„Konflikti sākas cilvēku galvās”. Saruna ar režisoru Oļegu Šapošņikovu 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 1. aprīlī, Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvos komiska melodrāma krievu valodā “Garās brīvdienas” OĻEGA ŠAPOŠŅIKOVA režijā, kura sniegs asprātīgu ieskatu dažādos dzīves un mīlestības posmos caur divu pāru uzskatu sadursmi. Izrādes pamatā ir amerikāņu autora, dramaturga un televīzijas rakstnieka Sema Bobrika tāda paša nosaukuma luga. Bet ar teātra māksliniecisko vadītāju un direktoru runājām arī par Ukrainas kara atskaņām Daugavpilī un citām viedokļu sadursmēm.
… Pegija beidzot ir pierunājusi savu vīru Frenku nedēļas nogali pavadīt divvientulībā. Bez bērniem, bez televizora, telefoniem un pat avīzēm – ideāli apstākļi, lai pēc vairākiem gadiem laulībā atgūtu attiecībās romantiku. Taču, tikko noīrētajā atpūtas namiņā starp laulātajiem uzvirmo pirmais kaisles uzplūds, viņus pārtrauc cita pāra ierašanās. Konfliktsituāciju virkne padara šo nedēļas nogali neciešami garu.
Režisors Oļegs Šapošņikovs saka: “Šo izrādi var salīdzināt ar grupas psihoterapijas seansu, kurā caur jautro stāstu tiks apskatītas laulāto dzīves problēmas. Izrāde būs saistoša visiem pāriem – gan tiem, kuri tikai nesen sākuši dzīvot kopā, gan tiem, kas jau krietnu laiku pavadījuši laulībā. Taču ceram, ka īpaši noderīga tā būs jaunajiem pāriem, kuri pēc izrādes noskatīšanās varētu jau laikus aizdomāties par to, kā saglabāt savās attiecībās svaigumu.”
– Sākt šo sarunu es vēlētos ar faktu, ka šobrīd Krievijas armijas aplenktā un sabombardētā Harkiva ir sena Daugavpils sadraudzības pilsēta.
O. Šapošņikovs: – Starptautiskās Teātra dienas priekšvakarā vēlējāmies sazināties ar Harkivas teātriem, morāli atbalstīt kolēģus, apsveikt profesionālajos svētkos. Trīs dienas mēģinājām sazināties arī ar pilsētas pašvaldības starpniecību, taču mūsu centieni neizdevās. Esam pilnīgā neziņā, vai tur vispār šobrīd teātri strādā, vai visi, arī aktieri, nesēž bumbu patvertnēs…
Runājot par Daugavpili, cik man zināms, pilsētas kopmītnēs un viesu namos izmitināti trīssimt Ukrainas bēgļi, pilsēta par saviem līdzekļiem nodrošināja autobusus no robežas. Bet runājot par sevi… Mana pirmā profesija ir ārsts un otra – psihoterapeits. Kā voluntieris esmu iesaistījies darbā ar cilvēkiem, kuriem šobrīd nepieciešama psiholoģiskā palīdzība pēc kara izraisīto pārdzīvojumu šoka. Un runa nav vienīgi par bēgļiem.
Sniedzu psiholoģisku atbalstu kā voluntieris pilnīgi bez maksas, neuzskatu, ka esmu tādā profesionālā kondīcijā, lai atsāktu strādāt kā psihoterapeits, jo tas prasa citu sagatavotības pakāpi un es vairākus gadus neesmu strādājis profesijā. Esmu ticies ar vairākiem bēgļiem no Ukrainas, konsultējies ar vienu starptautisku organizāciju, kas nodarbojas ar šo problemātiku. Un man ir bijusi saskare ar vietējiem daugavpiliešiem, kuriem radi Ukrainā.
Nevar, protams, salīdzināt stresa un pārdzīvojumu līmeni šeit un Ukrainā – jo te esam siltumā un mums ir ko ēst –, taču man kā ārstam grūti šķirot cilvēkus pēc nelaimes pakāpes. Pie mums dzīvo ļaudis, kuri, neskatoties uz sadzīviski normāliem apstākļiem, ļoti pārdzīvo Ukrainā notiekošo. Ļoti daudziem daugavpiliešiem Ukrainā gājuši bojā radi. Kad atceries, ko viņi stāsta, kas tur noticis, kas dzirdēts, reizēm man grūti savaldīties, kaut arī es kā ārsts nekādas emocijas nedrīkstētu atļauties.
Arī vietējiem, kuri saistīti ar karu Ukrainā, vajadzīga palīdzība. Jo, ja savā nelaimē cilvēkam nav ar ko dalīties, viņš paliek viens. Man bija saruna ar sievieti, kurai Ukrainā gājuši bojā divi radinieki. Viņai, protams, ir kaimiņi, draugi, taču karā nogalinātie bija vienīgie tuvie cilvēki. Un tādu cietušo Latvijā ir pietiekami daudz. Un, šķiet, šo problēmu drīz sajutīsim.
