Kompaktā meitene. Andris Ogriņš recenzē Lotes Vilmas Vītiņas dzejas krājumu “Meitene” 0
Andris Ogriņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms veru vaļā Lotes Vilmas Vītiņas pirmo dzejoļu krātuvīti un pārskrienu (šoreiz tiešām jāskrien) pāri nosaukuma tiltiņam un tālāk pāri satura rādītājam, jau esmu noregulējis sevi lasīt vizuālās mākslas pārstāves dzejoļus, kas Latvijas dzejas pasaulē nav nekāds retums – Ruta Štelmahere, Rūta Mežavilka, Anna Auziņa, Žebers un citi, kuru biogrāfijās, atvainojos, pat tik pavirši neesmu ielūkojies.
Nosaukto un nenosaukto teksti manā prātā vienmēr uzbūruši ierāmētas glezniņas, precīzi no pirmā pieskāriena līdz beidzamajam ar slūžām noslēgtas plūsmas, un tikai manis paša ziņā bijis, vai šīs slūžas pavērt un ļaut, lai ietek tālāk, dziļāk manī.
Ar Vītiņas tekstiem notiek tas pats. “Smiltīs atrastais/ cirslis vai kurmis/ sastindzis/ satrauktā aprisē” (3. lpp.) – dzejoļa noslēdzošā daļa (slūžas, durvis ar piekaramo slēdzeni). Gribas ticēt, ka ikkatrā pa rindiņām laipojošā galvā atritinās audekls, un iztēlota dzejnieces roka ar otu velk līniju pēc līnijas, radot šo visādi izteiksmīgo skatu jūrmalas (?) smiltīs.
Teksti vizualizējas, uzrunā, kā palīglīdzekli izmantodami bildes, vai otrādi: attēli kā ierosinātāju lieto uzrakstīto. Vienalga, kā ir patiesībā, sacerējumi nostrādā, trāpa allaž uz galvas novietotā ābola desmitniekā ar visu bultas līdzi vilkto enerģiju.
Krājums sadalīts sešās apakšnodaļās, un nodaļu nosaukumi skaidri atspoguļo to saturu. Tā vajadzētu būt, bet gadās arī citādi, kad teju katra mazākā virsrakstiņa un virs viņa tronī sēdošā lielmaņa starpā izceļas konflikts. Sīkais kliedz, ka tā tur dižciltīgā lempja varēja nemaz nebūt, un tādējādi pats pretendē izvērsties par ietekmīgāko burtu salikumu. Ja pirmā saucas “par meiteni”, tad runa ir par meiteni, nevis puiku, savukārt “rokas” ne vismazākajā mērā nesabradā nez no kurienes atčāpojušas kājas. Uzteicama konsekvence.
Pie attiecīgās sadaļas (“rokas”) pamanīju interesantu iezīmi. Dzejoļi ir aprautāki, rindas īsas un, nullei nepieskardamās, uz bezgalību netiecas. It kā dzejniece apzinātos roku darbības īso rādiusu un netvertos pie neaizsniedzamā, kas noteikti palīdz noturēties iepriekš manis drusku apnicinātajās kājās.
“Es redzu/ tu domā/ par lietām// no mutes izbirst/ nosaluši knišļi” (40. lpp.) – cik roka aizsniedzas, nekā liela jau nav. Un tomēr arī mūsu šķietami kuslās roķeles mēdz nolīdzināt kalnu masīvus, kuru smailes pārdūrušas debesu debesis. Ja ne tik daudz, tad kaut vai uzrakstīt vai uzgleznot ko tādu, kas uzmanību pievērsušo ņems, spelgonī iecels siltās kamanās un kādu laiciņu vedīs, ļaujot atrauties no nokausējošajiem ikdienas ceļiem un neceļiem.
