Māris Antonevičs: Komiķu laiks politikā 0
“Vai jums Latvijā ir savs Žirinovskis?” – pirms daudziem gadiem kādā sarunā pajautāja viens Krievijas politologs. Un uzreiz precizēja, ka nav domājis ideoloģiskas līdzības, bet gan stilu – politiķis, kurš drīzāk atgādina komiķi, tomēr ar savām izdarībām spēj aizraut diezgan lielu sabiedrības daļu un gūt vērā ņemamus panākumus vēlēšanās.
Tolaik īsti nespēju minēt nevienu vietējo piemēru, un nonācām pie secinājuma, ka tas tomēr ir kaut kas Krievijai unikāls.
Te vēl jāatzīmē, ka Žirnovskis un viņa partija bieži raksturoti kā “Kremļa projekts”, kas sākotnēji kalpojis, lai sašķeltu tā saukto protesta elektorātu, neļaujot varu pārņemt revanšu alkstošajiem komunistiem, kā arī biedēklis Rietumiem, lai tie nenovērstos no Jeļcina, bet vēlāk no Putina.
Tas laiks, protams, sen pagājis, taču Žirinovskis joprojām turpina spēlēt savu lomu, regulāri piesaistot sev uzmanību ar agresīviem izbļāvieniem, tajā skaitā draudiem iznīcināt Baltiju. (Būtu labi, ja tie vismaz noderētu, lai ierobežotu Krievijas propagandas izplatību Latvijā, jo mūsu mediju uzraugiem ar naida runas konstatēšanu kaut kā bremzējas, bet Žirinovska ārdīšanās tiešajā ēterā ir tik uzkrītoša, ka to nevar izlikties neredzam.)
Tikmēr mainījusies ir politika un spēja krāšņi izpildīties publikas priekšā ir kļuvusi gandrīz vai par galveno tās preci. Ir pienācis komiķu laiks! Vairs nemaz nevajadzētu brīnīties vai smīnēt, ja par došanos politikā paziņo kāds pazīstams aktieris vai televīzijas “zvaigzne”, tieši pretēji – uz viņiem pienāktos skatīties kā uz favorītiem. Tāds nu ir laikmeta gars!
Apmēram pirms desmit gadiem politikā ienāca itāliešu komiķis Bepe Grillo. Jau pirms tam veicis atsevišķas politiskās aktivitātes, pērkot publikāciju laukumus ietekmīgos laikrakstos, viņš 2010. gadā izveidoja savu partiju “Piecu zvaigžņu kustība”. Drīz tai izdevās iegūt pārstāvniecību vairākās pašvaldībās.
Kā izrādījās, tas ir tikai sākums, jo 2013. gada parlamenta vēlēšanās “Piecu zvaigžņu kustība” saņēma vairāk nekā 25% balsu, ko daudzi uztvēra kā sensāciju un vienlaikus arī draudus demokrātijai.
Piemēram, labi zināmais vācu laikraksts “Der Spiegel” Bepi Grillo nosauca par “bīstamāko cilvēku Eiropā”.
Ar vieglu izbīli tikt cauri neizdevās, jo pērn “Piecu zvaigžņu kustība” jau saņēma 32,7% balsu parlamentā un pašlaik ir daļa no valdošās koalīcijas.
Bet ko nu brīnīties par Itāliju – arī Amerikas Savienotajās Valstīs prezidenta vēlēšanās ir uzvarējis politiķis, kas savu tēlu lielā mērā uzbūvējis kā televīzijas “šovu” dalībnieks. Donalds Tramps bija tik spilgts 2016. gada pirmsvēlēšanu kampaņā, ka piespieda paiet nost visus iepriekš par favorītiem uzskatītos Republikāņu partijas pārstāvjus, bet vēlāk arī pretinieci no Demokrātu partijas Hilariju Klintoni, kura vēlēšanās iemiesoja tradicionālo un daudziem apnikušo politiku.
Savukārt Francijā šova elementus veiksmīgāk pārņēma un sev uzvaru nodrošināja centrists Emanuels Makrons, kamēr par tradicionālās, visiem jau mazliet apnikušās politikas pārstāvi negaidīti kļuva Marina Lepēna, lai gan iepriekš bija priekšstats, ka tieši viņa būs šīs politikas grāvēja. Kā jau teikts, ideoloģija te nav tik būtiska, cik stils.
To, ka tendencei acīmredzot ir lemts turpināties, rāda arī gaidāmās prezidenta vēlēšanas Ukrainā kur, saskaņā ar pirmsvēlēšanu reitingiem pirmajā vietā izvirzījies valstī populārākais komiķis Vladimirs Zeļenskis. Tiek prognozēts, ka viņš noteikti iekļūs otrajā vēlēšanu kārtā, kur pretī stāsies vai nu līdzšinējais prezidents Petro Porošenko, vai bijusī premjerministre Jūlija Timošenko.
Atkal tā pati kombinācija – apnikusī tradicionālā elite pret jauno, ārišķībā balstīto politiku.
Daudzi gan iesaka nenorakstīt Zeļenska spējas kļūt par labu politiķi un valsts prezidentu, jo viņš ne tikai māk skaisti uzstāties, bet esot gudrs cilvēks un arī veiksmīgs uzņēmējs, kurš spējis nopelnīt labu kapitālu ar savu tēlu.
Taču Kijevas mērs Vitālijs Kļičko tēlaini salīdzinājis, ka Zeļenskis esot kā lidmašīnas pasažieris, kas pēkšņi izdomājis pārsēsties pilota krēslā. Tiesa, ja ņem vērā paša Kļičko ceļu no sporta uz politiku, arī viņam var izvirzīt līdzīgas pretenzijas. Lai nu kā, nevajadzētu tēlot pārsteigumu, ja izrādītos, ka Ukrainas prezidenta vēlēšanās tiešām uzvarēs komēdiju aktieris.
Arī jautājums – vai mums Latvijā ir šādi politiķi – vairs nemulsina. Zinām taču, ka ir… Un droši vien būs vēl.
