Egils Līcītis: Ministri uz pāķiem…Ak Dievs, laukos taču nav smūtiju! 1
Latvieši, kas allažiņ godājuši Igaunijas valdības uz veselo saprātu balstītu rīcībspēju, saspicē ausis. Igauņu jaunais plāns paredz daļu valsts iestāžu izvest no Tallinas un izvietot perifērijā, lai tālumnieku apvidus modinātu rosīgākai dzīvei un lauku estiņiem radītu darbavietas. Mūspusē izretis transportējuši ministrus uz valdības izbraukuma sēdēm, ieminējušies, ka Zemkopības ministrija no skābbarības torņa jāpārceļ uz Jelgavas pili, taču, kā pie politiskiem lutaušiem pieņemts, tā bijusi tukša pļāpāšana. Bet – kā Igaunijā sauc, Latvijā atskan! Radusies kolosāla iespēja pēc ziemeļu kaimiņu parauga uz karstām pēdām doties pa apgaismotu ceļu. (Mums galu galā premjers ir no Strenčiem.)
Tas būšot dārgi. Nodokļu maksātāji, mēs uzturam milzīgu Jēkabielas 15 ēku parlamentāro kompleksu ar pazemes ejām zem Daugavas un fortifikācijas būvēm. Maksājam miljonus, lai finansētu čaulas institūcijas, kuras neko jēgā nedara, kā pārvieto darbarūķu un nagus lakojošu dāmīšu sacerētu kopoto rakstu dokumentāciju no direktora vietnieka pie lietveža, pēc tam uz papīrkurvi. Provincē ir lētāki sabiedrisko ēku, veco muižu, slēgto skolu īres apstākļi, bet vienlīdz laba dzīves kvalitāte. Nelielus transportizdevumus, pārvadājot milzīgo zeltīto ministra krēslu, ierēdņu rakstāmgaldus un datorparku, piecietīsim, domājot par ietaupījumiem nākotnē un reģionu atdzimšanu.
Ar ko sākt? Tā vēsta, ka Ekonomikas un Labklājības ministriju nami esot grausti, tikpat kā baložbūdas, kur civilistiem atrasties bīstami dzīvībai, un negaidīti viesi ministri Reirs un Ašeradens pa izpuvušiem griestiem no augšstāva regulāri iegāžas par viņiem divreiz jaunākās referentes simpātiskās Signijas kabinetā. Cilvēki nepacietīgi gaida, ka Labklājības ministriju no Rīgas centra tūliņ pārvieto drošībā uz mazpilsētu, klientu – pensionāru tuvumā, kur veco ļaužu lūgumrakstu “augsti godātā administrācija, trīs dienas pirms pensijas vairs nav ko likt šķīvī”, var iespiest ķepā frakotam ministra kungam vai apgādības departamenta šefam. Valstij skujkoku joslā, kur kokapstrāde ir rūpniecības flagmanis, kur nav nekā svarīgāka, kā attīstīt reģionālo uzņēmējdarbību – kur jāatrodas Ekonomikas ministrijai? Dabīgi, Ašeradena valstība jāpārceļ uz mežainu novadu, labības zonu prom no bulvāriem. Latvijas Bankai būtu ieteicams lauku miers un klusums, bet mūsu liberāļu partijām, kuras citu nedara kā tikai sit klačiņu, ofisu izvietošana pilsētiņās būtu brangas peļņas iespēja vienīgās vietējās kafejnīcas īpašniekam, kad viņi pie džintonika apspriedīs konservatīvās iekārtas vecmodīgumu. Turklāt augsti mācītas kundzītes vairākkārt raukušas degunu, ka nepieciešams pacelt pāķu zemo intelekta stāvokli. Iedomājieties, kā to kāpinās ievērojamās biroju elites ierašanās tālajā Latvijā! Ierēdņu armijai sekos juvelieri, parfimēri, masieri, pirmās kategorijas frizieri, kas novadu centros iekārtos ateljē.
Paredzama balto apkaklīšu ņaudēšana, kur tik tālu, 150 kilometrus no Rīgas. Uz to nodokļu maksātāji paskaidro, ka mūsdienās darbaspēkam jābūt mobilam, 150 km nav nepieveicams attālums mīkstā rīta vilciena sēdeklī vai autiņā pa Latvijas gludo lielceļu. Kad ierēdnes piņņās, kur apārstēs migrēnu, – jāatzīst, ka pārvietojamā lazarete iestādei jāved līdzi. Doktorāti, mazās slimnīcas likvidētas.
Jā, Operas foajē tiks retāk apmeklēts, kancelejistes noģībs – ak Dievs, laukos taču nav smūtiju! – un urbānās kopienas metroseksuāļi čīkstēs, ka valstī neaizsargātākās personas kantoristus papilnam apdraudēs dzēlējodi. Lielu masu pārvietošanā dienas režīms mainās. Rīgas ministriju noslēgtībā, nost no vienkāršo ļaužu acīm iestādes kolektīvs pirmajā kafijas pauzē balsoja, vai pēcpusdienā atkorķēt šardonē vai rīslingu, uzkost brī vai kamambēru. Laukos klerki būs cilvēku tuvumā, darbā pieņemtā vietējā personāla izšpionēti, ar darbalaiku no 8 – 17 un brīvstundu sviestmaižu nolocīšanai. Iepriekšējās privilēģijas atcels, bet tās atsvērs amata patīkamās puses, ko sniedz atrašanās zaļumos, kad, trulā kancelejas darbā noguris, tu izej, uzelpo svaigā gaisā, dabā. Pārvietotās personas pirmās tiks pie jaunajiem kartupeļiem, rabarberiem, gailenīšu mērces, no koka tikko plūktiem, zagtiem bumbieriem, meža veltēm. Audzinošs efekts ierēdniecībai, ka uz zemēm ir augstāka nacionālisma intensitāte nekā kosmopolītiskā pilsētā. Aparāts vairāk strādās savai tautai, nevis Briselei. Redzēsiet, pāraudzinātā birokrātija ar laiku nostāsies vienkāršo cilvēku pusē – pati pret sevi!