– Arī tādēļ nepatīkami pārsteidza uzbrukums skolas direktoram par Ukrainas karoga izkāršanu…
– Tādas situācijas kā karš kaimiņos saasina arī mūsu pašu “hroniskās” slimības, iekšpolitikā neatrisinātās situācijas. Negribu nevienu aizstāvēt, bet kā cilvēks, kurš strādā Daugavpili, atkārtošu pilsētas mēra Andreja Elksniņa ideju, ka nevajadzētu pārspīlēti uztvert Daugavpili kā kaut kādu īpašu vietu. Vai kāds man varētu garantēt, ka, piemēram, Rīgā nav cilvēku, kuri būtu gatavi līdzīgiem karu aizstāvošiem izteikumiem?
No viena fakta atkal izsecināt jau pasen dzirdēto mantru – Daugavpils “krievu ekstrēmistu anklāvs” – būtu ļoti aizvainojoši… Ja vēlamies secinājumus, varbūt vajag veikt socioloģiskos pētījumus, kas notiek Rīgā, kas – citur, tāpat kā tas notiek vēlēšanu laikā, kad redzam tendences, kādi kurai partijai reitingi, kurā vietā kas un ko atbalsta.
– Rudenī Latvijā atkal būs kārtējās Saeimas vēlēšanas. Pirms gadiem diezgan izplatīts bija viedoklis, ka parlamentā nav ko darīt aktieriem, dziedātājiem, māksliniekiem. Ukrainas prezidents Zelenskis nu pierādījis, ka profesijai nav nekādas tiešas saistības ar valstsvīra mugurkaulu un stāju.
– Drīzāk saistība ir pieredzei komunikācijā ar cilvēkiem, pieredzei būt tuvu tautai, nevis skatīties uz to no ziloņkaula troņa augšas. Tas varbūt skan primitīvi, bet, jo tuvāk cilvēks ir bijis tautai sākotnēji – un aktieri un ārsti tādi ir –, jo daudz vairāk viņi zina, kas notiek cilvēkos, nekā tie, kuri sēž kādā kabinetā un kuru karjera ir saistīta ar kāda ierēdņa amatu. Tie varbūt cilvēkus redz tikai “uz papīra”.
Droši vien nevienā intervijā nebūs pamanīts, ka es piederētu pie tiem, kuri mēģina izdabāt ministrijai vai tamlīdzīgām instancēm. Bet šoreiz esmu gatavs teikt, ka lepojos, ka mums ir tāds kultūras ministrs kā Nauris Puntulis. Būdams operas dziedātājs, viņš ir pierādījis, ka, neskatoties uz profesijas radošo raksturu, amatā viņš var būt ar ļoti racionālu domāšanu un ļoti pragmatisku rīcību.
– Nacionālais teātris un arī Leļļu teātris nupat piedāvājuši bēgļiem apmeklēt izrādes par velti. Minētajos teātros ukraiņi varētu izjust valodas barjeras, taču Daugavpils teātrī ir izrādes arī krievu valodā.
– Mūs šajā sakarā uzrunāja Sarkanais Krusts, un esam atsaukušies aicinājumam. Taču, godīgi sakot, ja es būtu pazaudējis visu – savu dzimteni, tuviniekus, materiālo iedzīvi –, vai, svešā zemē aizbēdzis, pirmais, ko vēlētos, būtu aiziet uz teātri? Diez vai…
Ar 1. martu atkal atļāva teātros pilnas zāles. Man kā teātra vadītājam arī pašam gribējās piedalīties šajā procesā, būt klāt, beidzot sajust to zāles elpu, kad tā ļaužu pilna. Iegājis teātrī, sākumā nevarēju saprast, kas notiek. Gaisotne neatbilda manai enerģētiskajai atmiņai, kad pirms izrādes sākuma cilvēki sasmaidās, sasveicinās, sarunājas, kad valda šī īpašā noskaņa. Zāle ļaužu pilna, bet – absolūts klusums.
Normālam cilvēkam ir tāda iekšēja solidaritātes sajūta. Tepat blakus šauj cilvēkus, viņi meklē glābiņu bumbu patvertnēs, bet tu šlipsē un baltā kreklā ērti sēdi teātrī, izklaidējies. To nevar izsvītrot no apziņas. Tāpēc, manuprāt, arī ar bēgļu aicināšanu teātrī nevajadzētu pārspīlēt. Viņiem vispirms vajadzētu “neitralizēt” visu to pārdzīvotā šoku un pēc tam varbūt domāt par kultūras baudīšanu. Ar visu to smagumu sevī iet uz teātri… Nu – tā cilvēka psihe nedarbojas.
– Režisore Māra Ķimele nesen presē sacīja, ka būtu bēdīgi, ja visi teātrī tagad sāktu iestudēt tikai izrādes par karu… Daugavpilī rīt pirmizrāde melodrāmai “Garās brīvdienas”.
