Rita Našeniece: Skaidrs ir tas, ka dažas partijas neizbēgami kļūs par “balsu miskastēm” 1
6. februārī notika kas tāds, ko pirms gada rīdzinieki uzskatītu par citplanētiešu atnākšanai līdzīgu notikumu: Rīgas dome (RD) pati sevi atlaida. Tas ir – ar savu nenotikušo trešo sēdi radīja iespēju Saeimai sevi atlaist, neizmantojot juridiski ne īpaši veiksmīgo atkritumu sāgas pamatojumu.
Spēles laukums bija mainījies: opozīcijas bālajos vaigos iesitās spirgts sārtums, bet pozīcijas sejas pieņēma skumja spaniela izteiksmi. Pat ja mēs pieņemam, ka Saeimas opozīcija izmantos iespēju atkal iedarbināt parakstu vākšanas procedūru, kā tas notika “atkritumu atlaišanas” gadījumā, ir puslīdz skaidrs, ka ārkārtas vēlēšanas notiks. Varianti ir divi: aprīļa vai jūnija beigas.
Tagad jautājums ir par nākamo darbības posmu, proti, vai partijas ir gatavas vēlēšanām? Ja spriež pēc pašiem piešķirtā partiju finansējuma, tad gatavība ir kā nekad. Ja pēc tā, ko dzird publiskajā telpā, situācija nav iepriecinoša. Pagājušās, tāpat kā iepriekšējās, RD vēlēšanas liecina, ka vēlētājs, kurš potenciāli varētu atnākt uz vēlēšanām, paliek sēžam dīvānā. Jautājums – kas ir šis vēlētājs?
Lūk, ko raksta Centrālās vēlēšanu komisijas ilggadējais darbinieks, vēlēšanu analītiķis Ritvars Eglājs: “Redzams, ka “Saskaņas” atbalstītāji cītīgāk gāja balsot nekā latviešu partiju vēlētāji, savukārt latviešu partiju konkurencē savus atbalstītājus vislabāk mobilizēja Nacionālā apvienība.
Otrkārt, ievērojot etnisko balsojumu Latvijā un Rīgā, tas nozīmē, ka krievu aktivitāte bija augstāka nekā latviešu.” Eglājs uzsver, ka, pat ņemot vērā, ka 12% no “Saskaņas” vēlētājiem (būsim reālisti) ir latvieši, tieši krievu faktora mobilizācija tomēr ļāva “Saskaņas”/”Gods kalpot Rīgai” aliansei tikt pie Rīgas varas.
“Apmierināšos ar secinājumu,” raksta Eglājs, “ka krievu aktivitāte 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās bija apmēram 5% augstāka nekā latviešu. Šis bija viens no diviem galvenajiem apstākļiem, kāpēc “Saskaņa” uzvarēja. (Otrs – tie ir 12% latviešu.)”
6. februāra notikumu ietekmē ievietoju miniaptauju sociālajā tīklā “Twitter” ar partiju soļiem, kas maniem tviterbiedriem šķiet vismotivējošākie, lai sagurušais ne-vēlētājs ierastos iecirknī. Kā variantus minēju spēcīgu programmu, jaudīgu kampaņu, partiju apvienošanos kopsarakstos. Un, protams, vēlētāju kaunināšanu soctīklos, ko ar lielu apetīti piekopj partiju pārstāvji.
Taču ne jau vēlētājs ir vainīgs, ka RD vēlēšanās partijas izvēlas zaudētāju taktiku. Mana aptauja bija maziņa un tikai diennakti gara. Tajā piedalījās mazliet mazāk nekā 200 dalībnieku, taču tā pārliecinoši uzsvēra, ka parasto vēlētāju visvairāk motivētu, ja partijas RD vēlēšanām spētu sagrupēties pāris kopsarakstos.
Šobrīd ir virkne partiju, kuras, atsevišķi piedaloties vēlēšanās, atrodas riska situācijā palikt zem nepieciešamajiem pieciem procentiem iekļūšanai Rīgas domē. Pēdējo RD vēlēšanu traumatiskākie balsu nodrupinātāji bija ZZS, taču tikpat labi tie ir “Progresīvie” vai, teiksim, Latvijas Reģionu apvienība.
Ņemot vērā esošos reitingus un tieši Rīgas situāciju, tie var būt, piemēram, Jaunā konservatīvā partija. Protams, tikpat labi JKP var tikt. Jāsaprot, ka šobrīd JKP īsti nav varoņstāsta vēlētājam un baltais uzvarētāja zirgs pieklibo. Fundamentālais jautājums, cik motivējošas ir riska partijas no vēlētāja skatpunkta?