Visai grāmatai, ne tikai maigajiem papīra vāciņiem, ir ļoti silts tonis. Attīstot šo domu, mani īpaši uzrunā vārdi 26. lappusē – maniem matu galiem/ siltums aptinies/ ēd asti. Uroboross – mūžības simbols. Čūska, iekodusies savā astē, bet šajā gadījumā tas ir grāmatiņu caurvijošais siltums, gandrīz vai jāsaka – pašpietiekams, bet nē, Vītiņa mijiedarbojas ar vidi un apkārtējiem cilvēkiem.
Neskatoties uz to, ka daudzviet pasniedz sevi kā savrupu skaistuma vērotāju, viņa ir līdzdalīga. Regulējams pulss. Jeb, kā 4. lappusē, ar māsīcu izdomāt savu valodu, dzīvot dārza kokos, respektīvi, attālināties, tomēr skatīties caur binokli. Nav precizēts, caur kuru binokļa galu, bet, visticamāk, pievelkot pasauli tuvāk.
Silts, auksts, verdošs, stindzinošs, dzīve, nāve, mīlestība, naids u.tml. – mūžīgās tēmas, kas nav pakļautas laika spiedei, novecošanai. Kamēr pastāvēs cilvēks, pastāvošais tās cilās, pārcilās, dzīs no viena aploka citā, pēcāk, kad visi zāles stiebri jaunajā būs noplūkti, atpakaļ, jo sākotnējais jau atkal zaļos.
Var sacīt arī dzejnieces vārdiem – “ogas nolasītas”, bet “aiz tā akmens uzreiz/ sākas dziļums” (55. lpp.). Savā būtībā neizsmeļams dziļums, jo katrs atkārtojums jau tā sarežģītās struktūras sazaro vismaz divtik. Algoritms attīstās, un ikviens no mums apzināti vai nenojaušot sniedz ieguldījumu, savu artavu Visuma izplešanās procesā, Lote Vilma Vītiņa ar savu veikumu tostarp.
Kompakta meitene, un atbilstoši grāmatas parametri. Ar to nevēlos teikt, ka arī dzejnieces izklāstos ieslēgtais ir neliels. Tieši pretēji. Pateicoties jau daļēji iztirzātajai sasaistei ar glezniecību, dzejoļi, tiem ļaujoties, pārplūst, izkāpj no krastiem (rāmīšiem). Un ļauties nav grūti, vārdi uzrunā, aicina, vilina ienākt un uzkavēties meitenes pasaulē. Es atkal un atkal pieķeru sevi atgriežamies pie šīs sākumā ieskicētās idejas, kas tikai apliecina grāmatas raksturu – gandrīz nevainojamu simbiozi starp zīmējumu (uzrakstīto) un modeli (aprakstāmo). Fakts, ka dotais apstāklis īstenojies dzejnieces pirmajā dzejoļu krājumā, atstāj maz vietas šaubām par turpmāko, ja tādi sekos, izdošanos.
Un, tagad jau drusku apmaldījies Vītiņas no manējās atšķirīgajā pasaulē, atkal jau piefiksēju sajūtu – priecē lielā dažādība mūsu dzimtenes literārajā vidē. Cik gan garlaicīgi izvērstos jaunrades apskati, ja priekšplānā izvirzītos strikti noteikti kanoni, likumi, kas, gribot tapt pamanītam un novērtētam, rakstošajam obligāti jāievēro.
Kas līdzīgs klausāms senajā (un ne tik) mūzikā. Savulaik izskanējuši gari, vienmuļi posmi kā pēc vadošo mūziķu pagatavota etalona izvirpoti svečturi ar ja ne vienādām, tad ļoti līdzīgām svecēm tajos un pareizos leņķos līpinošām liesmiņām. Skaidrs, ka ne pie kā tāda mēs vairs neatgriezīsimies, un lūpu kaktiņi ceļas noskūpstīt debesis, kad kāds tomēr aktualizē savas bažas – kritīsim atpakaļ gan.
