Lai Svētais Miķelis sargā 3
J. Pujats: “Baznīcai smagajos padomju laikos mums aptrūka katehisma izdevumu, aptrūka lūgšanu grāmatu. Reiz, iegājis veikalā “Globuss”, ieraudzīju vācu valodā grāmatu par mazo ofsetiespiedmašīnu. Nezinātājam jau mēdz būt jūra līdz ceļiem, šķiet, kas tur, varētu paši iztaisīt! Bet, ziniet, tas aizņēma gadus piecpadsmit. Dažas detaļas, ko es biju uzzīmējis, izvirpoja uzticams vīrs Johansons no Franciska draudzes. Atnesa man gatavas un pat nejautāja, kam tās domātas. Ar šo iespiedmašīnu, kas ietilpa čemodānā, tika no jauna pavairotas 1940. gadā izdotās lūgšanu grāmatiņas “Teicit Kungu”. Tā bija Latgalē ļoti populāra, ērta, kabatā ieliekama, ļoti saturīga grāmatiņa. Par šo pavairošanas lietu zinājām tikai mēs trīs. Drukājām Andrupenē, kur strādāja viens no maniem brāļiem. Zinājām priesterus, kuriem var uzticēties, un aizvedām iespiestās grāmatiņas viņiem. Bet laikā, kad iespiedmašīnu nelietojām, es to glabāju Miķeļa kapsētā. Pat nosaucu to ofsetmašīnu “Svētais Miķelis” – ar domu, lai viņš sargā!
Padomju iestādes mūs pieķēra tikai tad, kad pieci tūkstoši ģimeņu jau bija grāmatiņas saņēmuši. Kad mums jau bija radušās šaubas par drošību, iespiedmašīnu izjaucām un detaļas izmētājām Mēmelē. Mani pasauca Pugo (Latvijas PSR kompartijas vadītājs. – D. K.) uz viesnīcu. Tur sēdēja viņš pats un vēl divi, un nolika uz galda man priekšā grāmatiņu: “No kurienes šī?” Atbildēju: “Vai esat pārliecināti, ka tā nav Lietuvas?” Jo papīru bijām pirkuši Lietuvā. Domāju – ja taisīs ekspertīzi, lai tur meklē… Bet tas bija jau Gorbačova laiks, viņiem nebija izdevīgi mūs tiesāt. Vien tika pavēlēts bīskapam, lai mani padzen no kūrijas, kur toreiz strādāju. Es pārgāju darbā uz Franciska baznīcu par vikāru.”
