Koncertsarunas ar Altmani, Raumani un citiem. Armands Znotiņš recenzē aktuālos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītās nedēļas kultūras pasākumu klāsts bijis daudzveidīgs, koncertu piedāvājums – tāpat, tādēļ jākoncentrējas uz būtiskāko.
Un būtiskākais ir latviešu komponistu mūzikas pirmatskaņojumi, kas, ņemot vērā pārējā repertuāra izvēles principus, ļauj cerēt, ka jaunradītos darbus spēlēs vēl citos koncertos. Izsekot visam līdzi ir grūti – tā, piemēram, 10. aprīļa koncerts Rīgas Domā notika vienā datumā ar orķestra “Sinfonia Concertante” uzstāšanos, tādēļ atliek tikai gaidīt, kad Maritas Semjonovas, Marinas Gribinčikas un Ilonas Breģes simfoniskās partitūras atskaņos atkal. Vēl pirms tam – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra programma 2022. gada 7. aprīlī Lielajā ģildē, kur uzmanības centrā saksofons. Alvils Altmanis uzrakstījis koncertu saksofonam un orķestrim, bet no agrāk radītiem opusiem interpreti izvēlējušies Filipa Glāsa 1995. gada koncertu četriem saksofoniem un orķestrim.
Cikls “Koncertsarunas ar Goran Goru” nozīmē, ka publikā ir daudz jauniešu. Un jauni cilvēki bija arī mūziķu vidū – ar Robertu Martinovski un Rūdolfu Pēteri Rubeni no saksofonu kvarteta “Atomos” sastapos pirmoreiz. Galu galā – arī Aigars Raumanis, Arvīds Kazlausks un Oskars Petrauskis ar visu viņu cienījamo muzikālo pieredzi nav obligāti jāierindo pretējā kategorijā, tādēļ atkal jāraksta – ir cerības uz nākotni.
Alvila Altmaņa pievēršanās saksofonam kā soloinstrumentam nepārsteidz – viņš pats spēlē saksofonu, regulāri tam komponējis, un vēl 2019. gadā tapis opuss “ASPECTUS” diviem saksofonu kvartetiem un stīgu orķestrim. Tagad radīta otra plašāka partitūra, astoņu saksofonistu vietā gan tikai viens, toties solopartija tādēļ vēl jo virtuozāka; klāt nākušas visas simfoniskā orķestra krāsas, bet pie diriģenta pults arī šoreiz Jānis Stafeckis.
Pie koncerta saksofonam un orķestrim labākajām īpašībām pieder komponista spēja sagādāt pārsteigumus – ja pieteikums skan simfodžeza stilistikā, tad turpinājums drīz vien aizved aizvien nopietnākās noskaņās, kur patiešām izpaužas autora piesauktā “mažorminora smeldze”, bet līdz darba noslēgumam klausītājs sagaida vēl vairākas emocionālas metamorfozes.
Pie skaņdarba kvalitātēm vēl jāliek profesionāli būvētā dramaturģija (arī ne bez pārsteiguma brīžiem), prasmīgi veidotā diferenciācija starp saksofona partiju un orķestri, virkne iztēli rosinošu orķestrālo tembru, harmoniju, faktūru. Mazāk aizraujošas iezīmes – vēlme izmantot pilnīgi visus tematiskos impulsus, kas skaņuraksta trāpīgumam nenāk par labu, un līdzīga vēlēšanās skaņdarba stilā un tēlainībā atskatīties uz pārlieku daudzām pagātnes muzikālajām simpātijām (jeb vienā nekonkrētā vārdā – “eklektisms”).
Oskaru Petrauski tas gan nesamulsināja, ar Jāņa Stafecka vadītās interpretācijas lokanību gāja nedaudz grūtāk, īsi sakot, kopumā komponists varēja justies gandarīts, un klausītāji tāpat.