– Pilnīgi piekrītu savai skolotājai Mārai Ķimelei, kuru varētu saukt arī par nācijas sirdsapziņu. Un jā, lai kā arī būtu, mums jādomā arī par sevi, savām ģimenēm. Runa nav tikai par aizsardzību, bet iekšējo psiholoģisko klimatu. Varbūt tas izskanēs pārāk skaļi, bet visi konflikti, ieskaitot karus, sākas cilvēkos pašos.
Es te nerunāju konkrēti par Krievijas iebrukumu Ukrainā, kas ir ārpus jebkura veselā saprāta, taču katrs karš sākotnēji izveidojas cilvēku psihiskajā realitātē. Visi konflikti, skandāli sākas cilvēkā. Un, kad viņš ļoti ātri uzdrošinās iesaistīt konfliktā otru cilvēku, tad notikušais var skart visu ģimeni, ja tur dzīvo vairāk nekā divi cilvēki, tad visu pilsētu, kur jau nostājas ģimene pret ģimeni. Tas nenozīmē, ka karš vienmēr būs tādas ķēdes reakcijas galā – tik primitīvi tas nenotiek. Vienīgi vēlos sacīt, ka mūsu pašu aizsardzība nav tikai ieroči, bet mūsu gara spēks.
Un gara spēks ir atkarīgs no tā, kas notiek mūsu mājās, attiecībās ar tuvākajiem, vecākiem un bērniem, starp cilvēkiem, kuri dzīvo laulībā. Tās ir galvenās saites, kuras ir kā radītājs. Ja tur viss kārtībā, ja ir daudz laimīgu ģimeņu, tad var teikt, ka šī valsts ir stipra. Tieši tāpēc māksla nedrīkst ignorēt gara dzīves daudzveidību un pilnībā pārslēgties uz vienu tēmu, lai cik aktuāla tā, kā šobrīd, piemēram, karš, arī būtu. Mākslai vienalga jārunā par to, kas veido mūsu gara spēku, par attiecībām, par mīlestību. Uz to teātrī un dzīvē mudināja otrs mans skolotājs – izcilais krievu režisors Romāns Viktjuks.
Romāns ir dzimis Ļvivā, viņa ģimene runāja poļu un ukraiņu valodā, kopš neatminamiem laikiem Rietumukrainā dzīvojuši visi viņa senči. Un katru reizi, kad vien bija iespēja, viņš stāstīja par īpašo, vēsturiski eiropeisko pilsētu Ļvivu, par tās cilvēku mentalitāti, kultūru. Būdams bērns, Viktjuks piedzīvoja padomju okupāciju, bet viņa vecāki un vecvecāki bija pieredzējuši pavisam citu valsti. Tāpēc padomju laikos viņš nelietoja citu kā vien okupācijas jēdzienu attiecībā uz Ukrainas situāciju. Tāpat kā latvieši, kuriem senčus izsūtīja uz Sibīriju, tur pieredzētās šausmas zina ne jau no grāmatām, bet no paaudzes paaudzē. Un, neskatoties uz pārdzīvoto, Viktjuka dzīves moto, tāpat kā izrāžu moto un dzīves filozofija, bija – vairo mīlestību.
– Aprīlī Daugavpils teātrī pirmizrāžu plejādi noslēgs unikāls projekts “Cabaret Dinabourg”.
– Daugavpils teātris veidojas kā muzikāli dramatiska vienība, kāds tas bija Oļģerta Dunkera laikā. “Cabaret Dinabourg” būs spilgts ārpus repertuāra priekšnesums uz Daugavpils teātra bāzes, iesaistot gan mūsu aktierus, gan viesmāksliniekus, pārsvarā mūziķus, veidojot krāšņu, modernu kabarē programmu – bez banālā kankāna un “spalvām”, bet ar 21. gadsimtam atbilstošu saturu.
– Kad atkal būsit viesizrādēs Rīgā?
– 6. jūnijā! Nupat vakar par to vienojos ar Nacionālo teātri. Jūsu avīze to uzzina pirmā. Atvedīsim īpašu izrādi. Pirms desmit gadiem ļoti riskēju, iestudējot Raimonda Paula mūziklu “Dāmu paradīze”. Kopš tā laika neviens vairs nerunāja par Daugavpils teātri kā “vāju, nespējīgu” organismu. Izrāde mūsu repertuārā bija piecus gadus. Pagājuši desmit, un, atceroties šo jubileju, tāpat maestro daiļradi, atkārtoti iestudējam šo mūziklu, kas nebūs iepriekšējā “rimeiks” jeb atdarinājums, bet ar jauniem akcentiem un dalībniekiem. 4. jūnijā būs pirmizrāde Daugavpilī ar maestro piedalīšanos, un pēc divām dienām viesosimies galvaspilsētā.
