Komēdijas vajag daudz vairāk jeb kur paliek izklaides un tā saucamie kumēdiņu rādītāji? 5
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ceturtdien, 6. aprīlī, Valmieras laikmetīgās mākslas telpā “Kurtuve” bija pirmizrāde režisores Indras Rogas iestudētajai amerikāņu dramaturga Dona Nogro lugai “Paolo un Frančeska”. Vienā no galvenajām lomām – Valmieras teātra aktieris Artis Jančevskis.
Iestudējums vēsta mūžseno stāstu par nelaimīgiem mīlētājiem, kas atainots arī Dantes “Dievišķās komēdijas” “Elles” daļas Piektajā dziesmā starp miesas grēciniekiem Otrajā elles lokā. 1776. gadā Horācijs Volpors rakstīja vēstulē grāfienei Annai Aperei Ossori: “Šī pasaule ir komēdija tiem, kas domā, un traģēdija tiem, kas jūt.” Izrādes aprakstā tās veidotāji arī saka, ka “mūsu dzīves gaitā esam kā vieni, tā otri, bieži vienlaicīgi pat abi, jo mūsu dzīve – tā ir komēdijas un traģēdijas grotesks sajukums, tā ir gan fantastiski pievilcīga, gan neticami briesmīga. Lai atrastu mīlestību, mēs virzāmies cauri mūsu dienām vienmēr pa maliņu pāri bezdibenim.”
Kāpēc šī senā leģenda varētu būt aktuāla mūsdienās?
A. Jančevskis: Laiks pierāda, ka cilvēki nemainās un lielie jautājumi, piemēram, mīlestība, ģimene, draudzība, palikuši nemainīgas vērtības kā šodien, tā arī pirms vairākiem gadsimtiem. Un tāpēc izrāde par skaisto stāstu par diviem jauniem cilvēkiem, kuri iet pret sistēmu, uzspiesto, un tam laužas cauri, būs aktuāla vienmēr.
Vai izrādē visi spēlējošie aktieri esat kursabiedri?
Esam, un vēl mums pievienojusies mūsu kolēģe Klinta Reinholde, viņa ir dažus gadus vecāka, bet brīnišķīgi iejutusies mūsu atvērtajā kolektīvā, atšķirību vairs nemaz nevar just. Šajā izrādē satiekamies ar mūsu kursa pedagoģi, skolotāju, profesijas mammu Indru Rogu, un šis piedzīvojums gan emocionāli, gan fiziski ir piepildīts.
Cik gadus nebijāt strādājuši kopā ar režisori?
Kopš akadēmijas beigām, šī ir mūsu otrā sezona teātrī. Domāju, esam kļuvuši pieaugušāki, ieminuši savus pirmos soļus profesijā, jau ir savi priekšstati, kā gribam spēlēt. Tomēr, līdzko atnāca Indra, atgriezāmies sākumā, pie saknēm, ko, iespējams, pa šiem diviem gadiem bijām piemirsuši. Tagad savilkām jostas savā zināšanā un varēšanā.
Kā jūtaties “Kurtuves” telpā?
Brīnišķīgi! Mūsu kursam laikam gan bija visnepateicīgākā ienākšana teātrī, jo līdz ar mūsu atnākšanu nams slēdzās ciet un mēs nosacīti palikām bez mājām, vietas, kur radīt. Toreiz sākām ar izbraukumiem pa Latvijas un Rīgas skatuvēm. Tagad, nu jau nepilnu gadu, mums ir šī “Kurtuve”, brīnišķīga vieta, te ir plašums, infrastruktūra. Domāju, ka šāds modelis ir kas jauns mums pašiem un, liekas, arī Latvijas teātrim kopumā. Vieta un apstākļi mums nu ir kolosāli, jūtamies ļoti labi, uz darbu nāku ar lielu prieku.
Nesen, 17. martā, jaunā Valmieras teātra nama pamatos tika ielikta kapsula nākamajām paaudzēm.
Tas bija emocionāls notikums gan manā, gan mūsu kolektīva radošajā dzīvē. Likās ļoti īpašs brīdis būt klāt, redzēt, nodot vēstījumu nākotnes cilvēkiem. Valmieras teātra vadmotīvs ir pieturēties pie vērtībām.
