Latvijā nedrīkst būt divas valsts valodas. Saruna ar profesoru Djačkovu 27
Pirms vairāk nekā pusotra gada intervēju Krievijas sociolingvistu un labu latviešu valodas pratēju, Maskavas Lingvistikas institūta profesoru Marku Djačkovu. Toreiz krievu valodas referenduma iespaidotajā situācijā viņš izteica tēzi, ka Latvijā nav spriedzes etniskajās attiecībās, bet to uzkurina. Nesen profesors viesojās Rīgā, un, tiekoties redakcijā, viņam kā profesionālam cilvēkam no malas jautājām, kā viņš jūt pašreizējās etniskās attiecības Latvijā, kā arī lūdzām vērtējumu par politiku un ikdienas dzīvi Krievijā kā maskavietim. “LA” redakcijā ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Ģirts Vikmanis.
V. Krustiņš: – Kad iepriekšējoreiz sniedzāt interviju “LA”, jūs teicāt, ka spriedze Latvijā etniskajās attiecībās nav jūtama, bet to mēģina uzkurināt. Kāda ir situācija tagad, pēc pusotra gada?
– Es jūtu, ka spriedze izzūd. Tas skaidrojams ar to, ka krievu jaunieši vairs nejūtas tik stiprā padomju laiku ietekmē. Šie jaunieši nav izjutuši padomju periodu. Tomēr viņi ir audzināti ģimenēs, kur šos laikus atceras, un viņu pasaules uzskatu veido arī tas, ko stāsta viņu vecāki. Krievijā valsts prezidents Vladimirs Putins nācis klajā ar iniciatīvu valstī veidot vienotu vēstures mācību grāmatu. Tie, kuriem būtu jāraksta, tomēr nesaprot, kā to darīt, jo domstarpības par vēsturi paliek. Man šķiet, ka nedz latviešu, nedz krievu jaunieši nezina savu valstu vēsturi. Piemēram, par tādu sāpīgu mirkli kā Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā. Jums visbiežāk lietotais vārds ir “okupācija”. Šeit, manuprāt, pēc okupācijas notika aneksija, PSRS vardarbīgi pievienojot sev teritoriju. Latviešiem pēc tam viltīgi bija dotas padomju pilsoņu tiesības. Studenti no Latvijas saņēma priekšrocības Maskavas universitātēs. Jebkurš latvietis varēja braukt uz Krimu vai Kaukāzu.
Mūsdienās jaunieši nezina, kas bija krievu padomju diplomāts Andrejs Višinskis. 95% nezinās, kas viņš bija. Taču viņš bija noteicošā figūra sarunās ar prezidentu Kārli Ulmani 1940. gadā. Pēc tam Kārlis Ulmanis teica: “Palieciet jūs savās vietās, es palieku savējā.” Pēc dažām dienām Ulmani izsūtīja uz Krieviju. Kas to zina? Tie latvieši, kas bija lojāli un neskaitījās izteikti padomju sistēmas pretinieki, saņēma padomju pilsoņu tiesības. Ko padomju vara uzskatīja par šaubīgiem, tos izsūtīja. Par to bija filma, ko rādīja pirmajā Latvijas Tautas frontes kongresā. Šajā kongresā es biju viens no diviem cilvēkiem, kas bija ieradušies no Krievijas. Mani bija personiski ielūdzis toreizējais Latvijas PSR pilnvarotais pārstāvis Maskavā Jānis Peters. Atceros, kad Latvija atguva neatkarību, izcēlās valodu problēma, par kuru Krievija Latviju kādiem tik vārdiem nelamāja! Latvieši esot šovinisti un fašisti. Tomēr pie mums, Krievijā, ir tā pati problēma – pie mums brauc imigranti, kas nemācās krievu valodu un nevēlas asimilēties. Visvairāk ir imigrantu no Tadžikistānas un Uzbekistānas – pat veselus kvartālus apdzīvo. Tagad jau valdošās aprindas saprot, ka iebraucējiem, kas grib palikt Krievijā, vajadzēs dod rīkojumu mācīties krievu valodu. Tāpat kā pie mums jāprot krievu valoda, tā Latvijā jāprot latviešu valoda. Tie imigranti pie mums brauc, jo viņiem nav māju, viņi meklē kaut īslaicīgu darbu, bet patiesībā cenšas iekārtoties pastāvīgā darbā.
