Koncertzāle kā “funkcija” vai arī kā broša pie investoru vestes? 0
Ideāls risinājums
un pārējie
Pēdējo triju četru mēnešu laikā biznesa un varas gaiteņos, kā arī kultūras profesionāļu aprindās atkal aktualizējies Rīgas koncertzāles būves jautājums, un jūnija beigās valdība skatīs Kultūras ministrijas (KM) sagatavotos trīs tās finansēšanas modeļus.
Nepieciešamība vienoties par mūsdienīgas akustiskās koncertzāles projekta sākšanu Rīgā gana izplūdušā formā ierakstīta Māra Kučinska valdības deklarācijā, kā arī rīcības plānā. Tomēr, ja Latvijas kultūrā ir kāds nenotverams fantoms, tad tā ir tieši Rīgas koncertzāles problēma, kas ne tik daudz nabadzības, bet visvairāk jau politiskās gribas trūkuma un domāšanas provinciālisma dēļ nepieradināta klejo visus pēdējos 30 gadus – tieši tik daudz laika aiztecējis, kopš pirmo reizi tika izsludināts tās projektu konkurss. Ir nožēlojami, ka pilsētā, kas pretendē uz Eiropas mūzikas metropoles statusu, nav vietas, kur cienīgos akustikas un citos apstākļos varētu uzstāties lielie simfoniskie orķestri un kas varētu kalpot par mājvietu valsts galvenajam orķestrim.
Lūk, tikai viens no daudzajiem piemēriem, kas pierāda, ka cieš gan mākslinieki, gan arī klausītāji! 16. septembrī Lielajā ģildē Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezonas atklāšanas koncertā to diriģēs pasaulslavenais latviešu maestro Mariss Jansons. LNSO direktore Indra Lūkina “KZ” stāsta, ka, ņemot vērā šīs mūzikas telpas ierobežotās iespējas, izcilais mākslinieks vairākus mēnešus domājis, kādu simfonisko darbu tur vispār var atskaņot. “Kad runājām par to, kas šeit skanēs, jautājums nebija par to, ko viņš vēlētos, bet gan par to, ko šeit vispār var atskaņot.” Lielās ģildes zāles ietilpība ir 650 vietu, un koncerts ar LNSO, Marisu Jansonu un Raimondu Paulu – tikai viens, tāpēc nav brīnums, ka visas biļetes – arī visdārgākās par 235 eiro – jau izpirktas.
“KZ” noskaidroja, pa cik līkumainiem ceļiem Rīgai varētu būt cerība kaut cik pārskatāmā posmā beidzot tikt pie koncertzāles.
Kā uzsver KM valsts sekretāra vietniece kultūrpolitikas jautājumos Dace Vilsone, šobrīd ar Eiropas Komisiju (EK) izdevies vienoties par konkrētu Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējumu Rīgas degradēto teritoriju attīstībai – 80 miljoniem eiro – un ir arī pieņemti attiecīgie valdības noteikumi. No šīs summas daudzfunkcionālajam kompleksam, kura sastāvdaļa līdzās konferenču centram būtu arī koncertzāle, varētu tikt atvēlēti apmēram 20 miljoni eiro, jo daļa – ap 40 miljonu – aizies Daugavas stadiona rekonstrukcijai, arī – VEF Kultūras pils renovācijai (11 miljoni), Tabakas fabrikas pārbūvei, Latvijas Nacionālās operas un baleta dekorāciju noliktavas izbūvei Lubānas ielā.
Diezgan jezuītiski skan KM informatīvajā ziņojumā valdībai paustais, ka ideālais koncertzāles variants joprojām ir kopš 2009. gada dziļi plauktā nobāztais Anda Sīļa projekts uz AB dambja, jo vienlaikus sarunās tiek atzīts, ka šim “elegantajam risinājumam”, kuram jau tapis skiču projekts un kurā ieguldīta prāva budžeta nauda, visticamāk, nav nekādu cerību. Šobrīd tas izmaksātu ap 90 miljoniem eiro (pašas ēkas izmaksas vien ap 54 miljoniem un vēl klāt nāktu infrastruktūras pārbūve u. c.), turklāt vienīgi no publiskā finansējuma, jo šī vieta neatbilst EK kritērijiem. Pēc KM eksperta J. Dripes vārdiem, tas nosaukts galvenokārt cieņas dēļ pret jau paveikto un šajā projektā ieguldīto intelektuālo potenciālu.
Starp variantiem ir arī Rīgas pašvaldības joprojām neatlaidīgi uzturētā un daudzu mūzikas profesionāļu noraidītā ideja par Kongresu nama pārbūvi – pēc “Rīgas namu” aplēsēm, tās izmaksas būtu 39 miljoni eiro (48 miljoni eiro ieskaitot PVN). Taču arī to varētu veikt vienīgi par valsts un pašvaldības naudu, turklāt, kā jau “KZ” rakstījušas, problēma ir tā, ka dome vēl nesen pastāvēja uz mākslīgo apskaņojumu, kas tai izmaksātu lētāk, kamēr KM – uz dabisko akustiku. Tagad “Rīgas nami” gan esot gatavi pārstrādāt projektu maksimāli iespējamās dabiskās akustikas virzienā.
Trešā iespēja finansēt koncertzāli, kas būtu daļa no daudzfunkcionāla centra, tiek saskatīta sadarbībā ar privāto partneri, kurš uzvarētu drīzumā izsludināmajā konkursā par ERAF naudu. Tad valsts līdzdalība būtu pastarpināta, tomēr tai būtu iespēja šīs telpas izmantot bez maksas, piemēram, simts dienas gadā. Savukārt kompleksa prāvās uzturēšanas izmaksas, kas tiek lēstas līdzīgi kā Liepājas “Lielajā dzintarā” – ap miljons eiro gadā –, uzņemtos investors. KM arī paredz iespēju, ka pēc tam, kad koncertzāle uzbūvēta, valsts pakāpeniski 15 gadu laikā izpirktu tās daļu.
Kultūras ministre Dace Melbārde, kuras pēdējā laika retorikā nepieciešamība uzcelt akustisko koncertzāli Rīgā šobrīd cieši saistīta ar simtgades mērķiem – to potenciāli var uzskatīt par gudru taktisku gājienu – atbildē “KZ” uzsver, ka uzskata Nacionālās akustiskās koncertzāles celtniecību par ļoti nozīmīgu kultūrvēsturisku un uz nākotni vērstu lēmumu. “Ir ārkārtīgi svarīgi šo iespēju izmantot – jo sevišķi tagad – laikā, kad gatavojamies Latvijas valsts simtgadei.” Koncertzālei pamatakmeni varētu likt 2018. gadā, bet labākajā gadījumā Rīga pie tās varētu tikt 2021. gadā.
