautu darīt. Rēķinājām līdz santīmam, un tā sanāca, ka nolēmām nepaaugstināt īpašuma nodokli, kaut saimniekošanā vairs nav iepriekšējās rocības. Tikpat nopietni aplēsām pretimnākšanu pensionāriem, viņus bez maksas vadājot ar sabiedrisko transportu. Te galvenās izmaksas ir maršrutu tīklu uzturēšanā. Autobusu, tramvaju, trolejbusu maršrutu tīklam jābūt pēc iespējas plašam, jākursē noteiktos intervālos, nevis reizi stundā. Kad pagājušas rīta maksimuma stundas ar lielu pasažieru piepildījumu, kaut retāk, tomēr sabiedriskais transports izbrauc reisos arī pa dienu. Tad lielākoties brauc pensionāri. Tā tiek risinātas divas lietas. Saglabāts maršrutu tīkls, un pensionāriem, nemaksājot par braukšanu, dota iespēja grūtos laikos ieekonomēt kaut vai uz pārvietošanās rēķina. Tagad apspriežam, vai spēsim nākt pretim un sagādāt braukšanu par brīvu arī 5. – 9. klases skolēniem, tam gan pašlaik nepieciešami vēl nopietni aprēķini. Papildus domājam, kā šajos grūtajos laikos vairāk palīdzēt arī daudzbērnu ģimenēm.
– Ir ziņas un satraukums, ka šogad Rīgā rīkošot praidu. Kāda būs jūsu partijiskā nostādne?
– Divi gadi bija miers, bet nu atkal saņemts praida rīkotāju iesniegums.
Uzskatu, ka seksuālajām minoritātēm pa ielu nebūtu jāstaigā, jo tas rada diskomfortu citiem cilvēkiem. Otrkārt, jātērē lieli līdzekļi, lai šādu gājienu apsargātu. Ja citādi nevar iztikt, lai ir viena slēgta teritorija, kur šie interesenti sanāk kopā – kā pagājušoreiz Vērmanes dārzā. Ja viņi grib, lai tur pulcējas.
Pēc pašreizējā likuma pašvaldība tikai pieņem pieteikumus par pasākumiem, nevis atļauj vai aizliedz tos. Ierobežot sarīkojumu var tad, ja attiecīgi dienesti ziņo, ka to dēļ celsies lielas problēmas vai nekārtības. Topošajā partijā, iespējams, būs dažādas nostājas attiecībā pret praidu, bet politiskajā organizācijā ir tikai normāli, ka visi nedzied vienkop soprānā vai basā. Runājot par “Gods kalpot Rīgai” dibināšanu, mūsu koncepcijā galvenais būs Rīgas pilsētas attīstība līdz 2025. gadam. Tā programma nav sociālistiska, kapitālistiska vai liberāla, tomēr ar pilnīgi jaunu pieeju galvaspilsētas problemātikai. Iesaistām pieredzējušus Rīgas patriotus, kas vēlas dot savu pienesumu, un cilvēkiem pasakām, kādu gribam veidot Rīgu līdz 2025. gadam. Tur nolikts soli pa solim – kad jāceļ jauna koncertzāle, kad sporta manēža, kad jāsakārto ielu tīklojums. Tā ir attīstības programma par to, kas jādara. Ja nebūtu spēles noteikumu, ka pašvaldības vēlē politiskās partijas, mēs labprātāk paliktu par sabiedrisku organizāciju. Jau tagad ir kādi 600 atbalstītāju, no kuriem diendienā daudzi tāpat strādā Rīgas labā.
– Ameriks jau ir vicemērs, varbūt būs mērs – vai tā nav cilvēku aprēķina gudrība stāties viņa Rīgas partijā?
