Komikss “Zīlītē”, kas satricināja padomju morāli. Kā šodien seksuāli izglītojam bērnus 2
Apritējuši trīsdesmit gadi, kopš iznācis bērnu žurnāla “Zīlīte” leģendārais 1989. gada marta numurs ar Māra Putniņa komiksu “Mums būs bēbis!”. Arī tas bija kā viens no dzelzs priekškara krišanas simboliem. Toreiz gan bērnu seksuālās audzināšanas ziņā – jo padomju bērniem pirmoreiz uzskatāmi parādīja, kā rodas bērni. Kā toreiz sabiedrība uztvēra šādu atklātību un kas mainījies? Mūsdienās par to runā pārāk daudz vai joprojām pieticīgi? Vai nu varam uzskatīt, ka jaunieši ir gatavi drošām, pozitīvām un uzticamām attiecībām?
Mani dēvēja par seksa guru
”Kā lai es atteiktos no tik vilinoša piedāvājuma. Protams, komiksu, kas bija paredzēts bērniem, zīmēju neerotisku, atturīgu, akcentējot būtisko, racionālo – izzinošo procesu, nevis virzot domu uz rosinošu erotiku. Un tik un tā dabūju dzirdēt lamas… Toreiz populārais televīzijas raidījums ”Labvakar” pamanījās pirms žurnāla iznākšanas parādīt dažas komiksa lapas… Varat iztēloties, kas notika nākamajā rītā! Vecāki, kuri bija abonējuši ”Zīlīti”, jau agri metās dežurēt pie savām pastkastītēm, lai pirmie izņemtu žurnālu, lai tas nenonāktu bērnu rokās.
Omītes ”Zīlīti” nozūmēja pūralādēs, slēpa pat bēniņos…
Iegadījās, ka žurnāla redaktores prombūtnes laikā man vajadzēja stundu dežurēt pie tālruņa, un tad nu mani visādi lamāja, nosauca par seksa guru, pat solīja nocirst galvu, izsūtīt no Latvijas. Vienīgi nesapratu, vai vispirms nocirtīs galvu un tad izsūtīs vai otrādi…” joko komiksa mākslinieks.
Viņš teic, ka paši septiņgadīgie astoņgadīgie bērni, kam komikss bija adresēts, to uztvēra ļoti normāli, saprotoši. To varu apliecināt, jo, piemēram, mani bērni komiksu pāršķirstīja, neizrādīja nekādas emocijas, vienīgi dēls, skatot uzzīmētā vīrieša apmatojumu, jautāja – kāpēc tam onkulim tur kūp dūmi?
Komikss bija sagatavots arī krievu valodā, tiesa, ar nelielām izmaiņām. Kad naktī Preses namā vajadzējis drukāt, strādnieces esot atteikušās to darīt, jo, lūk, komikss šķitis pārāk nepiedienīgs… Bijis pat izsaukts ārsts, lai viņām izskaidrotu sievietes un vīrieša anatomiju, pārliecinātu, kāpēc bērniem tas būtu jāzina. Tikai pēc šā priekšlasījuma streikotājas piekritušas turpināt darbu…
Daina Oliņa, bijusī žurnāla redaktore, atceras: ”Komiksa galvenā iniciatore bija Aija Auderiņa no toreizējā ”Latvijas veselības centra”. ”Zīlīte” jau tikai deva piekrišanu, sameklēja mākslinieku un… uzklausīja lamas un pārmetumus par bērnu maitāšanu. Tas gan notika jau pēc iznākšanas. Atceros, ka Latvijas Radio bija garš raidījums. Kā veidojies citu iesaistīto kolēģu liktenis? Jānis Baltvilks jau citā saulē, Anita Kreituse lielākoties dzīvo Vācijā. Par to strādnieču protestu… Tas stāsts nāca no Kazimira Dundura (kādreizējā ”Preses nama” direktora – aut. piez.). Pieņemu, ka mazliet izpušķots.
Zinu, ka tipogrāfijas sievietes bija nākušas pie Dundura, ka tās šausmas nedrukās.
Bet… pati neesmu bijusi tam lieciniece.”
Jautāta, kur palika sašutušo vēstules, Daina Oliņa atklāj: ”Diemžēl visu paku paņēma kāda topošā žurnāliste, kas rakstīja kursa darbu par šo tematu. Solīja atdot, bet tā arī pazuda. Tad jārokas Latvijas Universitātes arhīvos, kurš rakstīja. Tas bija ap 89./90. gadu. Ne es meičas vārdu iegaumēju, nebija arī vajadzības viņu meklēt. Tā nu tas diemžēl ir.”
Pirmā audzina ģimene, tad skola
”Zīlīte” ar savu atklāto komiksu ne vien uzjundīja problēmas bērnu seksuālajā audzināšanā, bet arī rosināja tās risināt. Par šo delikāto jautājumu vispirms ir jārunā ģimenē un tikai pēcāk – mācību iestādē. Diemžēl ne visi vecāki ir spējīgi bērnam izskaidrot būtiskos seksuālos jautājumus, jo daudzi ir aizņemti darbā vai arī paši maz ko zina par seksualitāti. Tāpēc arī skolai šajā jomā ir būtisks uzdevums izglītot.
