Rubenis: Par necilvēcībām ir jārunā, jo tumsai visvairāk bail no gaismas 4
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Divdesmit pjedestāli Pasaules kausā, tostarp četras medaļas, zeltu ieskaitot Eiropas čempionātā, bronza olimpiskajās spēlēs un arī citi vēsturiski augstākie ieraksti – Latvijas kamaniņu sportistiem sezona bijusi teju izcila, lai gan no Pekinas bija cerības un iespējas pārvest vēl kādu cēlmetālu.
“Zelta taciņu mežā neviens nav atklājis, sasniegumi ir visas komandas mērķtiecīgs darbs,” tā iespēto komentē Latvijas kamaniņu sporta izlases treneris Mārtiņš Rubenis.
Bez diskusijām
Rubenis kā sportists izcīnījis divas olimpiskās bronzas – 2006. gadā Turīnā individuāli un 2014. gadā Sočos stafetē. Nu var priecāties par audzēkņu olimpisko medaļu, Pekinā trešo vietu stafetē izcīnot Kristeram Aparjodam, Elīzai Tīrumai un Mārtiņam Botam ar Robertu Plūmi. Tagad sajūtas esot spēcīgākas un vērtīgākas, priecājoties par to, ka komandas ieguldītais darbs rezultējies olimpiskā sasniegumā, teic Mārtiņš Rubenis.
Visi stafetes dalībnieki sasniedza individuāli labākos rezultātus un viņu iekļaušana komandu sacensībā bija loģiska, tomēr vai nebija drošāk uzticēties pieredzējušajiem Andrim un Jurim Šiciem? “Diskusijām īsti laika nebija, jo pēc divnieku mačiem bija septiņas minūtes, lai nosauktu komandas sastāvu. Nolēmām vadīties pēc sportiskā principa,” norāda Mārtiņš Rubenis.
“Šoreiz būtu negodīgi mūsu jaunāko ekipāžu nolikt malā. Bijām pārliecināti, ka viņi sacensībās noķēruši labu trases sajūtu, tajā pašā laikā brāļiem tie bija ar rūgtumu piepildīti brīži.
Tas varbūt iedotu papildu emociju komandu sacīkstei, bet kādreiz smagā sirds var sastrādāt lielākus podus nekā labumu.
Jaunie trases leju brauca pat ātrāk, un stafetē aiz finiša vēl ir 20 metri, kur paātrinājums ir papildu vērtība. Noņemu arī brāļu priekšā cepuri par šosezon paveikto darbu, bet komandas intereses vienmēr liekam augstāk.”
Vai apzināts kaitējums?
Dzirdētas līdzjutēju bažas, ka akmentiņš trasē pirms Šicu brauciena nokļuva apzināti, lai patraucētu latviešiem cīņā par medaļu, turklāt pēdējā treniņā kāds gruzis sabojāja arī Kristera Aparjoda slieci.
Mārtiņš Rubenis šādai teorijai gan nepiekrīt: “Pirmie treniņi bija diezgan skarbi, jo cilvēku ap un trasē bija ārkārtīgi daudz, piekļuve atsevišķām vietām – pietiekami sarežģīta, tāpēc bieži vien viņi izvēlējās pārkāpt pāri trasei, no apavu zolēm iekrita akmentiņi. Pēc pirmajiem puišu treniņiem ar šausmām gaidījām beigas, jo trase bija ļoti netīra.
Taču nebija sajūtas, ka kāds būtu ko darījis speciāli, vienkārši izpratne par trases kopšanu un lietošanu tajā pusē šķiet tikpat šķība kā cilvēktiesības.
Kādam vairāk paveicās, kādam mazāk. Mārtiņam un Robertam pēc pirmā sacensību brauciena sliece bija pilnīgi tīra, brāļi trāpīja smiltīs. Kristeram skāde pēc pēdējā treniņa bija vēl krietni lielāka, pat līdz sacensībām nesanāca slieci kā nākas savest kārtībā.”
Par spīti tam un arī ne tik veiksmīgiem braucieniem, Aparjods cīnījās par medaļu, beigās gan esot piektais. “Ticu, ka šis rezultāts un sajūta par to, kāds ir viņa potenciāls, uz trešajām olimpiskajām spēlēm ļaus izdarīt visus sīkos mājas darbiņus, lai varētu paņemt rokās kaut ko spīdīgāku,” atzīst treneris, piebilstot, ka arī ar septīto vietu debitējušā 19 gadus vecā Ginta Bērziņa izaugsmes iespējas ir milzīgas. Lai gan treniņos bija vairāki kritieni, sacensībās izdevās labākie braucieni – tas esot spēcīgs pamats karjeras turpinājumam.
Dzīvības vērtība
Mārtiņš Rubenis ieguva lielu publicitāti, jo nebaidījās paust domas par Ķīnas režīmu. “Olimpiskās spēles, pirmkārt, ir stāsts par vērtībām, un cilvēka dzīvība ir augstākā no tām,” viņš atgādina.
“Ja olimpieši par to nerunā, tad olimpiskajām spēlēm zūd vērtība. Olimpisko spēļu rīkošanas tiesības tiek dotas, lai padarītu konkrēto valsti labāku tās iedzīvotājiem un visai pasaulei atgādinātu par vispārcilvēciskām vērtībām.
Bet, zinot, kas notika pirms un pēc 2008. gada spēlēm un pēc līdzīga scenārija turpinās vēl šobrīd, man nav saprotams Starptautiskās olimpiskās komitejas lēmums jau otro reizi piešķirt rīkošanas tiesības vienam no pasaulē necilvēcīgākajiem režīmiem.” Rubenis cer, ka šādi precedenti nākotnē neatkārtosies.
Pirms olimpiskajām spēlēm arī Latvijas delegācijai drošības iestādes rekomendēja politiskos jautājumus publiski nekomentēt. Rubenis pēc izteikumiem nekādu pretreakciju no Ķīnas puses nav izjutis.
“Protams, uz brīdi bija mazliet bažas, ka ar netīriem mehānismiem varētu traucēt mūsu komandai, piemēram, kamanas aizkavējot vai kādam uztaisot fiktīvu kovidpozitīvu testu, taču paldies Dievam, ka gāja secen.
Tas nemaina manu izpratni un nostāju par necilvēcībām, kas joprojām notiek Ķīnā.
Šobrīd gan ir sajūta, ka tas viss, ko domā pārējā pasaule, Ķīnas Komunistisko partiju vairs neinteresē, svarīgi vien, lai Ķīnas tauta domā, ka tā ir vienīgā un pareizā vara. Pie varas esošā kliķe visvairāk baidās, ka viņu necilvēcības tiks izgaismotas savu iedzīvotāju priekšā. Par to ir jārunā – jo tumsai visvairāk bail no gaismas.”