Skaidrs ir tas, ka no vesela lēruma partiju kādas noteikti būs neizbēgamas “balsu miskastes”. Protams, visai interesanti, kas notiek šo “balsu miskastu” vadītāju galvās un vai viņi spēj domāt par Rīgu, par valsti jeb vai tikai paklausīt sava hormonālā adrenalīna svārstībām. Vai tieši otrādi – drupināt elektorātu apzināti.
Vēl pavisam nesen cirkulēja visai cerīgs plāns par divām iespējamām aliansēm. “Attīstībai/Par” ar iespējamu “Progresīvo” piesaisti vienā aliansē un “Jaunās Vienotības”, Nacionālās apvienības un JKP sagrupēšanos otrā. Tas vēlētājam dotu skaidru mājienu, ka partijām patiesi rūp Rīga, ka vēlētājs tām ir svarīgs un pēcvēlēšanu periodā tām nevajadzēs nepietiekamu balsu dēļ veidot apšaubāmas alianses ar bijušo Rīgas varnešu partijām.
Vismaz dažas no partijām šo izpratni, izskatās, demonstrē. “Attīstībai/Par” ir gatava mest kauliņus kopā ar “Progresīvajiem”, ja vien tie pārvarētu savas ideoloģiskās fobijas. “Jaunās Vienotības” un Nacionālās apvienības valdes, šķiet, ļoti praktiski izprot riskus un ir gatavas kopsarakstam.
Protams, apstākļu spiestas tās ies arī atsevišķi. Interesanti ir tas, ka pašas šīs partijas ir ar mazākiem izkrišanas riskiem. Būtisks ir JKP lēmums, kas izraisīs lavīnas efektu. Ja JKP nolems vēlēšanās piedalīties vienatnē, neveidojot kopsarakstu ar NA un “JV”, tad arī pārējie ies atsevišķi, pastiprinot balsu nodrupšanas riskus.
Atcerēsimies – “Saskaņas”, arī “GKR” vai Krievu savienības vēlētājs uz vēlēšanām aizies. Patiesībā “Saskaņa” visās pēdējās RD vēlēšanās ik reizi spoži demonstrēja, ka Rīgā uzvar politiskā spēku konsolidācija un vēlētāju resursa nedrupināšana. Cita ceļa uz varu nav.
Politiskais infantilisms, kas urda drupināties, politiski vairoties un nespēt apvienoties būtiskos brīžos, daļas elektorāta vidū ir radījis pilnīgu un galīgu demotivāciju. Kādēļ gan nabaga vēlētājam jārūpējas par tādu partiju ievēlēšanu, kas nesaprot savu lēmumu sekas? Tostarp nespēju saorganizēties kopējos sarakstos, ja situācija to prasa.
Politiskais infantilisms samazina iespēju nākt varā. It kā loģiski ir skaidrs, ja Rīgas opozīcijas partijām gadu pēc gada vēlēšanas bijušas neveiksmīgas, ir laiks taktiku mainīt. Vietu RD ir tik, cik tās ir.
Ir liels nemotivētu vēlētāju skaits. Un kādēļ gan birums ar partijām kādam būtu motivējošs.
Viedā politikā mērīšanās ar dažādām ķermeņa daļām var notikt arī citā veidā, nevis izgāžot stratēģiskas vēlēšanas. Ir diezgan skaidrs, ka, pat ja gadījumā vara mētāsies uz ielas, Latvijas politikā atradīsies tie, kas rūpīgi kāps uz slidenas banāna mizas.
Un vēl – man pirmo reizi pēdējo gadu laikā ir kāds labs vārds sakāms par “KPV LV”, par ko daudziem tīk tikai zoboties. Savā pusnotikušajā kongresā “KPV LV” runāja par to, ka šī partija varētu nepiedalīties Rīgas domes vēlēšanās. Tas patiesi ir apsveicami, ka partijas, kuras paškritiski saprot, ka nespēj tikt pāri 5% barjerai, no spēles izstājas.
Gribas pasapņot, ka vēl kāds būs tik nobriedis, lai nolemtu līdzīgi. Ir pilnīgi skaidrs, ka tie, kas nodrupinās RD vēlētāju balsis un paliks ar dažprocentu rezultātu, var rēķināties ar reputācijas krīzi. Vismaz dažiem, uz kuriem ar pirkstiem nenorādīsim, tas varētu būt liktenīgi nākamajās Saeimas vēlēšanās.