Ārsts Pēteris Apinis savā mājaslapā akcentējis, cik svarīga ir veselības mācība: ”Sākotnēji ieviešama divās klasēs – pamatskolas vecumā, kad bērniem jāmāca higiēna, ēšanas un dzeršanas (Latvijā bērni daudz par maz dzer ūdeni), kustēšanās (bērni neiesildās un neatsildās pirms fizkultūras, nepareizi ģērbjas sporta nodarbībām), gulēšanas paradumi, kā un cik strādāt ar datoru, kā arī viss par elpošanu, sirdsdarbību, vēdera izeju un daudziem citiem tajā vecumā nozīmīgiem jautājumiem. Otra reize būtu pamatskolas beigās, kur tad nu jāiemāca viss būtiskais par pieauguša cilvēka dzīvi, veselību, slimību profilaksi. Pārējās klasēs šobrīd varētu atstāt apvienotu veselības mācību ar sabiedrības mācību.”
Kādu laiku skolās bija veselības mācība, kopš 2005. gada šīs zināšanas ir integrētas, tas nozīmē, ka par veselības, seksualitātes jautājumiem var runāt jebkurā mācību priekšmetā. Mērķis ir labs, taču cik lielā mērā to spēj skolotājs īstenot. Kā izvēles priekšmets veselības mācība ir pieejama vienīgi vidusskolā. Taču to apgūst mazāk par desmit procentiem skolēnu. To nemāca arī profesionāli tehniskajās mācību iestādēs.
Ir svarīgi saprast, vai mūsdienās sabiedrība, tostarp vecāki, skola, mediķi, arī mediji, īpaši internets, palīdz jauniešiem izaugt veselīgiem šajā pretrunīgajā vidē, kurā ar seksualitāti ir saistīti daudzi tēli, reklāmas, sižeti. Cik izglītoti šajā ziņā ir jaunieši? Par to liecina veselības rādītāji. Pozitīvi, ka mazāks ir to meiteņu skaits, kuras dzemdē agrīnā vecumā, tomēr vēl netīkams fakts, ka, piemēram, 2017. gadā vecumā līdz 14 gadiem septiņām meitenēm pārtraukta agrīnā grūtniecība.
Uztrauc, ka esam 1. vietā ar HIV inficēšanos – Pasaules veselības organizācijas 2016. gadā veiktā HIV/AIDS globālā pētījuma dati liecina, ka Latvijā ir visaugstākais HIV inficēšanās līmenis Eiropas Savienībā ar 18,5 cilvēkiem uz 100 000 iedzīvotāju. Diemžēl vairumā gadījumu tas notiek nedrošu heteroseksuālu dzimumkontaktu ceļā vai nenoskaidrotos apstākļos, kas liek secināt, ka mūsu sabiedrība bezatbildīgi izturas pret savu veselību un joprojām nav pietiekami izglītota par HIV izplatības ceļiem.
Tātad veselības rādītāji liecina, ka savu uzdevumu jauniešu seksuālajā audzināšanā mēs vēl neizpildām – neiemācām attiecībās sevi pasargāt.
Šajā ziņā bērniem cenšas palīdzēt Latvijas Ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācija “Papardes zieds”, tās valdes priekšsēdētāja Iveta Ķelle skaidro: ”Bērnam dzimumaudzināšanā ir jāpalīdz nobriest izpratnei. Tie bērni, kuri aug pilsētās, uzzina vairāk nekā laukos dzīvojošie, jo viņiem ir plašāka informācijas pieejamība. Ir bērni, kuri aug, attīstās ātrāk, ir bērni, kuri aug lēnāk. Vecākiem ir svarīgi izprast savu bērnu, zināt, cik daudz viņam var sniegt zināšanas, nedot par daudz. Piemēram, trīsgadīgam bērnam neskaidrosiet, kā rodas bērni.
Par dzimumaudzināšanu bērniem jāstāsta, līdzko viņš par to jautā.
