Konflikts olu biznesā – ja Latvijā nesanāks, rūpnīcu būvēs kādā no kaimiņvalstīm 0
Atteikušies no ieceres pārpirkt kādu no jau ražojošiem Latvijas uzņēmumiem, ukraiņu investori turpina attīstīt nu jau skandalozu slavu ieguvušo jaunas olu fabrikas projektu.
Taču, ja iecere Latvijā neizdosies, rūpnīcu būvēs kādā no kaimiņvalstīm, intervijā “LB” atzina ukraiņu uzņēmuma “Ovostar Union N.V” meitaskompānijas SIA “Gallusman” valdes priekšsēdētājs Arnis Veinbergs, bijušais lielākā Latvijas olu ražotāja “Balticovo” valdes priekšsēdētājs.
Kāds šobrīd ir statuss Latvijā iecerētajai olu ražotnei?
Šonedēļ esam noslēguši iepirkumu putnkopības iekārtu piegādei 26 miljonu eiro apmērā. Tas ir pirmais solis ražotnes izveidē, kamēr vēl notiek diskusijas par tās iespējamo atrašanās vietu. Šobrīd tiek izskatītas četras vietas – Tukuma, Ogres, Inčukalna un Valkas novadā.
Vai nav riskanti iepirkt iekārtas, pirms zināms, vai Latvijā projektu būs iespējams īstenot?
Nē, jo ražotnes projektu veidojam maksimāli efektīvu – kā neatkarīgu moduli, ko piesaistīsim attiecīgi izvēlētajam zemes gabalam. Strādājot pēc šāda principa, iespējams izmantot pēc iespējas mazāku zemes platību, jo modulim zem būvēm vajag vien ap 30 hektāriem zemes.
Tomēr būtiskus riskus neredzam, jo, ja ne Latvijā, tad par šā projekta īstenošanu interese joprojām ir no Igaunijas, Lietuvas un Polijas.
Kāpēc investors izvēlējās tieši Latviju?
Akcionāri stratēģisko lēmumu par ražošanas attīstību Eiropas Savienībā pieņēma jau pirms četriem gadiem. Sākumā gan bija vēlme iegādāties jau kādu ražojošu uzņēmumu, tomēr tas neizdevās pārdevēju attieksmes dēļ.
Pat īsti nesapratām, kāds tam ir iemesls. Tādēļ, izvērtējot vairākas iespējas un analizējot iespējamos riskus, 2017. gada vidū tika pieņemts lēmums attīstīt pilnīgi jaunu ražotni.
Potenciālās valstis investīciju veikšanai tika vērtētas pēc daudziem aspektiem – enerģijas, izejvielu, darbaspēka, nodokļu politikas, loģistikas. Salīdzinot visas Baltijas valstis, lielu atšķirību no projekta īstenošanas viedokļa nebija.
Taču man izdevās pārliecināt investorus, ka tieši Latvija būtu īstā valsts projekta īstenošanai.
Viena no Latvijas priekšrocībām ir šobrīd pieejamie instrumenti elektrības infrastruktūras izbūves investīciju atgūšanai, kas nav pieejami pārējās Baltijas valstīs.
Otra priekšrocība ir izejvielu bāze. Latvijas graudu kopraža ir ievērojama, tādēļ pastāv pietiekams potenciāls uz šīs bāzes ražot produktus eksportam ar augstāku pievienoto vērtību. 90% no saražotās produkcijas paredzēts eksportēt uz ES valstīm, Tuvajiem Austrumiem, citur pasaulē.
Cik liels būs Latvijas ražotnes pienesums “Ovostar Union” kopējā ražošanas apjomā?
Šobrīd ražotnēs Ukrainā ir 8,5 miljoni putnu vietu un tiek veiktas investīcijas, lai šo skaitu palielinātu līdz 12 miljoniem. Latvijas ražotnē tiek plānoti seši miljoni vietu. Kopējās investīcijas projektā sasniegs vismaz 85 miljonus eiro.