Esat dzimis un audzis valmierietis, droši vien redzīgi varat atbildēt, cik lielu kultūrtelpu pilsētas dzīvē aptver teātris?
Neliekuļošu, man tiešām liekas, ka tā ir lielākā daļa. Man bija tā laime dzīvot un augt teātrim blakus, no rīta cēlos un skatījos, kas iet uz darbu, un vakaros – kas nāk no darba. Skatījos, kā ierodas skatītāji, skaitīju autobusus. Tā jau no pašas bērnības dzīvoju līdzi teātrim, un, iespējams, tas arī ir vadmotīvs manai tālākajai izaugsmei, arī karjeras izvēlei.
Pēdējos gados teātri iestudē arī sociāli būtiskas izrādes, piemēram, Valmierā tāda ir “Kalendārs mani sauc”. Šogad vasarā esat iecerējuši rīkot festivālu “Pieņemšana”. Kāda ir teātra loma mūsdienu cilvēka dzīvē?
Teātris jau ir veidots un radīts, lai cilvēku mudinātu, iedvesmotu. Mūsdienās teātra izrādēs īpaši piedomājam, lai cilvēks varētu atnākt, kaut ko izbaudīt, izjust, paskatīties uz lietām caur citu prizmu, iespējams, arī redzēt pats sevi no malas. Teātris šodien ļoti domā par savu skatītāju, arī par cilvēku vispār. Bieži gadās, ka ikdienas steigā un pasaules notikumos aizmirstam, kas ir šodienas vērtības.
Skatoties uz Latvijas teātriem, liekas, tie katrs domā, kādu vēsti cilvēkam sūtīt, par ko ieteikt šodien domāt. Teātrim jārunā arī par tām lietām, par kurām skatītājs, iespējams, ir aizmirsis padomāt. Savukārt skatītājam, atnākot uz teātri, jāspēj redzēt un ieklausīties. Bieži arī ieklausīties pašam sevī, jo teātris ir sabiedrības spogulis un, man liekas, tā tam arī vajadzētu būt.
Mēs satiekamies, un, pat ja skatītājs nerunā pretim, tā tomēr ir saruna. Iespējams, skatītājs to vienmēr pat nenojauš, bet aktierim šī saruna nozīmē ļoti daudz, aktieris runā, un, ja nav to, kuri viņā ieklausās, saruna kļūst bezjēdzīga. Tāpēc man ir liels prieks par izrādēm, uz kurām biļetes dabūt nevar. Manuprāt, tas liecina par emocionālās sarunas nepieciešamību: es, aktieris, un man iepretim – tu, skatītājs, tās ir klusas sarunas.
Kur tad paliek izklaides un tā saucamie kumēdiņu rādītāji?
Tā jau ir cita lieta! Komēdiju žanrs ir ļoti būtiska teātra sastāvdaļa, un mūsdienās teātri to mazliet ir piemirsuši, precīzāk – neuzskata par pareizu tās iestudēt. Taču šajos laikos labas komēdijas būtu pat vēl vairāk vajadzīgas nekā nopietnas un dramatiskas izrādes. Šodienas apstākļos, kad esam noguruši no nopietnības un atbildības, arī teātrim būtu jādomā, kā cilvēkus izklaidēt, likt justies brīvi, lai viņi varētu atvērt savas sirdis un izsmieties.
Skatītājam būtu svarīgi atnākt uz šīm pāris stundām teātrī un atslēgties no realitātes, aizceļot kādā citā paralēlē. Man pašam patīk izrādes, kurās ir cits gadalaiks, cita realitāte, piemēram, kā mūsu jaunajā izrādē – Itālija. Vēl joprojām man liekas brīnumaini, ka caur teātri iespējams fiziski atrasties tepat, Latvijā, bet fantāzijā var aizceļot, sagaršot kādu citu vietu, kur reāli tajā brīdī nav iespējams atrasties. Tā ir tāda kosmiska, maģiska spēja.
