Latgales apvienošanās ar pārējo Latviju. Kas paliek nezināms? Intervija ar Kasparu Strodu 14
Viens no pasākumiem saistībā ar 1917. gada Latgales kongresa simtgadi būs atlasīto materiālu ziņā unikāla izstāde Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē. Par godu tai Baltkrievijā izdevies sameklēt kongresa rezolūcijas kopiju un vēl citus dokumentus. Tas ir paradokss, bet materiāli par pirmo demokrātiski ievēlēto Latgales latviešu pārstāvju sanāksmi, kurā nolēma, ka Latgales, Vid- zemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta un Latgalei jāapvienojas ar pārējiem topošās Latvijas valsts novadiem, pašā Latvijā atrodami ļoti maz. Latgales kongress Rēzeknē notika 1917. gada 26. – 27. aprīlī (9. – 10. maijā). Izstāde atvērsies 3. maijā. “Parādīsim, kā veidojās Latgales savrupība, kāds bija ceļš līdz kongresam un kas notika pēc tam. Latgales kongresa ideja jau nedzima vienas dienas laikā. Izstādē tas mums ir kā slieksnis, kuram pārkāpjot nonāk “jaunajā mājā”, tas ir, Latvijā,” tā viens no tās veidotājiem, muzeja speciālists kultūrvēstures jautājumos KASPARS STRODS. Kongresa simtgade ir pamats paraudzīties uz vēsturiskajiem procesiem Latgalē un to, ko mēs par tiem īsti zinām vai, precīzāk, nezinām.
Vēsturnieki sūdzas, ka no tā laika Latgales Latvijā palicis maz oriģinālu dokumentu. Pat kongresa izveidotās Latgales Pagaidu zemes padomes rezolūcijas oriģinālais teksts pazudis!
K. Strods: Rezolūcijas oriģināla tiešām nav, bet Latgales kultūrvēstures muzejs pagājušajā gadā ar Rēzeknes pilsētas domes starpniecību no Baltkrievijas Nacionālā valsts vēstures arhīva saņēma dokumenta kopiju no krievu valodā ar roku rakstīta noraksta. Oriģināls? Pagaidām to nav izdevies atrast. Un vai vispār to kāds ir redzējis? Saglabājušies tikai dokumenta satura pārstāsti, kas jau pēc kongresa parādījās “Latgales Ziņotājā”, “Sējējā”. Tas noraksts krievu valodā, kuru pieminēju, varētu būt ļoti tuvs sākotnējam tekstam. Kāpēc krieviski? Tāpēc, ka pēc tam Latgales Pagaidu zemes padomes rezolūciju vajadzēja nogādāt Krievijas pagaidu valdības vadītājam Kerenskim, ar kuru gribēja risināt jautājumu par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas. Delegācija pie Kerenska gan aizbrauca, taču atbalstu nesagaidīja. Otrkārt, jāatceras, ka tas tomēr vēl bija 1917. gads un oficiālā lietvedības valoda bija krievu. Iespējams, ka pats kongress notika vienīgi latgaliešu valodā, taču es tam īsti neticu, jo tur bija daudz cilvēku, kas neprata latgaliski.
Ar ko jārēķinās vēsturniekam, veidojot stāstu par Latgali un latgaliešiem toreiz?
Pirmā lieta ir materiālu sadrumstalotība. Diemžēl nekur nav tāda vienota arhīva fonda par Latgales kongresu. Liecības ir ļoti fragmentāras. Veidojot izstādi, sadarbojāmies ar kolēģiem no citiem muzejiem, Latvijas Nacionālo bibliotēku, Latvijas Nacionālo arhīvu. Jo mums jau jāparāda, ka ar kongresu viss nebeidzās. Latgales pārstāvji pēc tam sekmīgi darbojās Latviešu pagaidu nacionālajā padomē un iekļāvās Latvijas valsts izveides procesā. Viens no izcilākajiem priekšmetiem izstādē būs no Cēsu Vēstures un mākslas muzeja – tas ir īpaši Latgales kongresa svinīgajam gājienam šūdinātais karogs. To darināja Jelgavas lauksaimniecības pārstāves Lavīze Putniņa un Alīda Freimane, kas Pirmā pasaules kara laikā Rēzeknē atradās evakuācijā. Tā ir viena no retajām oriģinālajām lietām, kas saglabājušās no 1917. gada kongresa. Vēl ir dažas personīgās lietas, kas saistās ar kongresa dalībniekiem, piemēram, brāļiem Skrindām.
Laiks toreiz bija ļoti sarežģīts un Latgales latviešu kongresam netrūka pretinieku. Arī Francis Kemps ieņēma dīvainu pozīciju – atdalīties, bet vēl nepievienoties.