Ģ. Vikmanis: – Pēc iepriekšējās intervijas viena krievvalodīgā interneta medija vidē jūs sauca par nodevēju…
– Nodevējs ir tāds, kas bija par kaut ko un tad uzmeta, bet es par to nekad neesmu bijis. Varbūt man toreiz nevajadzēja runāt par krieviem vispār, bet gan par krieviem, kas neapzinās vietējās reālijas. Ar tām es saprotu latviešu valodu un kultūru, piemēram, Dziesmu un deju svētkus. Krievi, kas nesaprot un brīnās, kā tas ir – atstāt mājās bērnus un doties uz estrādi dziedāt dziesmas. Ak, tie latvieši nodarbojas ar niekiem. Tā ir nevēlēšanās saprast citu kultūru. Imigranti pie mums Krievijā dara to pašu – negrib saprast un pieņemt krievu kultūru. Mums ir azerbaidžāņu un tadžiku krimināli grupējumi. Vienmēr Maskavā notiek konflikti musulmaņu svētku laikā, kad pēc tiem cilvēki no mošejām nāk laukā un ignorē kārtību, traucē transporta kustību, nesaskaņo kārtību. Viņi vēlas, lai viss būtu pēc viņu ieskatiem, un tas ir tas pats, kā savulaik krievi ieradās Latvijā no “kaut kurienes”. Es domāju, ka sabiedrības integrācijas un izglītības jomā jaunā izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete izdarīs papildu soļus. Vēlos viņu, savu kolēģi, apsveikt ar amatu. Vēstures nezināšana nav tikai Latvijas jaunatnes īpatnība – tas pats ir Krievijā un ASV. Tā tradicionāli pie mums Krievijā katrs iepriekšējais valdnieks sabiedrības acīs ir slikts. Imperators Nikolajs II bija maiga rakstura cilvēks, un varbūt tādēļ arī gāja bojā, būtu viņš bijis stingrāks, būtu paspējis emigrēt uz Angliju un ģimene netiktu likvidēta. Tomēr viņu sauca par “asiņaino” Nikolaju. Tālāk nāca Ļeņins, tad sekoja Staļins, kurš vispār bijis “bende”, bet arī lielas valsts vadītājs. Berija bijis izvirtulis un kaitnieks. Bet Berija vadīja arī valsts atomindustriju! Tālāk sekoja Hruščovs, kurš bija Ņikita Kukurūznieks. Tad vēl Brežņevs, kurš “strādāja ar baterijām”. Es ar šausmām domāju, ko cilvēki teiks par Vladimiru Putinu, kad viņš beigs pildīt savus pienākumus. Krievijā ir tradīcija slikti runāt par bijušajiem valsts vadītājiem. Bet Latvijā Kārlis Ulmanis bija “svētais”, kaut arī izdarīja valsts apvērsumu. Kad Latvija atjaunoja neatkarību, pirmais prezidents bija viņa radinieks Guntis Ulmanis, kurš iepriekš politikā nebija darbojies. Latvieši vēlējās parādīt, ka tas nozīmē vēstures turpinājumu.
– Nesen pie valdības nama notika mītiņš pret pāreju valsts skolās uz apmācību latviešu valodā no 2018. gada, un tur pat tika draudēts ar “maidanu”.
– Ir jaunākās paaudzes bērni, kas neprot latviešu valodu. Ir jautājums, kā viņus mācīt skolās. Jādara kaut kas, lai viņi zinātu latviešu valodu un varētu piedalīties izglītībā latviski. Šajā jomā ir darīts nepietiekami. Šajos apstākļos Latvijā nedrīkst būt divas valsts valodas. Citas valstis to var atļauties, bet jūs gan ne, ņemot vērā Latvijas padomju pagātni. Tagad viņiem ir pieci gadi, bet drīz vien viņiem būs jāiet skolā. Latvija jau 20 gadus ir neatkarīga valsts, un šie bērni neprot latviešu valodu. Acīmredzot vecāki to nevēlas.
– Tagad latviešu valodas nerunāšana un nezināšana ir pārvērtusies par politisku pozu.
– “Maidans” tomēr Latvijai nedraud, jo Latvijā nav tādi cilvēki. Ukrainā vēsturiski pusē teritorijas dzīvo ukraiņi, bet otra puse ir krievu apdzīvota. Kad bija revolūcijas Donbasā, tika izveidota Doņeckas–Krivorožskas republika. Ukraina mūsdienās dalās trīs daļās – ir krievu daļa austrumos, tad rietumos ir ukraiņu daļa, bet Aizkarpatos dzīvo nacionalitāte, kas sevi sauc par rusīniem. Ukrainā protestē tie, kas vēlas iestāties Eiropas Savienībā. Tagad tur žmiedzas visi. Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, manuprāt, risina jautājumu – kurš iedos vairāk naudas? Un iekrita abi – gan Krievija, gan ES, jo par maz iedeva. Ja ES vairāk naudas iedotu, viņš uzreiz parakstītu asociācijas līgumu.
– Domāju, ka varam beigt sarunu ar komunikē…
– Tajā vispirms varam rakstīt, ka abas puses piekrīt, ka krievu valodas kā otras valsts valodas ieviešana Latvijā ir neiespējama un nevēlama, ņemot vērā Latvijā pastāvošos apstākļus un to, ka savulaik Latviju pievienoja PSRS. Otrs – nepieciešams maksimāli panākt sabiedrības apziņā vajadzību pēc latviešu valodas zināšanām un lietošanas visiem Latvijas iedzīvotājiem, īpaši bērniem, kam jāmācās latviešu skolās.
VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT
