Sociālās iemaksas – brīvprātīga izvēle? 3
Tieši sociālo garantiju trūkums ir galvenais iemesls, kādēļ tika rosināts radošo personu statusa likums, kuru joprojām gaida mākslinieki, rakstnieki, komponisti, aktieri, kam nav darba attiecību. Var jau teikt – sociālās iemaksas ir brīvprātīga izvēle, bet no kā tās veikt, ja ienākumi ir mazi? Baiba Šmite arvien uzsver, ka ir nodibinātas 174 darbavietas (lasi: mākslinieciskie vadītāji, ar kuriem iepriekš bija slēgti uzņēmuma līgumi, nu kļuvuši par pašvaldības darbiniekiem. – V. K.), taču 151 viņu kolēģis – kormeistari un koncertmeistari – kļuvuši par pašnodarbinātajiem. Nez vai kritiku īsti iztur arī Baibas Šmites arguments, ka, piemēram, 28 mākslinieciskie vadītāji tomēr izvēlējušies pašnodarbinātā statusu, kā arī tas, ka dažam labam deju kolektīva vadītājam kā pašnodarbinātajam finansiālais ieguvums ir lielāks, nekā slēdzot darba līgumu. “Kad ir jauna sistēma, vienmēr ir cilvēki, kas iegūst un kas zaudē,” situāciju tēlaināk raksturo Baiba Šmite. Starp citu, iestādes finanšu situācijas dēļ ar kāda pazīstama profesionāla kora dziedātājiem (!) noslēgti autoratlīdzības līgumi. Arī tas esot likumīgi. Viņi gan zaudē tiesības uz izdienas pensiju, droši vien arī uz pensijas apmēru nākotnē. Neoficiālās sarunās no drošiem avotiem zināms, ka arī Operā tiek slēgti ne vien darba, bet arī uzņēmuma līgumi. Aija Kalniņa teic, ka jārunā atklāti – lielai daļai kolektīvu māksliniecisko vadītāju un koncertmeistaru ir vairākas darbavietas, un tāpēc nebūtu korekti uz šo nepilnas slodzes darbu raudzīties kā uz vienīgo ienākumu un sociālās nodrošināšanas avotu. Taču cilvēks var strādāt vairākās vietās, un tas nozīmē, ka viņš ir pelnījis, ka par viņu tiek maksāti nodokļi.
Baiba Šmite zinot diriģentus, kas strādā dažādās struktūrās, ir iestāžu vadītāji… Jā, Latvijas izcilāko koru “Kamēr…” un “Sola” mākslinieciskie vadītāji Jānis Liepiņš un Kaspars Ādamsons, piemēram, strādā Operā. Ir tikai normāli, ka diriģenti vada vairākus amatieru korus, tā veidojot sev pilnu darba laika slodzi. Bēdīgāk, ja diriģents spiests strādāt un maizi pelnīt ar mūziku nesaistītā jomā.
Un vēl. Aizskar tonis, kādā Rīgas domes darbinieki pamato savus lēmumus – ja nepatīk, varat to darba līgumu arī neparakstīt. Darba līgums tika parakstīts pēc koncertorganizācijas “Ave Sol” pašdarbības kolektīvu vadītāju sanāksmes 2015. gada 14. janvārī, nevis datumā, kas norādīts līgumā kā noslēgšanas datums, un darbiniekiem nebija nedz laika, nedz iespēju grozīt kādus no darba devēja piedāvātā darba līguma noteikumiem. Nekādus iebildumus neuzklausīja. Tā vietā, lai amatpersonas godīgi atzītu, ka arī jaunā sistēma nav ideāla, naudas trūkuma dēļ tiek laipots un meklēti kompromisi, savas rīcības aizstāvībai cīņā tiek mesti likumu pantu panti, bet ar tiem būvētā ēka (lasi: Rīgas domes jaunā sistēma) visos stūros īsti taisna tomēr neizskatās.
Valsts lepojas ar Dziesmu svētku tradīcijas iekļaušanu UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, taču mērķdotāciju amatierkolektīvu vadītāju atlīdzībai atjaunojusi tikai 61 procenta apmērā no pirmskrīzes līmeņa. Rīgas pašvaldība atsaucas uz likuma “Par pašvaldībām” pantu ar frāzi, ka tās pienākums esot “rūpēties un gādāt par kultūru”, kas arī tiekot pildīts. Bet, cik lielā apmērā, tā, lūk, esot viņu labā griba. Taču man vienmēr šķitis dīvaini, ka valsts un pašvaldība met akmentiņus viena otras dārziņā situācijās, kas ir visas sabiedrības kopējās interesēs.