Vai šādas ražotnes izveide nesašūpos iekšējo tirgu?
Latvijā realizētās produkcijas apjoms nemainītos neatkarīgi no tā, kurā valstī – Latvijā, Lietuvā, Igaunijā vai Polijā – šis ražotnes projekts tiktu īstenots, jo šis tirgus ir reģionāls. Arī uz ES tirgus fona ražotnes ietekme būs niecīga – 2017. gadā ES ražotnēs kopumā bija gandrīz 400 miljoni dējējvistu.
Vai investori izprot argumentus, kuru dēļ projekts netiek uzlūkots ar entuziasmu?
Līdz šim kopumā esam izskatījuši vairāk nekā 50 dažādas vietas Latvijā ražotnes būvniecībai. Meklējām iespējami mazāk apdzīvotu vietu, lai nevienam netraucētu, vienlaikus vērtējām infrastruktūru.
Pirmā no vietām bija Valkas novadā, kur pašvaldība izskatīja iespēju izveidot industriālo parku. Šim mērķim gan bija nepieciešama valsts meža zemes nodošana pašvaldības īpašumā, kam nebija pietiekama politiskā atbalsta valsts līmenī, jo tas paredzēja aptuveni 20 ha mežu izciršanu.
Jāatzīst, ka Valkas novada vadības izpratne par ražošanas potenciālo pienesumu gan pašvaldībai, gan valstij kopumā bija ļoti pragmatiska un pozitīva. Iespējams, pie šīs vietas ražotnes projekta īstenošanai vēl atgriezīsimies.
Nākamā nopietni izskatītā vieta bija Tukuma novadā. Ievērojot publiskajā telpā izskanējušos viedokļus, ka nav pieļaujama meža platību izciršana, meklējām degradētas teritorijas.
Līdz ar to sadarbībā ar Tukuma novada pašvaldības vadību tika izvēlēta vieta Jaunsātu pagastā pašvaldībai piederoša sen izstrādāta grants karjera teritorijā.
Šajā procesā bijām tikuši jau līdz īpašuma atklātai izsolei, kad publiskā telpā tika sākta šā projekta apšaubīšana, gan norādot uz zemo īpašuma novērtējumu, gan apšaubot mūsu nolūkus.
Iznākumā akcionāri pieņēma lēmumu atlikt īpašuma iegādi līdz brīdim, kad tiks pabeigta ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūra un publiskai apspriešanai nodots ražotnes projekts. Tad arī būs skaidrs, vai ražotnes izveidei ir pietiekams atbalsts.
Tālāk, ņemot vērā pieredzi ar pašvaldības zemes iegādi un paturot prātā jūtīgo koku ciršanas tēmu, kā vēl vienu ražotnes vietu izskatījām juridiskai personai piederošu degradētu teritoriju – izstrādātu grants karjeru – Inčukalna novadā, mežainā vietā, tālu no dzīvojamās apbūves.
Šeit saskaramies ar zināmu pretestību, tomēr šī vieta joprojām tiek izskatīta kā ļoti piemērots variants. Tāpat joprojām tiek izskatīta ražotnes būvniecība Ogres novada Madlienas pagastā, kur šobrīd notiek sabiedriskā apspriešana.
Kas mani visvairāk satrauc visā šajā lietā – kā Latvija no malas izskatās potenciālo ārvalstu investoru acīs. Ne tikai saistībā ar mūsu projektu, jo šī informācija ir pieejama arī ārpus Latvijas.
Te vienā vietā nedrīkst cirst kokus, citā ir slikti apbūvēt lauksaimniecības zemi, citur apšauba investoru patiesos nolūkus, bet vēl citā tiek likti dažādi šķēršļi.
Kas strādās jaunajā fabrikā? Vai plānota ukraiņu nodarbināšana?
Projektu plānots attīstīt divās kārtās – vispirms tiks radītas 150 jaunas darba vietas, bet pēc otrās kārtas darba vietu skaitu paredzēts palielināt līdz 200. Ukraiņu darbaspēku neplānojam piesaistīt.
