Franks Gordons: Palestīnas jautājums dabiski samazināts līdz cilšu strīdam 5
Dzīvodams Izraēlā kopš 1972. gada un daudz tajā piedzīvojis, pilnībā pievienojos viedoklim, ko Telavivas laikrakstā “Haaretz” paudis tā apskatnieks Dāvids Rozenbergs.
Viņš jautā: “Vai ir tāda Palestīna (domāta Palestīnas valsts. – F. G.) mūsu nākotnē?” Un atbild: “Tā vis neizskatās. Par to neizrāda ne mazāko interesi Netanjahu valdība, kas šajās dienās tik tikko izlikās šādu interesi tēlojam.” Un palestīniešu plāns izdarīt diplomātisku spiedienu uz Izraēlu caur ANO un Starptautisko krimināltiesu “ved uz nekurieni”, spriež Dāvids Rozenbergs.
Baraks Obama nolaidis rokas, un neviens republikāņu prezidents nelauzīs galvu. Arābu pasaules dienaskārtībā ir daudz svarīgākas problēmas, un Palestīnas jautājums nu samazināts līdz dabiskajam mērogam – cilšu strīdam par gruntsgabalu. Tas vairs nav drauds reģiona stabilitātei, kā tas ilgu laiku šķita.
Palestīnieši to sapratuši, raksta Telavivas žurnālists, un viņi, šķiet, tikai vārdos atbalsta ideju par sarunām. Tagad Izraēlai vajadzētu parādīt, kā lai rod izeju no šī strupceļa, bet grūti iedomāties, ka tas notiks. Kad palestīnieši rīkojas vardarbīgi, Izraēlai zūd jebkāda interese vest sarunas, bet, kad viņi izturas pasīvi, drauds izzūd, Izraēlai nav kur steigties un kolonisti turpina būvēties.
Izraēlas publika, noslēgumā raksta Rozenbergs, šajā ziņā ir pārsteidzoši vienaldzīga, nedomājot par to, kāda nākotne to gaida: neba jau viena valsts vai divas valstis, bet viena valsts ar tādu kā pielikumu – saniknotiem, nabadzīgiem cilvēkiem (t. i., palestīniešiem). Vienīgie, kas ir apmierināti ar šādu stāvokli, ir Izraēlas politiskie līderi, kuriem nav jāizdara grūta izvēle, un kolonisti, kuri iegūst to zemi, ko alka, bez vajadzības atzīt tās iedzīvotājus par pilntiesīgiem pilsoņiem.
Diemžēl varu tikai pilnībā piekrist šai fatālistiskajai Telavivas žurnālista analīzei.