Gandarījumu atstāja arī Filipa Glāsa koncerts četriem saksofoniem un orķestrim. Te gan var piebilst, ka arī Glāsam bija savs nepārprotams iedvesmas avots – Bartoks, taču šis aspekts komponistam palīdzēja veidot nepieciešamos kontrastus četrdaļu cikla ietvaros, kur tādēļ bija ne tikai tradicionālās Filipa Glāsa tēmas un noskaņas. Pa zīmīgam motīvam tika katram no “Atomos” četrotnes, un šo iespēju izmantoja arī Roberts Martinovskis un Rūdolfs Pēteris Rubenis – Arvīda Kazlauska, Aigara Raumaņa un orķestra pienesums, protams, atbilda gaidītajam.
Ar Aigara Raumaņa spēli publika Rīgas Doma balkonā un daudz lielāks radio klausītāju pulks sastapās arī 10. aprīlī. Un tas bija vēl spožāks piemērs jau pierastajai mūziķa izcilībai, kur radoša brīvība apvienojās ar tembru, emociju un skanējuma nianšu bagātīgumu. Otra neapšaubāma vērtība – koklētājas Līgas Griķes uzstāšanās, kur priekšnesuma precizitāte saplūda ar poēziju, bet interpretāciju dabiskums – ar rūpīgu iedziļināšanos skaņuraksta kompleksitātēs.
Tātad – uz Aigaru Raumani un Līgu Griķi komponisti katrā ziņā var paļauties, tādēļ arī viņiem raksta jaundarbus – 10. aprīlī Rīgas Domā pirmoreiz izskanēja Annas Veismanes “Pavasara vēstnesis” koncertkoklei, basa koklei un saksofonam un Madaras Pētersones “Laika liecība” ērģelēm un saksofonam, kur savukārt noteikti jāpiemin trešais koncerta dalībnieks – ērģelnieks Aigars Reinis ar viņam piemītošo ansambļa spēles kvalitātes un citu profesionālo īpašību spektru.
Arī kompozicionālu sasniegumu šajā koncertā bija daudz – “Laika liecības” harmonisko struktūru piesātinājums un tematiskās attīstības labirinti šeit radīja uzskatāmu kontrastu “Pavasara vēstneša” pastorālajiem tēliem un izteiksmīgajam kolorītam; abas komponistes te turpināja savu individuālo stilu, kas vienlaikus uzrunāja ar priecējošām un saviļņojošām jaunatklāsmēm.
Pa vidu – Maijas Einfeldes 1989. gada emocionāli satricinošais “Crucifixus” kā personiskas, kolektīvas un reliģiskas traģēdijas atainojums – salīdzinājumā ar šo opusu Ērika Ešenvalda “Adoremus in aeternum” izklausījās pārāk liekvārdīgs, turpretī koklei rakstītais Riharda Dubras darbs “Gaismas asaras” pārliecināja gan ar lirisko noskaņu gammu, gan ar dramaturģisko izklāstu.
Rezumējot – 10. aprīļa programma atsauca atmiņā vēl vienu ļoti veiksmīgu piemēru komponistu un kameransambļa mākslinieku sadarbībai, kad trio “Metamorfoze” Latvijas Radio 1. studijā spēlēja Annas Veismanes, Madaras Pētersones, Oskara Herliņa un Platona Buravicka skaņdarbus.
Līdzās šiem opusiem jaunus lasījumus pelnījusi arī “Laika liecība” un “Pavasara vēstnesis”, un, protams, līdzīgu iemeslu dēļ tieši tāpat gaidīšu nākamos koncertus Līgas Griķes, Aigara Raumaņa un perkusionista Uģa Upenieka izveidotajam “Trio Tresensus”. Pierunāt Filipu Glāsu uz jaundarbu varbūt arī neizdosies (bet kādēļ ne Terijs Railijs, Sofija Gubaiduļina, Volfgangs Rīms?), taču Alvils Altmanis gan jau atsauktos.
