Juris Lorencs: Kompromisu māksla epidēmijas laikā 1
Šis ir tas brīdis, kad politiķiem kā vēl nekad būtu jāieklausās ekspertu teiktajā. Tikai nevis politikas ekspertos, bet gan ārstos, zinātniekos, ekonomistos, finansistos, sociologos un psihologos.
Ja Ķīnas varas iestādes būtu ieklausījušās ārstā Li Veņlianā, kurš aizvadītā gada 30. decembrī pirmais cēla trauksmi par netipiskai pneimonijai līdzīgas slimības uzliesmojumu Uhaņas pilsētā, epidēmiju, iespējams, būtu izdevies ja ne novērst, tad vismaz ierobežot.
Tā vietā dakterim lika parakstīt dokumentu ar apņemšanos neizplatīt viltus ziņas. 10. janvārī viņam parādījās pirmie slimības simptomi, bet 7. februārī Li Veņlians jau bija miris.
Problēma ir tā, ka ekspertu ieteikumi ir krasi atšķirīgi, ja ne diametrāli pretēji. Tie svārstās no prasības pēc pilnīgas visu cilvēku izolācijas savās dzīves vietās līdz otrai galējībai – lai izslimo, kas var. Sabiedrība kopumā iegūs dabisko imunitāti, daļa nomirs, neko darīt, tāda ir dzīve utt.
Pagaidām pasaule kopumā virzās pa pirmo ceļu. Iziešanas un pulcēšanās aizliegumi kļūst aizvien stingrāki, tostarp arī Latvijā. Dažās valstīs jau noteikta komandantstunda. Ķīnas piemērs liecina, ka šāda rīcība var nest panākumus. Vienlaikus pasaulē atskan balsis, kas aicina ja ne atteikties no šīs politikas, tad vismaz izvērtēt to.
Ka agrāk vai vēlāk cilvēki būs spiesti atzīt, ka pat šajā tik sarežģītajā laikā rūpes par veselību un tautsaimniecība ir savstarpēji saistītas lietas. Problēmas, kas ir jārisina vienlaikus. Argumenti ir šādi: ekonomikas apstāšanās arī var prasīt dzīvības (hronisku slimību saasināšanās, elementārs trūkums, pašnāvības).
Turklāt vienmēr paliek jautājums – kurš tieši būs tas brīdis, kad bērni atkal varēs iet uz skolu? Kad atvērsies kafejnīcas, teātri un sporta zāles? Kad atkal varēsim apmeklēt savus tuviniekus veco ļaužu mītnēs? Šajā ziņā zīmīga ir amerikāņu ārsta Dāvida Kaca nesenā (20.03.2020.) publikācija laikrakstā “The New York Times” – “Vai cīņa ar vīrusu nav bīstamāka par pašu vīrusu?”.
Viņš iesaka iet “trešo ceļu” – īpaši neuztraukties par jauniem, veseliem cilvēkiem, ļaut viņiem mācīties un strādāt, bet fokusēt uzmanību uz senioriem (vecākiem par 60) un hroniskiem slimniekiem. Pēc iespējas izolēt, saudzēt, apgādāt ar visu nepieciešamo, veikt testus utt.
Tas ļautu ekonomēt līdzekļus, atvieglot jau tā pārslogoto veselības aizsardzības sistēmu, vienlaikus tautsaimniecība neatrastos pilnīgā paralīzes stāvoklī. Un tā līdz brīdim, kamēr tiks atrasta efektīva vakcīna un zāles.
Izskatās, ka šādu ceļu pagaidām cenšas iet bagātā Zviedrija. Slimības testu nevar iziet pat pazīstamā klimata aktīviste, 17 gadus vecā zviedru meitene Grēta Tūnberga (viņa pati uzskata, ka inficējusies ar Covid-19 vieglā formā) – jo tas pienākas tikai patiesi smagiem slimniekiem.
ASV prezidents Tramps izteicies, ka Covid-19 ierobežošanai noteiktie pasākumi var iznīcināt ekonomiku: “Mūsu valsts nav celta, lai to noslēgtu.” Viņš pieļāvis iespēju, ka daļu ierobežojumu varētu atcelt jau līdz Lieldienām. Savukārt zinātnieku padome, kas dod padomus Francijas prezidentam Makronam, uzskata, ka pagaidām vienīgie efektīvie mēri cīņā ar vīrusu ir sociālā distancēšanās.
Minimālais ierobežojošo pasākumu laiks esot sešas nedēļas, tātad līdz maija sākumam. Mūsu pašu dakteris Pēteris Apinis kritizē pieņemtos lēmumus par sporta zāļu un peldbaseinu slēgšanu: “2/3 Latvijas iedzīvotāju būs spiesti šo slimību pārslimot vieglākā vai smagākā formā.
To, cik smaga būs slimība, noteiks nespecifiskā imunitāte (protams, arī vīrusu prevalence – cik daudz vīrusu katram konkrēti “uzbruks”). Nespecifisko imunitāti pilnībā noteiks cilvēka personiskā attieksme pret savu veselību un rūpes par to…
Katram cilvēkam šobrīd būtu jāspēj katru dienu atlicināt stundu kustībām – ātram pārgājienam, skrējienam, riteņbraucienam. Neviens valdības karantīnas pasākums nav tik efektīvs kā fiziska kustība svaigā gaisā… Mums jāatbalsta cilvēku vēlme doties ārā no pilsētas, kustēties un rūpēties par savu veselību… Jāpārskata pārspīlētie lēmumi slēgt sporta zāles un baseinus, bet jāreglamentē to lietošanas noteikumi.”
Kam ticēt? Es pats pēc dabas esmu kompromisu cilvēks, kurš sliecas domāt, ka patiesība parasti atrodas “kaut kur pa vidu”. Viedokļus izsaka eksperti, bet šo līniju “kaut kur pa vidu” , aiz kuras seko saistoši lēmumi, novelk politiķi.
Ne jau velti teic, ka politika esot kompromisu māksla. Kā tas darbojas manā piemērā? Klausot darba devēja norādījumam, strādāju no mājām. Un vienlaikus, daktera Apiņa uzmundrināts, dodos garās pastaigās pa pilsētu. Protams, cenšoties ievērot valdības ieteikto sociālo distancēšanos. Labi, ka vismaz nav jābaidās no saules, svaiga gaisa un cilvēku smaidiem.