– Pareizs jautājums. Līdz pašvaldību vēlēšanām ir gads un daži mēneši. Ja cilvēki justu, ka tas nav pareizais ceļš iet rīdzinieku partijā, tad viņi vis nesteigtos iesaistīties. Tad liktos – vēl jāapdomā, jānopauzē. Bet šodien cilvēki tiešām mūs atbalsta, kaut Ameriks varbūt nemaz vairs nebūs vicemērs. Šī nav Amerika, bet rīdzinieku partija. Pēc diezgan rūgtās pieredzes, ko ar šķelšanām, reitingu kritumiem piedzīvoja Zatlera partija, cilvēkos pieaugusi skepse pret politiku un partiju dibināšanu. Viņi nopietni vērtē, vai to grib. Rīgas tematika ir daudzus piesaistījusi, un viņiem ir ko teikt. Atšķirībā no pārējām partijām un vadoniskām iezīmēm šī partija grasās ieņemt iespējami izveidojušos nišu – pilsētas pašvaldības problemātika. Līdz dibināšanas kongresam palicis pavisam īss laika sprīdis. Vēlmi darboties Rīgas partijā izteikuši cilvēki, kas jau bijuši citās partijās, bet dibinātājos būs arī daudz jaunu seju.
– Nonācām pie secinājuma, ka tomēr iekāpsiet Ušakova dārziņā.
– Centīšos vērtēt objektīvi. Ja runājam par valodas lietām, man un Ušakova kungam ir atšķirīgi viedokļi. Referendumā es balsoju “pret”, viņš “par”. Toties, ja runājam par sadarbību Rīgas domē, tad ar savu pieredzi varu salīdzināt, jo esmu sadarbojies ar Aksenoku, ar Birku, Bojāru, visiem beidzamo gadu mēriem.
Gribu teikt, ka šā sasaukuma laikā Rīgā izdarīts tik, cik abos iepriekšējos sasaukumos kopā. Šajā ziņā sadarbība ar Nilu Ušakovu kā pilsētas saimnieku no manas puses tiek ļoti augsti vērtēta. To rāda darbi.
– Ja jau saimnieciskajā daļā jums sapas, tad valodas jautājumu pašvaldības vēlēšanās diezin vai daudz cilās. Varbūt krievu vēlētājam arī nebūtu nekas pretī vienu otru balsi nodot Amerika partijai?
– Laiks rādīs. Atšķirībā no Saeimā pārstāvētā “SC”, kuram ir saraksti visā Latvijā, “Gods kalpot Rīgai” tiešām esam Rīgas komanda. Līdzšinējos trijos gados neesam šķirojuši pēc tautības – remontētas latviešu un krievu skolas, tāpat bērnudārzi. Mēs strādājām rīdziniekiem.
E. Līcītis: – Cik objektīvs jums šķiet rādītājs, ka referendumā pāri par 60% rīdzinieku nobalsoja pret otru valsts valodu? Vai tas kaut ko liecina?
– Neticu, ka visi Rīgā dzīvojošie, savā dzimtajā valodā – krieviski – runājošie ir vienpus frontes līnijai. Pieņemu, ka daudzi cittautieši ir tais uzskatos, ka otru valsts valodu nevajag.
– Bet ja nu līdz pašvaldību vēlēšanām “Saskaņas centrs” sadalās vai tiem rodas stiprs konkurējošs, daudz radikālāks spēks, kas piesakās par krievvalodīgo interešu aizstāvjiem?
– To nevar zināt, bet, ja Lindermans ar domubiedriem izveido politisku spēku, tad skaidrs, ka tas būs galēji reakcionārā nišā. Tas atkal dalīs vēlētājus pēc simpātijām – kuri būs mērenāki, kuri radikālāki. Latvijā jau ir pāri par 50 partijām, un dzird par jaunu veidošanu. Grūti teikt, kāda izveidosies aina un kas startēs pašvaldību vēlēšanās.
V. Krustiņš: – Diez vai šie spēki viens otram labu vēlē.
– Arī mēs, kolīdz paziņojām par Rīgas patriotu komandas veidošanu, jau jutām pretdarbību. Ja lūkojam Saeimas modeli, tur ir četras latviešu partijas un viena krievu. Trīs latviskie spēki veido koalīciju, un viena partija ir tādā kā rezervē, ja nu kāds ar kādu sastrīdas.
