Egils Līcītis: Bēgļu maizei vienmēr bijusi cieta garoza 6
Valdībai varētu pārmest tūļāšanos un sabiedrības neinformēšanu, kā Latvijā ievedīs un dos pajumti patvēruma meklētājiem, un šķiet, ka ministru sajēga bēgļu uzņemšanas komunālajos jautājumos sniedzas tiktāl, ka viņi mācētu pasniegt krūzi ūdens un stiklenes somāliešu bērniem un prastu piejaucēt 1 gab. Āfrikas strausu ģimeni. No otras puses, vēlētāji nav devuši ne mandātu, ne uzdevumu valdībai gatavot plašu programmu emigrantu uzlidojuma gadījumā un sastādīt protokolu, kā iebraucējus izguldinās, paēdinās, iemācīs jāņot un Latvijas vēsturi, sagādās pa pirmo zorti sadzīves apstākļus. Raugi, izskatās, ka Eiropa saskaras ar nepārvaramu stihiju, kurš tomēr liekas organizēts viesulis, un Latvija – ar Junkera pavēles formas realpolitik, ka nelūgtiem viesiem naktsmājas jādod “obligāti” masu pārvietošanas plāna ietvaros.
Speciāli tiem, kuri atbalsta vietas zem saules piešķiršanu bezlimita daudzuma cilvēkiem, kurus sūtījis pats Allāhs, un kam ir aizbildinājums, ka arī latviešiem, laivu bēgļiem, no Staļina bendesmaisu ķetnām mūkošiem pasniedza palīdzīgu roku –, atgādināsim, kāda bija ar viņiem apiešanās. Latvijas cilvēku masas nonāca Vācijā – bēgļu, filtrācijas, darba nometnēs, Zviedrijā – karantīnā. Neviens neatvēlēja pat pieticīgus uzturlīdzekļus. Līdzpaņemtās mātesmeitu godu drēbītes, vērtslietas melnajā andelē mainīja īpašniekus – pretī dabūja maizes klaipu vai kādu kaparnaudas gabalu.Viens atmiņu stāsts no darba lēģera – tēvs gāja mežizstrādē, māte piepelnījās šujot, labojot sabiedroto virsnieku formastērpus. Nometnēs latvieši mita piecus un vairāk gadus, un bija dzīve ar ļoti cietu garozu, kamēr viņus neatlasīja karadarbībā mazāk cietušās aizokeāna zemēs vai Anglijā. Uzņemšanai bija noteikumi. Dažviet “ielūdza” tikai vieniniekus, pārsvarā darbspējīgos vīriešus, Amerikā vajadzēja sagādāt galvotājus, kas izsauktās personas pirmajā laikā nodrošinātu ar iztiku. Garāmejot pieminēsim, kā Zviedrijā izrīkojās ar atbēgušajiem leģionāriem. Vēlāk mītnes vietās pašiem bija jārūpējas par pamatu zem kājām, pašmācībā jāapgūst valoda, jāmeklē darbavieta, jākārto komunālie jautājumi – ar dievpalīgu. Tautieši politiski arvien uzsvēruši, ka izdzīti prom no Latvijas trimdā, nevis laidušies klaida gaitās.
Šodien bēgļi laužas cauri Eiropai un nedodiet viņiem maizi un ūdeni, laidiet uz Vāczemi vai vēl bagātāku sociālo pabalstu Eldorādo. Viņu vidū esot zinātnes spīdekļi, augsti kvalificēti speciālisti, arhitekti, ārsti. Te citēšu lasītājas Dainas Kaprāles vēstuli, kurā viņa raksta, ka operas premjers Mariss Vētra lāpstojis ostā sāli, bet dramaturgs Mārtiņš Zīverts kļuvis par ratiņstūmēju stacijā. Augstu izglītotie sāka kā ogļrači, malcienas strādnieki, apkopēji.
Kopš tā laika Eiropa augusi humānāka, pārticīgāka. Varam izglābt visus Tuvos Austrumus un Āfriku. Latvijā pēc 50 okupācijas gadiem uzkrātais tauku slānis nav pārāk biezs, un esam valsts, kurā pamattauta pilsētās jau ir minoritāte. Te nav atliekami un nav atcelti citi uzdevumi valdībai. Papriekš kārtot, lai izglābtu uz nabadzības pēdējās robežas dzīvojošos vecos cilvēkus un vietējos iedzīvotājus, kam trūkst valsts aizgādības.
