1943. gada oktobrī ieslodzījumā Mežaparka koncentrācijas nometnē un piespiedu darbā VEF/AEG fabrikā pabija arī 29 gadus vecā liepājniece Judīte Himmelfarba, kas savā 1960. gadā Telavivā sniegtajā liecībā vēlāk atcerējās: “Kaizervaldē mums atņēma mantas, un viss transports, apmēram 800 cilvēku, tika izvietots vienā barakā. Otrā rītā organizēja mūsu pārbaudi. Mēs saņēmām vecas un netīras drēbes, un mūs izmitināja starp Daugavpils un Viļņas ebrejiem. 27
Mani ievietoja čigānu barakā. Uzraugi bija poļi un vācieši – daļēji politiskie ieslodzītie, daļēji kriminālie noziedznieki. Ar uzraugiem bija ļoti sliktas attiecības, arī ēdiens bija ļoti slikts. Es strādāju kanāla rakšanas darbos un veicu vēl sabiedriskos darbus. [..] Pēc nedēļu ilgām mokām es ierados AEG. Ēdiens, ko mums šeit deva, arī bija galīgi sabojāts, bet sanitārie apstākļi bija labi, un arī darbs bija viegls. Nepieciešams atzīmēt arī uzraugu pieklājīgo attieksmi. Mēs dzīvojām mājās ar visām ērtībām. Es strādāju lidmašīnu detaļu ražotnē. Pavisam kopā AEG strādāja ap 800 ebreju sieviešu. 1944. gada janvārī mums nogrieza matus un mēs saņēmām arestantu drēbes.”
Mežaparka koncentrācijas nometnes filiāle bija darba nometne “Lenta”, ko izveidoja tāda paša nosaukuma tekstilfabrikas korpusos Pārdaugavā, kur dažādos laika periodos atradās 600 – 1000 ieslodzīto ebreju. Otra tās filiāle bija Strazdu muižas koncentrācijas nometne Juglā. Tur ebreji papildu saimniecības ēkām bija izvietoti arī netālajā tekstilfabrikā. Maksimāli tajā atradās apmēram 2000 gūstekņu. Pirms nometnes slēgšanas no 1800 tās iemītniekiem 1300 iznīcināja. Nogalināja visus, kas bija vecāki par 30 un jaunāki par 17 gadiem. Pārdaugavā, Ūdens ielā, atradās ādas fabrika ar kravas automašīnu garāžu. Arī tur tika turēti ebreji – gan vīrieši, gan sievietes. Vēl “Kaiserwald” filiāles bija iekārtotas munīcijas fabrikā “Dünawerk”, Spilves lidostā, Slokas papīrfabrikā, Valsts dzelzceļā, armijas ietērpa pārvaldē 701, VEF/AEG, Rīgas cementa fabrikā, SS būvlaukumā Balasta dambī un citur. Trīs koncentrācijas nometnes “Riga– Kaiserwald” apakšnometnes atradās arī provincē – Dundaga I Ventspils apriņķī, Dundaga II Talsu apriņķī un Eleja–Meitene Jelgavas apriņķī.
1944. gada 9. aprīlī Drošības policijas un SD komandieris Latvijā SS oberšturmbanfīrers Rūdolfs Lange 30 ebrejus no Mežaparka koncentrācijas nometnes nozīmēja t.s. līķu sadedzināšanas komandas “Sonderkommando SK-1005” rīcībā, kuras uzdevums bija slēpt nacistu noziegumu pēdas. Šim darbam parasti savāca nāvinieku grupas no ebrejiem un padomju karagūstekņiem. Rīgas apkaimē tās strādāja Rumbulā, Biķernieku mežā un citās vietās. Masu kapus atraka, upuru atliekas sadedzināja, bet apdegušos kaulus sasmalcināja ar speciālu kaulu smalcināmo mašīnu. Ebreji no šā darba baidījās vairāk par visu, jo zināja, ka tā dalībnieki pēc tam turpat tiek nogalināti. Tā kā gūstekņi strādāja, saslēgti važās, bet naktis pavadīja zem klajas debess turpat mežā, piesieti pie koka, viņi ātri zaudēja darbaspējas. Tad viņus nogalināja un sadedzināja pašu sakrautajos līķu ugunskuros. Kopumā šajā komandā gāja bojā ne mazāk par 300 ebrejiem. Sakarā ar Sarkanās armijas tuvošanos no 1944. gada augusta līdz oktobra sākumam šeit ieslodzītie ebreji tika izvesti uz Vāciju, galvenokārt uz Štuthofu un Hamburgu, bet daļu no viņiem aizveda uz Liepāju, kur tie tika turēti līdz 1945. gada sākumam. Saskaņā ar vēsturnieka Marģera Vestermaņa aprēķiniem laikā no 1943. gada jūnija līdz 1944. gada septembrim koncentrācijas nometnē “Riga–Kaiserwald” Mežaparkā un tās filiālēs citur Latvijā kopā bija ieslodzīti ap 18 – 20 000 ebreju, no kuriem mira vismaz 13 000 cilvēku.