Esmu tikai par, domājot par komēdijām un izklaidēm, tās šodien būtu vajadzīgas daudz vairāk. Pozitīvs noskaņojums ir nepieciešams, mana mamma bieži iet uz teātri, bet, ja tā bijusi smaga izrāde, viņai liekoties, ka iznākot esot gluži kā aplieta ar smagumu, nejūtoties brīva. Viņai gribētos iet uz teātri, kur varētu kaut nedaudz noņemt ikdienas uzlikto smagumu, mammai patīk teātris, kas ir brīvs, viegls un gaišs.
“Šī pasaule ir komēdija tiem, kas domā, un traģēdija tiem, kas jūt,” tā, stāstot par jauno izrādi, minat 1776. gadā Horācija Volpora rakstīto vēstuli.
Tā ir spēle ar absurdu, jo, cilvēkam skatoties uz absurda lietām, tās var būt traģiskas, nepieņemamas, bet, ja paskatās no cita skatpunkta, – tas var būt ļoti komiski. Šīs divas lietas savienojot, traģēdija var būt arī kas ļoti skaists, uz to var skatīties arī pavisam citādi.
Mūsdienās lielākoties beidzies režisoru diktatoru laiks un aktieri mēdz aktīvi piedalīties izrāžu veidošanā.
Arī man tā liekas viena no šodienas vērtībām – domāju, mēs paši, jaunie aktieri, esam ļoti atbildīgi pret materiālu. To mums mācīja jau skolā – ja nepatīk tas, ko piedāvā režisors, tu nedrīksti iet, teikdams, es to nedarīšu! Ir jāsaprot gudrs veids, kā režisoru apmānīt un dot to, ko vēlies tu pats.
Arī veidojot šo izrādi, man itin kā pakausī sēž doma – jādara tas, ko paši gribam, nevis tikai tas, ko vajag vai ko liek. Ja tev kaut ko uzspiež, nav iespējams iegūt brīvību, noķert labo sajūtu, kas nāk viegli, bez piespiešanas. Mēs tiešām turam rūpi par to, ko un kā darām. Nemaz nedrīkstam palikt vienaldzīgi, jo esam komanda. Ja no malas redzu, kā būtu labāk, tad par to jārunā, jābūt atbildīgam vienam pret otru.
Tas ir brīnišķīgi teātrī, bet gribētos, lai tāda attieksme būtu visā mūsu valstī…
Tā gan ir, bet tas jau atkarīgs no katra cilvēka: vai viņš ir ar gaišu piesitienu. Komentārs, kas ne vienmēr ir pozitīvs, bet tieši vērsts uz izaugsmi, cilvēku ceļ, un tos būtu vērts uzklausīt. Kā redzam sociālajos tīmekļos, liekas, lielākā sabiedrības daļa komentēt nekautrējas, savu viedokli pauž atklāti, bet reti kad labvēlīgi. Man gan tas neliekas produktīvs ceļš, jo viens ir komentēt, bet otrs – darīt. No malas jau vienmēr ir vieglāk.
Jūsu teātra kurss vērsts uz darīšanu. Varbūt esat no paaudzes, kas spēs mainīt lietas Latvijā?
Es tā gribētu, bet strādāju skolā, un par šo jautājumu ir duāla sajūta. Mācu no pirmās līdz ceturtajai klasei un no devītās līdz divpadsmitajai. Visvieglāk strādāt ir ar mazākajiem, jo viegli spējam atrast kopīgu valodu. Es saprotu viņus, un viņi saprot mani. Iedodu to, ko viņi vēlas, un pēc tam viņi zina, ka būs jādod man, piemēram, jāizspēlē ainiņa no lugas. Ar lielajiem ir grūtāk, jo nespēju ar viņiem sarunāties, viņi ir individuālisti, katrs kaut ko grib vai negrib.
Lielie nespēj strādāt komandā. Tas mani mulsina arī mūsdienu sabiedrībā, esam tik ļoti sašķelti, nonākuši līdz tam, ka esam spiesti domāt tikai katrs par sevi, kā es viens varēšu izdzīvot šajos apstākļos, grūtajos laikos. Manuprāt, tas nav labi, mani skumdina šie laiki.
Ja mēs vairāk viens par otru domātu, tad arī mums katram pašam būtu labāk. Ja dari labu otram, dari labu arī pats sev. Un tad ir divi cilvēki, kuri jūtas labi, un, ja šie divi darīs labu trešajam, tad jau būs trīs laimīgi cilvēki.
