“Pēc ierašanās jāizģērbjas, ņirdzīgi SS sanitāri vēro kailās miesas. Viens nosaka: “Ebrejiem jau kauna nav.” Tiek noskūts viss ķermenis, ātri un ar neasu skuvekli. Verdoši karsta duša. Dezinfekcija, brūces kaist. Tiek pasviesti kankari, uz kuriem ar dzeltenu un sarkanu eļļas krāsu uztrieptas zīmes. Lupatas der reti kādam, apavi nevienam. Daudzi dabū divas kreisās kājas tupeles, cits vienu tupeli un iešļūceni. Drēbju noliktavas pārzinim tas ir vienalga, galvenais ir pazemošana. Tad stāvēšana pārbaudei, stundām ilgi. Uzjautrināšanai daži vingrojumi, hop, hop, rāpot uz visām četrām, palēkties. Beidzot barakas, ko sauc par blokiem. [..] Blokos ir vairākstāvu guļvietas, uz pieciem cilvēkiem viens salmu maiss un viena sega. Katru nakti jauns cīniņš. Pārgurums, nonervozēšanās, spēku izsīkums, daudz nelaimes gadījumu darbā, slimnīcas barakā nonākušajiem ir maz izredžu izdzīvot. Slimnīcas papīros par nāves cēloni minēta tuberkuloze vai sifiliss. Grūbu zupa toveros, ak vai tam, kurš savu karoti pazaudējis. Lielā ateja ir slidens dēlis ar caurumiem,” šādi, balstoties uz bijušo ieslodzīto atmiņām, ierašanos Mežaparka nometnē savā grāmatā “Šervica noslēpums. Ebrejs, SS virsnieks Rīgā” (2004) spilgti ir attēlojusi vācu žurnāliste Anita Kuglere. 27
Mežaparkā ieslodzītās sievietes un bērnus savās atmiņās apraksta arī holokausta pārdzīvotājs, Lībekā dzimušais Jozefs Kacs, kurš 23 gadu vecumā tika deportēts uz Rīgu. Viņš atceras, ka “sieviešu nometne ir atdalīta no vīriešu nometnes ar dubulto dzeloņdrāšu žogu. Vīrieši stāv tuvu, runādami ar savām sievām vai draudzenēm. Parasti, kaut gan tas ir stingri aizliegts, ieslodzītie kaut ko pārmet pāri žogam. Uz žogiem zīmētie galvaskausi brīdina jebkuru netuvoties nožogojumam [..] Aiz žoga atrodas vieta, kur Vērmahtam ir elektroierīču darbnīca. Vairākums tur strādājošo ir sievietes, kas izjauc pa detaļām baterijas vai radio instrumentus tālākai pārstrādei. Sieviešu nometnē ir veļas mazgātuve un virtuve [..] Nometnē strādā daži bērni, galvenokārt meitenes. Viņi visi izskatās daudz vecāki, nekā ir patiesībā. Rozelai Zachai no Liepājas ir jaunāka māsa, kura valkā garas kleitas un uzpolsterē krūtis, lai izskatītos kā pieaugusi tāpēc, ka bērni nometnēs dzīvo pastāvīgos draudos. Tie, kuri joprojām ir dzīvi, bija veiksmīgi paslēpušies pagājušās bērnu iznīcināšanas akcijās. Mūsu barakās arī ir viens mazs zēns ar tēvu. Zēns parasti iet kopā ar darba vienībām uz darbu tā, lai viņš nekad dienas laikā nebūtu nometnē. Tas viņu ir izglābis vairākkārt.”