Piemēram, četrgadīgs puika vannasistabā atrod mammas paketes, un viņš grib zināt, kas tās ir… Viņam ir jāatbild – ne gari, bet īsi. Klusēt nedrīkst! Atbildot uz bērna jautājumiem, mēs stiprinām savstarpēju uzticēšanos arī turpmākajiem vaicājumiem – daudz sarežģītākiem. Ja neatbildam, tad viņš saprot – ahā, par šo tēmu vecāki negrib runāt. Tad bērns meklē citus veidus, kā gūt atbildi, un tos rod vai nu pie draugiem, vai internetā…
Vecākiem jābūt atsaucīgiem, taču var rasties sarežģījumi, piemēram, jautājumā par homoseksualitāti… Berlīnē meita redz, ka tur pastaigājas divi apskāvušies zēni. Kā bērnam to skaidrot? Šajā ziņā vecākiem savas negatīvās vai pat agresīvās emocijas pret citādi seksuāli orientētajiem vajadzētu noslāpēt, neizpaust savam bērnam. Ja atklās, dies lai nedod! Dzīvē var gadīties visādi – ja nu pēcāk paša bērni izjūt tieksmi pret savu dzimumu? Pasaulē ir pētījumi, kuri apliecina: ja bērni netiek galā ar sajūtu, ka viņi ir citādi, tad pārdzīvo tik lielu iekšējo konfliktu, ka nolemj šajā pasaulē vairs nedzīvot…”
Informācija ir, bet vai lasa
”Zīlītes” izglītojošā ierosme neapsīka – par dzimumaudzināšanas jautājumiem mūsdienās materiālu netrūkst. Piemēram, pasaku portālā www.pasakas.net var atrast filmiņu ”Kā bērniņš nāk pasaulē” (http://www.pasakas.net/pasaku_kino/ka_bernins_nak_pasaule/), ”Papardes zieds” vien laidis klajā bukletu ”Tieši tev” – 10–14 gadus veciem bērniem (gan puišiem, gan meitenēm) par ķermeņa pārmaiņām un higiēnu pubertātes laikā, bukletu ”Puišiem” – 10–15 gadus veciem puišiem par ķermeņa pārmaiņām un higiēnu pusaudžu vecumā, bukletu ”Tu esi tu” – jauniešiem par savu ķermeni, attiecībām un izsargāšanos…
Iveta Ķelle uzsver, ka bērniem paredzētai informācijai jābūt ļoti skaidrai, vizuāli radošai un ļoti īsai un pieejamai viņiem saprotamā veidā, piemēram, instagramā. Grāmatas diemžēl lasa retais.
Iveta Ķelle: ”Pirms diviem gadiem ”Papardes zieds” aptaujāja 500 vecākus, lai zinātu, cik daudz vecāki zina, skaidro bērniem par seksualitāti un kāda viņiem pašiem ir attieksme pret seksualitāti.
Zināšanas nenodrošina, ka arī rīkojamies pareizi, piemēram, saprotam, ka ir bīstami nelietot prezervatīvu, bet vai lietojam?
Atklājās, ka vecāki ar bērniem runā vai domā, ka runā… Lai uzzinātu, vai tiešām runā, vajadzētu aptaujāt arī bērnus. Atklājās vēl arī fakts, ka nereti vecākiem pašiem trūkst zināšanu… Ko nu brīnīties, viņi taču 80. gados nezināja arī to, kas ir HIV, nezināja, kas izraisa jaunu meiteņu vidū ļoti izplatīto dzemdes kakla vēzi. Un ka pret to ir jāpotējas. Ka nedroša dzimumakta veidā var inficēties ar daudzām slimībām. Tāpēc ir ļoti svarīgi sabiedrību izglītot, lai mūsu bērni izaugtu veselīgi un veidotu stabilas, laimīgas ģimenes.”
Par palīdzību pateicos komiksa autoram Mārim Putniņam!
Uzziņa
Žurnāls ”Zīlīte” iznāca no 1958. līdz 2016. gadam. Tās redakcijā dažādos laikos ir strādājuši vairāki pazīstami latviešu rakstnieki, dzejnieki: Ojārs Vācietis, Laimonis Vāczemnieks, Valdis Grenkovs, Jānis Baltvilks un Māris Rungulis… Atkārtots izdevums ar komiksu ”Mums būs bēbis!” nāca klajā 2009. gada jūnijā. Arī izdevējs SIA ”Zaļais Circenis” 2016. gadā izdeva 1989. gada marta ”Zīlītes” numuru ar komiksu. To bez maksas varēja saņemt “Latvijas Pasta” nodaļās. Tā kā žurnāls bija ierobežotā tirāžā, ikviens klients varēja dabūt tikai vienu žurnāla eksemplāru.
1989. gada marta ”Zīlītes” numurs (tirāža 81 tūkstotis) sākās ar ievadu ”Katram cilvēkam (vai viņš liels vai mazs) ir jāpazīst savs ķermenis…” Liela daļa sabiedrības toreiz bija sakacināta – kā tā drīkst bērniem rādīt ”neķītras” bildītes – plikus puikas ar krāniņu, pat dzimumaktu! Nezināšana par seksuālām tēmām bija kritiska. PSRS sāka darboties pirmais uzticības tālrunis. Uz to ļoti bieži zvanīja septītās un astotās klases skolnieces, kuras asarās stāstīja par to, ka viņām bijusi tuvība ar puišiem un tagad viņas gaida bērnu… Valsts bija spiesta sākt sabiedrības izglītošanu arī dzimumaudzināšanā, iespējams, arī tāpēc toreizējais ”Latvijas veselības centrs” rosināja uzzīmēt šādu komiksu. Teksta autore bija ārste Aija Auderiņa.
