Ak, vai tam, kurš pazaudējis karoti! Koncentrācijas nometne “Riga-Kaiserwald” Mežaparkā 27
Viena no mazāk zināmām Latvijas Otrā pasaules kara vēstures lapaspusēm ir citu Eiropas valstu (Vācijas, Austrijas, Čehijas, Ungārijas) ebreju deportācija uz Latviju. Mūsdienu vēstures pētījumi pārliecinoši ir apgāzuši savulaik padomju propagandas izdevumos un nereti arī Rietumu historiogrāfijā sastopamos kļūdainos apgalvojumus un desmitkārtīgos pārspīlējumus par vairāk nekā 200 000 ārzemju ebreju iznīcināšanu Latvijā un Austrumeiropas, t.sk. Baltijas tautām kā īpaši piemērotām ebreju iznīcināšanā. Tomēr negrozāms ir fakts, ka nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Latvijā Otrā pasaules kara laikā nonāca nedaudz vairāk nekā 20 000 ārzemju ebreju — liela daļa no viņiem savas dzīvības zaudēja šeit, Latvijā.
Vācijas, Austrijas un Čehijas ebreji Latvijā
No 1941. gada novembra līdz 1942. gada oktobrim Latviju sasniedza divdesmit pieci vilcienu sastāvi ar 24 605 no Austrijas, Vācijas un Čehoslovākijas deportētajiem ebrejiem. Pirmo ešelonu ar iepriekšējā vakarā uz Šķirotavas dzelzceļa staciju atvestajiem un pa nakti uz Rumbulu aizdzītajiem 942 ebrejiem no Berlīnes noslepkavoja ebreju masu iznīcināšanas akcijā Rumbulā 1941. gada 30. novembra rītā. Kaut arī šos nelaimīgos cilvēkus bija paredzēts izvietot no vietējiem ebrejiem “atbrīvotajā” Rīgas geto, bet tas vēl nebija izdarīts, arī ārzemju ebrejus nosūtīja uz Rumbulu.
Ap 1500 – 1800 uz Latviju deportēto ārzemju ebreju 1941./1942. gada ziemā bija iesaistīti Salaspils nometnes būvniecībā. Darba apstākļi šeit bija ļoti smagi – aukstums, nepiemērots apģērbs, nepietiekams un mazvērtīgs uzturs. Lai sagatavotu vietu baraku būvniecībai, vajadzēja kurt ugunskurus, lai atkausētu zemi.
Arī pārtikas piegāde Salaspilij nebija labi nokārtota un laikā no Ziemassvētkiem līdz Jaungadam apstājās pavisam. Ja arī bija ēdiens, tad sliktas kvalitātes un nepietiekamā daudzumā.
Sliktie higiēnas apstākļi un slimības, grūtais un daudziem neierastais darbs, nepiemērotais apģērbs – tie bija papildu apstākļi, kas veicināja uz Salaspili atvesto ebreju lielo mirstību. Ebreju traģisko likteni noteica arī Salaspils nometnes vadības un apsardzes brutālā izturēšanās. Par katru mazāko pārkāpumu viņus smagi sodīja. Bija divi soda veidi: pirmkārt, smagi miesassodi (sitieni ar pletni vai gumijas nūju), otrkārt, nāvessods nošaujot vai pakarot.
Pēc aptuvenām aplēsēm, Salaspils nometnes celtniecības laikā mira ap 1000 ārzemju ebreju.
