Komentārs: Krievija un karma 22
Bezprecedenta blēdība un samērīgs sods – Krievija par gadiem ilgi valsts paspārnē attīstīto dopinga sistēmu pelnīti diskvalificēta no Phjončhanas olimpiskajām spēlēm. Pasaules sporta sabiedrībai drosmīgais Starptautiskās olimpiskās komitejas (IOC) lēmums ir kā malks svaiga gaisa, kas dod cerību, ka godīgums cīņā par uzvarām, slavu un naudu vēl nav zudusi vērtība. Labi, ka IOC nav ANO, kur kāds sev netīkamā jautājumā var uzlikt veto. Jācer, ka arī citām lielvalstīm šis notikums būs laba mācība, jo tikpat skaidrs ir arī tas, ka šajā stāstā nav tikai viens ļaundaris. Jā, krievi latiņu pacēla rekordaugstu, bet šī doma citiem nevar kalpot kā mierinājums vai attaisnojums.
Krievija izsenis spļāvusi virsū starptautiskajām tiesībām. Ja 1940. gadu mūsu paaudze nepieredzēja, tad 2014. ir svaigā atmiņā. IOC prezidents Tomass Bahs tikko bija skandinājis šampanieti ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, nenojaušot, cik ciniski namatēvs ar kalpiem visiem bija uzčurājis no piektā stāva, kā Krimā parādījās zaļie cilvēciņi bez atpazīšanas zīmēm. Tagad krievi bez sava karoga varēs slāt pa Phjončhanas olimpisko ciematu. Kaut tie, kas tiks pielaisti spēlēm, būs palikti zem vissmalkākās lupas un domājams – tīri gan pēc gara, gan burta.
Vairāk nekā simts gadus ilgajā moderno olimpisko spēļu vēsturē ir bijusi virkne gadījumu, kad valstis netiek pielaistas olimpiskajām spēlēm. Piemēram, Dienvidāfrikas Republika bija diskvalificēta no 1964. līdz 1992. gadam aparteīda (rasisma) režīma dēļ. 2000. gadā Afganistāna tika diskvalificēta par Talibu režīma sieviešu tiesību diskrimināciju un sporta vispārēju aizliegumu. Kuveitas olimpiskā komiteja diskvalificēta kopš 2015. gada par valdības iejaukšanos tās darbā. Bet neviena lielvalsts no olimpiskajām spēlēm nav bijusi diskvalificēta kopš 1948. gada, kad Vācija un Japāna bija atstādinātas par Otrā Pasaules kara noziegumiem.
Šodien Putins paziņoja, ka atkārtoti kandidēs uz prezidenta amatu. Paradoksāli, bet nez vai olimpiskais skandāls ietekmēs viņa pozīcijas, drīzāk iekšpolitiski pat tiks uzaudzēts kapitāls, sak, tie rietumi atkal ir pret mums, bet mēs esam un būsim vareni! Nesen lasīju interesantu atziņu – desmit gadu laikā, cītīgi strādājot ar propagandas aparātu, vesela valsts var sajukt prātā. Nevaru un negribu izdarīt diagnozi, bet Putina “17 pavasara mirkļi” nekādas cerības neraisa.