Valdošās Saeimas partijas, gluži iespējams, arī Rīgā gribētu nodrošināt sev šādu varas situāciju. Protams, ja mēs paziņotu, ka ejam pensijā vai dodamies zivis zvejot, tās labprāt atnestu ziedus – pateicībā par atbrīvoto vietu.
E. Līcītis: – Vai paliekat pie sava, ka – lai izpildītu jūsu programmu, esošā koalīcija ar “SC” būtu ideālākais variants arī pēc nākamajām domes vēlēšanām?
– Mūsu partija vēl nav izveidota. Kongresā noteiks nostādnes, bet es esmu tiesīgs analizēt beidzamo triju domes sasaukumu padarīto. Atkārtoju – saimniecisko un pilsētas interešu vārdā sadarbība ar Ušakova kungu kā mēru bijusi visveiksmīgākā. Kādi būs soļi nākotnē – redzēsim. “SC” pieņems savus lēmumus, viņi ir liela partija, viņiem būs savi plāni…
V. Krustiņš: – Ušakovs pats arī ir liels.
– Bez Ušakova ir vēl citi līderi, kas sēž Saeimā.
– Vēl citi? Nosauciet, lūdzu.
– Daudz viņiem līderu. Ir Urbanoviča, ir Dolgopolova kungs un vēl citi.
– Amerika kungs, bet Saeimā taču ienākuši jauni spēki. Tur ir “Visu Latvijai” puiši, visādi reformatori – varbūt jums jāturas tuvāk viņiem?
– Ļaujiet papriekš nodibināt šo Rīgas lokālpatriotu komandu. Esam gatavi pārrunām ar valdību, Saeimu, jebkuru politisko spēku, jo mēs neesam pret.
Mēs esam par Rīgu, lai tā attīstītos. Mūsu dialoga forma ir sadarboties, nevis kašķēties. Pie apvāršņa parādās citu jaunu spēku iedīgļi. Pieļauju, ka uz rudens pusi arī Šlesera kungs organizē partiju.
– Jūs jokojat?
– Nē, es vienkārši pieļauju šādu iespēju. Un top arī citas partijas.
– Jautājums kā brīvostas valdes priekšsēdētājam. Kas tur īsti notiek, vai Loginova kungs kaut ko aplam darījis?
– Brīvostā ir pāri par 2000 dažādu nomas līgumu ar dažādiem nomniekiem. Loginova kungs mūs informējis, ka vienā no šīm kompānijām viņam pieder 20% kapitāla daļas. Manā pieredzē tā ir samērā unikāla situācija. KNAB tagad pārbauda interešu konfliktu, vai, vienlaikus būdams ostas pārvaldnieks un veicot likumā noteiktas funkcijas, Loginovs drīkst būt arī uzņēmējs, kapitāla daļu turētājs uzņēmumā. Loginova kungs skaidroja – ja viņam piederētu, piemēram, kuģis, vai tas nozīmētu, ka šis kuģis nedrīkst ienākt un piestāt Rīgas ostā.
V. Krustiņš: – Un ko teiksiet par prātojumiem privatizēt Rīgas un citas Latvijas ostas?
– Osta Rīgai nodrošina pāri par 20 tūkstošiem darba vietu. Teritorijā ir ap 2000 ha pilsētai piederošas zemes. Mēs ar lielām bažām raugāmies uz iniciatīvām, ko dažkārt apzīmē – “reformas ostās”. Reformēt vajag to, kur kaut kas nestrādā, kā vajag, kamēr brīvostā jau janvārī bija 25% kravu apgrozījuma pieaugums. Tas liecina, ka osta pilda arī sociālā bufera, krietna darba devēja lomu pilsētā, jo vidējā alga tur ir par 35% lielāka. Visas reformas būtu septiņreiz jānomērī, bet, ja runā par ostu privatizāciju, tad, manuprāt, šādi runātāji būtu jāliek cietumā.
