Konfesijas būs vienlīdzīgākas par citiem īpašniekiem? 4
Viens miljons eiro nākamgad un vismaz divi miljoni eiro gadā, sākot no 2019. gada – tik lielu valsts budžeta finansējumu reliģiskajām organizācijām to īpašumā esošo valsts pieminekļa statusu ieguvušo dievnamu atjaunošanai paredz šobrīd varas gaiteņos klīstošais Sakrālā mantojuma saglabāšanas finansēšanas likumprojekts.
Līdz šim tam svarīgs bijis ziedotāju un ārvalstu brāļu draudžu, arī pašvaldību atbalsts. ES fondu, arī Eiropas Ekonomiskās zonas finansējums daudzām draudzēm palicis neaizsniedzams, bet valsts atbalsts, kas ticis sniegts caur speciālo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas administrēto Kultūras ministrijas programmu “Kultūras mantojums” un arī caur Valsts Kultūrkapitāla fondu, ir bijis vairāk nekā nepietiekams. Valsts to ir centusies kompensēt ar neregulāru atbalstu daudz un pamatoti kritizēto deputātu kvotu veidolā. Tomēr, kā norāda Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) pārstāvis Kaspars Upītis, dažkārt noticis tā, ka nauda iedota jaunām ērģelēm, bet ne baznīcas jumta remontam, bet nu draudzei neatliek nekas cits kā vērsties pie konsistorijas ar lūgumu palīdzēt atrisināt “tekošās” lietas, jo tam līdzekļi nav paredzēti.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle lēnām drūp un brūk, tās 86 metrus augstais tornis ir avārijas stāvoklī. Lēnām atdzimstošā latviešu identitātei tik svarīgā Kurzemes baroka pērle Lestenes baznīca ļoti smagā darbā atgūst bijušo godību, pateicoties atsevišķu pašaizliedzīgu ziedotāju atbalstam un daudz kritizētajām deputātu kvotām. Ieejot Cēsu Svētā Jāņa baznīcā, kļūst skaidrs, ka vienam no senākajiem dievnamiem Latvijā restaurācija ir nepieciešama, lai tas varētu izdzīvot vēl vismaz nākamos simt gadus… Šādu traģisku piemēru visā Latvijā ir daudz, un tie visi liecina, ka nozīmīga mūsu kultūras mantojuma daļa, kas pēc likuma atrodas īpašnieku – reliģisko organizāciju un konfesiju – īpašumā, lēnām iet bojā, jo īpašniekiem nepietiek administratīvo spēju un finanšu to atjaunošanai un uzturēšanai.
Vai un ko šajā lietā varētu mainīt jaunais tapšanas stadijā esošais likums, kurš tomēr pēc būtības vienu kultūras mantojuma privātīpašnieku grupu izceltu pāri citām? Vai konfesijas un draudzes kā dievnamu īpašnieces ir vienlīdzīgākas par citiem kultūras pieminekļu īpašniekiem?
LELB pārstāvis Kaspars Upītis argumentē, ka “mēs savus kulta priekšmetus un ēkas nevaram ne pārdot, ne ieķīlāt.” “Visas mūsu baznīcas un klosteri ir mūsu tautas garīgām vajadzībām, jo katras konfesijas ganāmpulks ir latviešu tautas daļa,” sarunā ar “KZ” uzsver Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinodes loceklis, virspriesteris Nikolajs Tihomirovs. Savukārt Rīgas diecēzes arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs uzskata, ka “paredzētais Latvijas valsts atbalsts reliģisko celtņu un artefaktu saglabāšanai apliecina, ka valstij un tradicionālajām konfesijām ir vienota izpratne un gatavība sadarboties, lai šīs materiālās vērtības saglabātu nākamajām paaudzēm”.
Pirmais kritērijs atbalsta saņemšanai paredz ņemt vērā attiecīgajai konfesijai piederošo valsts aizsargājamo sakrālā mantojuma objektu īpatsvaru no kopējā skaita.
Vai tādējādi automātiski tiek radītas priekšrocības pieminekļiem bagātākajai – luterāņu – konfesijai? Vai konfesijas, lobējot likumprojektu par atbalstu dievnamu atjaunošanai, cenšas savu kā īpašnieku atbildību novelt uz valsts pleciem?
Visu rakstu lasiet 23. maijā “Latvijas Avīzes” pielikumā “Kultūrzīmes” vai e-izdevumā.
