Māris Antonevičs: Kompetentākais no kompetentajiem 25
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No medijiem vai ik dienu var uzzināt par drūmo situāciju vienā vai otrā nozarē. Pārmijus tie ir stāsti par to, ka darbinieku trūkst vai ka tie ir slikti atalgoti. “Gadiem turēti badā” – kā nupat intervijā Latvijas Radio par tiesu darbiniekiem bija izteicies Augstākās tiesas un Tieslietu padomes priekšsēdētājs Aigars Strupišs, brīdinot, ka tas varot novest pat pie streika. Iepriekš zemo atalgojuma līmeni kaut kā vēl varējis paciest, bet nu inflācijas dēļ vairs ne.
Tomēr tādu pašu “bada stāstu” var izstāstīt arī daudzu citu nozaru pārstāvji, ne jau velti gandrīz visu jaunās valdības ministru pirmajās intervijās algu jautājums šādā vai tādā veidā tiek pieminēts. “Tas nebūtu labi, ja cilvēki, kas māk aprēķināt pensijas, kas ir sarežģīti finansiāli aprēķini, izvēlas labāk iet strādāt uz kādu no lielveikalu ķēdēm, lai tur saņemtu varbūt nedaudz lielāku algu, bet būtu mazāka atbildība,” satraucas labklājības ministre Evika Siliņa, kura jau esot sagatavojusi priekšlikumus budžetam par algu paaugstināšanu. Savukārt mediķu algas esot veselības ministres Līgas Meņģelsones prioritāte. Atliek gaidīt valsts budžetu, lai saprastu, vai šīs un citas apņēmības tiks īstenotas vai vismaz ieskicētas nākotnei.
Tomēr ir vismaz viena neliela iedzīvotāju grupa, kas var justies mierīga, – viņiem alga jau ir paaugstināta un nekāds budžets vairs nav jāgaida. Runa ir par augstākajām politiskajām amatpersonām – ministriem un deputātiem. Rekordpieaugums ir Saeimas priekšsēdētājam – viņam alga palielinājusies par 75%. Valdības vadītājam – par 53%, Valsts prezidentam – par 27%. Visi trīs turpmāk mēnesī saņems tuvu astoņiem tūkstošiem eiro. Ministriem alga pieaugs par 42% (turpmāk 7052 eiro), Saeimas deputātiem – par 34% (3981 eiro). To, kā izvairīties no atbildības, jau lieliski nodemonstrēja Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija, kurai bija jāskata 13 tūkstošu iedzīvotāju parakstīts iesniegums par amatpersonu algu iesaldēšanu. Deputāti neatbildēja ne apstiprinoši, ne noraidoši, bet uzdeva valdībai atkārtoti vērtēt plānoto algu pieaugumu.
Skaidrs, ka politisko amatpersonu algas vienmēr būs sprādzienbīstams jautājums, un droši vien nav nejauša sakritība, ka tas tiek īstenots tieši tagad – neilgi pēc Saeimas vēlēšanām. Tas ir nosacīti pateicīgākais laiks šādiem lēmumiem, kas sabiedrībā vienmēr tiks uztverti īgni (bet var cerēt, ka pa četriem gadiem, līdz nākamajām vēlēšanām tas aizmirsīsies). Tomēr, vismaz pamatojot savu algas paaugstināšanas nepieciešamību, politiķiem vajadzētu pieturēties pie faktos balstītiem argumentiem, nevis stresaini ķerties pie katras ātrumā prātā iešāvušās domas, lai tikai pasniegtu to visu kaut cik pozitīvā gaismā, kā tas nupat notika Saeimas priekšsēdētājam Edvardam Smiltēnam (“Apvienotais saraksts”).
Latvijas Televīzijas raidījuma “Šodienas jautājums” studijā, iztaujāts par savu algas pieaugumu, Smiltēns locījās kā zutis akvārijā, sperot ārā vienu pārsteidzošāku teikumu pēc otra. Piemēram, sākot atsaukties uz kaut kādām it kā paša piedzīvotām pirmsvēlēšanu diskusijām, kur atsevišķi kandidāti esot piedāvājuši strādāt par minimālo algu, bet viens pat solījis piemaksāt, ja viņu ievēlēs Saeimā. “Es ieteiktu sabiedrībai, un arī pats būtu ļoti uzmanīgs, ja kāds mēģina dzīt jautājumu tajā virzienā, ka politiķiem šis ir drīzāk goda, nevis atalgojuma amats,” brīdināja Smiltēns, lai gan par šādu piedāvājumu viņam neviens neko nebija jautājis. Diskusijā šo paņēmienu mēdz saukt par “salmu vīru” vai “putnubiedēkli” – apzināti sagrozītu un pārspīlētu oponenta argumentu (šajā gadījumā žurnālistes jautājumu), lai to būtu vieglāk apstrīdēt un apgāzt. Var tikai minēt, kas bija tas Smiltēna piesauktais politiķis, kurš solīja piemaksāt par savu atrašanos amatā. Prātā nāk vienīgi bijušais Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš savu prezidenta algu bija apņēmies ziedot labdarībai un kādu laiku to arī darīja. Taču Saeimas priekšsēdētājam neviens nebija jautājis par atteikšanos no algas, bet gan par 75% pieauguma samērīgumu.
Te nu Smiltēns paķēra nākamo prātā iešāvušos argumentu, kas gan ierasti tiek pausts pavisam citās situācijās – salīdzinot valsts un privātā sektora atalgojuma līmeni. Ja valsts nemaksās konkurētspējīgas algas, tad labākie speciālisti tiks pārvilināti uz privātfirmām. “Ja mēs gribam izveidot tiesisku, demokrātisku un konkurētspējīgu valsti, tad mums jābūt amatos labākajiem no labākajiem. Es te runāju par politiskās vides kvalitāti, lai mēs spētu piesaistīt labākos,” tā Smiltēns. Mazliet paškritikas tomēr nenāktu par sliktu. Smiltēns nav uzvarējis nekādā konkursā kā labākais parlamenta spīkers no visiem iespējamajiem (pat “Apvienotā saraksta” ietvaros viņš savā apgabalā nokrita no pirmās vietas uz otro), tas ir tikai viņam labvēlīgs politiskā darījuma iznākums valdošās koalīcijas ietvaros. Tas pats sakāms par visiem citiem politiskajiem amatiem. Te nebūtu, ko pārmest, jo tā tas daudzpartiju politikas apstākļos notiek. Smiltēns šajā vidē ir apēdis pudu sāls, piedzīvojis gan kāpumus, gan kritumus un labi apguvis te valdošos noteikumus, bet nevajag tāpēc sevi uzreiz pasniegt kā labāko un kompetentāko.
Ja politiķi uzskata, ka alga ir par mazu un privātajā sektorā viņi varētu nopelnīt daudz vairāk, nav šaubu, ka neviens viņus noturēt nemēģinās – tieši pretēji. Taču redzam tieši pretējo – konkurence Saeimas vēlēšanās pieaug, un netrūkst tādu, kas izkrituši nevis atviegloti uzelpo, bet sola, ka pēc četriem gadiem atgriezīsies. Dažiem tas arī izdodas, kā, piemēram, Smiltēnam.