Pamats mūsu zināšanām par to laiku pārsvarā ir laikabiedru atmiņas – Nikodems Rancāns, Valērija Seile, Francis Kemps… Lai cik arī būtu cienījama attiecīgā personība, tās subjektīvas atmiņas par absolūtu patiesību uztvert nevar. Ar Kempu tā lieta ir sarežģīta. Viņš bija neviennozīmīga personība. Kemps nostājās opozīcijā, jo viņam bija bažas, ka bez rakstiskas vienošanās, tikai uz mutiskas vienošanās pamata, kā to formulēja Francis Trasuns, latgaliešiem apvienošanās ar pārējo Latviju var slikti beigties. Gan valodas, gan kultūras ziņā.
Kemps tiešām uzskatīja, ka, ja neizdotos panākt rakstisku vienošanos ar pārējiem latviešu novadiem, Latgalei vajadzētu palikt pašai par sevi?
1917. gada pavasarī viņš nevarēja zināt, ka gada beigās nekādas Krievijas pagaidu valdības vairs nebūs un pastāvēs cits režīms. Kemps cerēja, ka varēs atdalīties no Vitebskas guberņas, bet uzreiz vēl neiet kopā ar Vidzemi un Kurzemi. Zigfrīdam Annai Meierovicam un Jānim Zālītim, kas arī piedalījās kongresā, viņš prasīja rakstiskas garantijas. No otras puses, tas bija muļķīgi prasīt garantijas kaut kam, kas vēl nav izveidojies. Latvijas valsts jau vēl nebija! Tādā ziņā Trasuna pozīcija, manuprāt, bija optimālākā. Ja ar kongresa sasaukšanu nogaidītu, varēja gadīties, ka labāks brīdis nemaz nepienāk. Atdalīties un palikt autonomiem būtu ļoti liels risks, ja ņem vērā tā brīža kontekstu, ka notiek Pirmais pasaules karš un brūk impērija. Par to, ka kongresu tik ātri noorganizēja, tiešām jāsaka paldies cilvēkiem, kas to toreiz darīja. Nu, Kemps arī pēc rakstura bija nepiekāpīgs, un viņam ar Trasunu domas nesaskanēja. Bet viņš vienalga vēlāk Latvijas Republikas laikā darbojās gan pašvaldībās, valsts struktūrās, laikrakstos.
Tomēr no Latgales kongresa Kemps un daži desmiti viņa piekritēju aizgāja.
Par to arī īsti nav skaidrības. Viena versija, ka tas notika tamdēļ, ka viņam otrreiz neļāva kongresā uzstāties. Pēc pirmās reizes par viņa pozīciju viss jau bija skaidrs. Daudziem rakstisko garantiju prasīšanas un neapvienošanās variants nepatika. Galu galā tā daļa, kas aizgāja, nemaz nebija tik liela – kādi 39 cilvēki.
Rēzekne 1917. gadā nemaz nebija tā latviskākā pilsēta. Rodas iespaids, ka Latgales kongresu tur sarīkoja par spīti.
Protams, Rēzekne ne tuvu nebija latviska. Latviešu tur bija ļoti maz. Minoritāte. Ebreju, pēc 1897. gada tautas skaitīšanas, – ap 60%. Pēc tam nāca krievi. Turklāt tur pastāvēja Rēzeknes apriņķa zemstes padome un daudzas nelatviešu organizācijas. Kad kustība sākās, daudzi nemaz nedomāja, ka tur vispār kas iznāks. Tas bija tāpat kā ar Latvijas valsts dibināšanu 1918. gada 18. novembrī. Tajā mirklī atdalīšanās no Vitebskas un pievienošanās Kurzemei ar Vidzemi nebija vairākuma viedoklis. Vispirms vajadzēja saujiņu inteliģentu cilvēku un ideju. Tauta pievienojās tikai pēc tam. Tāpēc interesanti paskatīties, kas tad bija kongresa delegāti. Pamatdaļā garīdznieki bija tie, kas atbalstīja atdalīšanos. Trasuns un viņa piekritēji taču nebija muļķi! Saprata, ka caur katoļu garīdzniecību, kam ir liela ietekme uz Latgales sabiedrību, apvienošanās ideju varēs sludināt tālāk. Viens no kongresa punktiem, starp citu, bija, ka Latgales katoļi izveidos savu arhibīskapiju. Būtu lielas problēmas, ja neizdotos iesaistīt garīdzniecību. Starp citu, pēc protokoliem redzams, ka delegātu statusā no sādžām atbrauca arī vairāki zemnieki, un arī viņi bija par apvienošanos. Dokumenti liecina, ka delegāti zināja, kurp dodas – uz kongresu, lai nobalsotu par pievienošanos pārējai Latvijai. Brauca no visas apkaimes – Preiļiem, Varakļāniem, Aglonas, Balviem.