Viedoklis
Kultūras ministre Dace Melbārde: “Tas, kā juridiski tiek sakārtotas darba attiecības ar tautas mākslas kolektīvu vadītājiem, ir pašvaldību kompetencē. Aicinu visas pašvaldības godprātīgi un ar izpratni izturēties pret šo kolektīvu vadītāju darbu, nodrošinot Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanu. Šobrīd nebūtu īsti pareizi runāt par sistēmas trūkumu. 2014. gadā Latvijas Nacionālais kultūras centrs sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju veicis pašvaldību un citu tautas mākslas kolektīvu vadītāju un dibinātāju aptauju. Aptaujā uzrādītās tendences liecina, ka pašvaldības ar tautas mākslas kolektīvu vadītājiem lielākoties slēdz darba līgumus. 63% aptaujāto tautas mākslas kolektīvu vadītāju norādījuši, ka tiesiskās attiecības nodibinātas ar darba līgumu, savukārt pašvaldību dibinātajos kolektīvos šis rādītājs ir vēl augstāks, sasniedzot 83%. Cits jautājums, ka atalgojuma līmenis ir dažāds.”
Aptauja
Bērnu vokālā ansambļa “Saulessvece” vadītāja Ginta Āriņa: “Kolektīvu vadu jau 27 gadus. Kādi tik līgumi ar mani pa šiem gadiem nav slēgti! Ar gandarījumu uzņēmu ziņu, ka ar šo gadu māksliniecisko kolektīvu vadītājiem piedāvās slēgt parastos beztermiņa darba līgumus, bet nu atklājās, ka tiem klāt nāk nereālas, grūti izprotamas prasības. Lielāko neapmierinātību izraisa tas, ka darba līgumi ir terminēti. Ar mani tas noslēgts tikai līdz šā gada beigām. Otrkārt, ir dīvains summētais darba laiks par četru mēnešu posmu, jāplāno katra minūte pusgadu uz priekšu. Kā es šodien, aprīlī, līdz stundas precizitātei varu pateikt, ko augustā darīšu sava ansambļa sakarā? Kolēģi saka – vai tad grūti kaut ko sacerēt, jo to pārbaudīt tāpat ir neiespējami. Taču šādai sevis un citu mānīšanai neredzu jēgu.”
Kora “Balsis” mākslinieciskais vadītājs Ints Teterovskis: “Ir mazliet dīvaina sajūta, kad man, lai pildītu Rīgas studentu koru (un tādi ir desmit) virsdiriģenta pienākumus, pēc jaunajiem noteikumiem jāreģistrējas kā pašnodarbinātajam. Dīvaina ir prasība, ka pārskatā jānorāda tieši 80 darba stundas, ko esmu pavadījis ar kori. Ja norādu patieso skaitli, kas ir lielāks, man atbild: nē, nē, saskaņā ar līgumu mēs varam maksāt tikai par 80 stundām, tāpēc vairāk neuzrādiet. Esmu atbildējis: labi, maksājiet par tik stundām, cik varat, taču vai patiesais skaitlis traucē? Domāju, ka pretrunu sakne ir meklējama arī Dziesmu un deju svētku likumā, kur rakstīts, ka par kori atbild tā dibinātājs. Protams, ir daudzi sen dibināti kori ar slavenu vārdu, piemēram, “Juventus” un “Rīga”, kurus dibinājušas augstskolas, taču patlaban dzīves realitāte ir, ka korus dibina arī diriģenti un dziedātāji un pēc tam meklē sev mājvietu. Vai arī tas nebūtu jāņem vērā? Otrkārt, likumā rakstīts, ka pašvaldībām Dziesmu svētki jāatbalsta iespēju robežās. Bet vai nebūtu laiks likumā ieviest kādu konkrētību māksliniecisko vadītāju atalgojumā, balstoties uz profesiju klasifikatoru, ieviest kādu koeficientu saistībā, piemēram, ar vidējo algu valstī? Diemžēl pašvaldību vidū ir arī tādas, kas negodprātīgi izmanto mērķdotāciju amatierkolektīvu vadītāju atlīdzībai.”
