Konferencē meklē ceļu, kā iekustināt sabiedrību zaļākai dzīvei 0
Cenšoties īstenot Eiropas Savienības (ES) uzstādījumu par enerģijas patēriņa un enerģijas atkritumu samazināšanu, arī Latvijā pēdējos četros gados energoefektivitāte kļuvusi par svarīgu prioritāti. Diemžēl praksē labās ieceres bieži vien atduras birokrātijā, sabiedrības pretestībā un neizpratnē.
Birokrātija un aizspriedumi
Palielināt energoefektivitāti nozīmē palielināt arī Eiropas Savienības konkurētspēju, piegāžu drošību un atbilstību Kioto protokolā noteiktajām prasībām par klimata pārmaiņām, norādīts ES portālā www.europa.eu. Tādēļ ES īpašu uzmanību pievērš energoietilpīgām nozarēm – būvniecībai, ražošanai un transportam, lai līdz 2020. gadam sasniegtu pašas izvirzīto mērķi par 20 procentiem samazināt ikgadējo enerģijas patēriņu. Daudz šajā virzienā tiek darīts arī Latvijā, galvenokārt rūpējoties par ēku energoefektivitātes paaugstināšanu, ko atbalsta ES programmas. “Neesam salīdzinājuši, kurš Latvijas reģions aktīvāk iesaistījies namu siltināšanā, taču no pilsētām aktīvākā bijusi Liepāja, kas jau 90. gadu beigās par saviem līdzekļiem sāka šo procesu, un, kad bija pieejama ES nauda, vairs nevienu nevajadzēja pārliecināt par šāda soļa nepieciešamību un lietderību,” norāda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts sekretārs Aleksandrs Antonovs.
“Energoefektivitāte Latvijā tiešām ir prioritāte, jo tam tiek atvēlēti struktūrfondu, trešās mērķprogrammas un valsts budžeta līdzekļi. Ja runā par namu rekonstrukciju, tad energoefektivitāte kā obligāts nosacījums ir, piemēram, sociālo māju un arodskolu atjaunošanā,” skaidro A. Antonovs.
Par namu siltināšanu reģionos atbildīgas ir pašvaldības, un to pārziņā esošo ēku siltināšana notiek visai raiti, uzsver Latvijas pašvaldību savienībā (LPS). Tomēr lielākās problēmas ir ar iedzīvotājiem piederošiem namiem. “Novados energoefektivitātes projektus daudzdzīvokļu namos īstenot traucē tas, ka dzīvokļi savulaik tika privatizēti par pajām. Turklāt reģionos cilvēkiem ir krietni zemāki ienākumi nekā pilsētās, bēdīga pieredze ar kredītu ņemšanu, kā arī pārlieka birokrātija, kas traucē saņemt lētākus kredītus namu siltināšanai,” uzsver LPS vadītājs Andris Jaunsleinis.
Zinātnei vajag praksi
Tomēr energoefektivitāte nav tikai māju siltināšanas programmas, bet arī jaunu produktu radīšana, atjaunojamo resursu efektīvāka pielietojuma izpēte un ieviešana praksē, kā arī mijiedarbība ar vidi. Visus šos jautājumus triju dienu starptautiskā zinātniskā konferencē, kas vakar sākās Rēzeknē, analizē pašmāju un ārzemju zinātnieki, pašvaldību un atbildīgo ministriju pārstāvji.
“Mūsu augstskolā darbojas vides pārneses kontaktpunkts, kurā vairākas reizes gadā rīkojam seminārus uzņēmējiem, pašvaldību pārstāvjiem un visiem interesentiem par siltinājuma materiāliem, to, kādus logus izvēlēties. Diemžēl šos pasākumus apmeklē ļoti maz cilvēku, un tas liecina, ka sabiedrība vēl nav gatava nopietni uztvert energoefektivitātes nozīmi,”
norāda konferences rīkotājs, Rēzeknes Augstskolas rektors Edmunds Teirumnieks. Pēc viņa domām, visā, kas saistīts ar energoefektivitātes jautājumu populārzinātnisku skaidrošanu sabiedrībai, aktīvāk jāiesaistās atbildīgajām ministrijām.
Līdz galam nepārdomāts ir arī studentu darbu tālāks izmantojums. Rēzeknes Augstskolā viņi strādā pie kaņepju un linu spaļu, kā arī sapropeļa potenciālajām izmantošanas iespējām siltinājuma materiālu izstrādē. Diemžēl konkurences un naudas trūkuma dēļ īsti nav uzņēmēju, kas būtu gatavi pievērsties vietējās izejvielas pārvēršanai energoefektīvos materiālos. “Ubagovas ezerā iegūst sapropeli, un tā īpašnieks interesējies par šā materiāla izmantošanu siltināšanā. Vēl gan jāizpēta tehnoloģiskais cikls, jo šim materiālam būtu jākonkurē ar PAROC akmens vati. Te lieti noderētu valsts atbalsta pro-gramma vietējā produkta izmantošanā, kas motivētu tos pārstrādāt arī pašmāju uzņēmējiem,” norāda E. Teirumnieks.
Valsts prezidenta stratēģiskās attīstības komisijas vadītājs Juris Ekmanis uzskata – Latvijas problēma ir tā, ka nav vienota redzējuma par energoefektivitātes problēmām valstī kopumā. “Nelaime ir tā, ka katrs rīkojas pēc saviem ieskatiem un nemeklē citu pieredzi,” ir pārliecināts J. Ekmanis, kā piemēru minot biogāzes staciju celtniecības bumu.
“Zemgalē plāno kūtis līdz 3000 govīm, kur klāt ir arī biogāzes stacija. It kā loģiski. Taču piemirsts tiek vides jautājums. Kūtsmēsli ir jāpārstrādā, bet biogāze jau nemazinās to apjomu – kur liks šos mēslu kalnus? Cik daudz tos var izkliedēt pa laukiem, neizjaucot vides līdzsvaru?” vaicā zinātnieks.
