Ungārijas ebrejietes Latvijā 27
Koncentrācijas nometnē “Kaiserwald” nonāca arī daļa no aptuveni 4000 – 5000 ebreju sieviešu, kuras no Ungārijas ziemeļaustrumiem, Aizkarpatiem un Transilvānijas caur Aušvicu deportēja uz Mežaparku, bet tālāk uz citām darba nometnēm Dundagā, Popervālē, Spilvē, Ķurbē un citur. Viena no viņām bija tikai trīspadsmitgadīgā Deizija Šveigere no Aizkarpatu pilsētiņas Hustas: “Mēs ieradāmies Kaizervaldē jūlija sākumā, kur mūs izvietoja dažās vecās, pussagruvušās akmens ēkās ar lieliem pagalmiem. Mēs gulējām uz koka kojām, kas bija pilnas ar dažādiem insektiem, un guļasvieta bija jādala uz diviem. Pēc nedēļu ilgas uzturēšanās Kaizervaldē notika kārtējā selekcija, kas norisinājās pagalmā, un kāda daļa cilvēku patiešām tika nosūtīta darbos. [..] Mēs tikām nosūtīti uz Dundagu ar kuģi pa Rīgas līci. Dažiem mūsu draugiem neatļāva doties līdzi, viņiem bija jāpaliek Kaizervaldē, un mēs nekad vairs viņus neredzējām. Viss, ko es atceros no Dundagas I, ir dažas koka barakas. Pēc mēneša vai vairāk mēs tikām pārsūtīti uz Dundagu II. Cik es varu izvērtēt, tā bija grupa, kurā bija apmēram 500 Ungārijas ebreju sieviešu. Katru dienu gājām uz mežu un strādājām – vācām koku zarus lidmašīnu kamuflāžai. Šim darbam tika izmantoti grants pārvadājamie divriči, iespējams, ka tie bija nepieciešami vēl kādiem citiem darbiem. Kādā dienā mana māte sabruka, jo viņai sākās kuņģa čūlas asiņošana. [..] Tad mēs ieradāmies Liepājā, kur es atceros lielu skaitu cietumnieku, arī Ungārijas ebrejietes, iespējams, visas bija savāktas vienkopus no citām Latvijas nometnēm. Pēc tam mēs visi tikām iegrūsti vilcienā uz Štuthofu.”
Par Ungārijas ebrejiešu klātbūtni Mežaparka koncentrācijas nometnē liecina arī Otrā pasaules kara beigās uz kādas no nometnes barakām atrastais teksts ungāru valodā: “[..] Jau atkal esam šeit, bet neviens nezina, kad un kurp dosimies tālāk, varbūt pat labāk ir nezināt. Ja kāds jelkad satiks mūsu vecākus, radiniekus, viņam vai viņai tiem jāpasaka, ka mēs par viņiem daudz domājām, it īpaši par mūsu vecākiem, kuri ik mirkli bija mūsu domās. Visu to labāko. 1944. gada vasara.” Kopumā smago darba un dzīves apstākļu, trūcīgās pārtikas un medicīnas aprūpes dēļ un vēlāk, sekojot evakuācijai uz Rietumiem, gāja bojā lielākā daļa no Ungārijas ebrejietēm, kuras uz Latviju deportēja 1944. gada vasarā. Tikai nedaudz vairāk kā 1000 no viņām nonāca Štuthofas un citās koncentrācijas nometnēs un dzīvas spēja sagaidīt kara beigas.
2005. gada 29. jūnijā netālu no Sarkandaugavas dzelzceļa pārbrauktuves blakus Kristus apskaidrošanas pareizticīgo baznīcai atklāja tēlnieces Solveigas Vasiļjevas veidoto pieminekli, kas tapa ar Vācijas Federatīvās Republikas valdības, Rīgas domes un Minsteres organizācijas “Pax Christi” finansiālu atbalstu. Tas veltīts nacionālsociālisma upuriem – laikā no 1943. līdz 1944. gadam bijušās nacionālsociālistu koncentrācijas nometnes “Riga–Kaiserwald” un tās papildnometnēs ieslodzītajiem 18 000 ebrejiem, kas šurp bija atvesti gan tepat no Latvijas, gan Lietuvas, Vācijas, Čehijas un Ungārijas. Piemiņas vietas atklāšanā izskanēja arī toreizējās Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna. Tajā citastarp teikts: “Mums visiem vajadzētu ne vien atcerēties bojā gājušos upurus, bet arī saprast, pie kā noved atteikšanās no humānisma, līdztiesības un morāles. Mums visiem vajadzētu izprast, no kurienes un kāpēc radās šāds ļaunums, šāda necilvēcība. Saprotot to, mums jādara viss iespējamais, lai uz Latvijas zemes un arī citur pasaulē nekad un nekur šādi noziegumi nebūtu iespējami. Tikai visi kopā mēs spēsim pasargāt cilvēci no jauna ļaunuma iespējamības. Lai traģēdija, kas piemeklēja Latviju Otrā pasaules kara gados, vairs nekad neatkārtotos!”