Apzināmies, ka darbaspēka nodrošināšana būs zināms izaicinājums, tomēr esam gatavi maksāt pietiekami labas algas, lai interese strādāt būtu un pat ieinteresētu daļu aizbraukušo tautiešu atgriezties mājās.
Ko darīsiet, ja pretestība ražotnes izveidei Latvijā izrādīsies pārāk liela?
Tādā gadījumā pastāv iespējas šo projektu sadalīt mazākos un attīstīt vairākās vietās. Nākotnē ir paredzēts attīstīt arī ar olu ražošanu saistītus blakusprojektus, nodrošinot risku diversifikāciju, līdz ar to konkrētas vietas investīcijām būs nepieciešamas vairākas. Tomēr ticu veselajam saprātam un godaprātam.
Viņi šeit nav vajadzīgi
Latvijā jau tagad pastāv nopietna konkurence starp vietējiem olu ražotājiem, uzskata AS “Balticovo” padomes priekšsēdētājs Valdis Grimze:
Kopš 2000. gada neviens “Balticovo” nav izteicis reālus pārpirkšanas piedāvājumus. Mūsu uzņēmums kā piederēja, tā pieder vietējiem Latvijas iedzīvotājiem, kas ir akcionāri, un pie mums strādā vietējie iedzīvotāji.
Jau 20 gadus sistemātiski modernizējam uzņēmumu – būvējam, arvien vairāk pārejam uz vistām draudzīgiem turēšanas apstākļiem, paaugstinām putnu labturības standartus. Mēs dodam darbu simtiem zemnieku ģimeņu, jo iepērkam vietējos graudus no vietējiem zemniekiem.
Jautājumā par Ukrainu jāņem vērā, ka beidzot ir stājies spēkā Ukrainas un ES asociācijas līgums, kas atvēris robežu ukraiņu precei. Līdz ar to ukraiņi paši savā valstī var brīvi ražot pārtiku ievešanai ES un viņiem vairs nav vajadzīgs pirkt vai būvēt putnu kompleksu kādā no ES valstīm.
Mēs jau tagad to redzam tirgū, bet nedomājam, ka tas var nodarīt zaudējumus Latvijas ražotājiem, jo mēs savu preci tāpat cenšamies eksportēt.
Latvijā jau tagad pastāv nopietna konkurence starp vietējiem olu ražotājiem, turklāt tiek ievestas arī olas, piemēram, no Polijas, jo šajā valstī ražošanas jaudas ir tik lielas, ka nodrošina olas gan pašu patēriņam, gan vērā ņemama apjoma eksportam.
Arī Ukraina jau tagad ieved nozīmīgu olu apjomu. Ukraiņu produkcijai ir zema cena, jo šajā valstī ir lētāks darbaspēks un putnu barība, turklāt arī labturības prasības ir krietni zemākas nekā ES valstīs. Tas ļauj ieguldīt mazāk līdzekļu ražošanā.
Tiesa, ņemot vērā diezgan miglaino situāciju ar vistu labturību un olu ražošanas apstākļiem, ko Eiropas Savienībai nav iespējams kontrolēt, ir jautājumi par šajā valstī ražoto olu kvalitāti.
Arī Latvijas uzņēmumi saražo vairāk olu, nekā ir nepieciešams pieprasījuma nodrošināšanai iekšējā tirgū, tāpēc mēs vairāk nekā 60% produkcijas eksportējam un konkurējam ar vietējiem ražotājiem Lietuvas, Polijas un citu Eiropas un pasaules valstu tirgos.
Jauna ražotāja ienākšana tirgū mūs nebaida, bet darbojas vairāk kā stimuls attīstīties vēl straujāk, lai noturētu mūsu kā vadošā olu un olu produktu ražošanas uzņēmuma Ziemeļeiropā pozīcijas. Cita lieta, ka pagaidām par “Gallusman” rūpnīcu gan tiek daudz runāts iespējamības formā, taču nekādu konkrētu lēmumu nav.
