“Kolkā sāk slēgt durvis, jo parādās izmisuši pilsētnieki”. Kā ārkārtas situācijā rit cilvēku dzīve pie jūras 0
Šajā pandēmijas laikā jūra pievelk iekšzemes ļaudis, kuri izmanto iespēju atpūsties, bēg no koronavīrusa, kam patīk burzma, un nav jau arī pilsētās tagad daudz ko darīt. Bet kā ārkārtas situācijā, kad valstī noteikti dažādi ierobežojumi, jūtas un ko domā ļaudis, kuri pastāvīgi dzīvo pie jūras?
“LA” devās pie zvejniekiem, amatniekiem, tūrisma mītņu saimniekiem, rakstniekiem un brīvdomātājiem.
Pēc zivīm pieprasījums liels
Ritvars Jēkabsons šogad kļūs par licencētu komerczvejnieku. Otro Jūrkalnē. Pirms tam zvejojis pašpatēriņam kā daudzi.
Jūras laiva ir, traktors, ar ko aizvilkt laivu līdz jūrai, arī. Ap 300 kilogramiem zivju sezonā vajadzētu izvilkt, viņš lēš.
Tīklus liek līdz puskilometram dziļi jūrā. Ir mencas, plekstes, ātes, laši, vimbas, grunduļi, asari – ne vienmēr, bet noķert varot.
Pēc zivīm pieprasījums ir lielāks, nekā iespējams piedāvāt. Ar pašvaldības atbalstu iegādāta kūpinātava un saldētava. Dienā, kad viesojos pie Ritvara, jūrā nebijām – viļņi par lieliem un ir bīstami.
Jūrkalnietis vēl strādā informācijass tehnoloģiju uzņēmumā, kurā aktivitātes pandēmijas laikā nedaudz samazinājušās, un kopā ar kundzi Maritu uztur viesu māju. Tā gan tagad lielākoties stāv tukša: divu mēnešu laikā bijušas tikai divas ģimenes, bet lietuvieši jau zvanot un piesakoties, gaidot, kad robežas nāks vaļā.
Arī pats Ritvars jau nākamajā dienā pēc Baltijas valstu robežas atvēršanas pošas uz netālo Lietuvu iepirkties: tur saimniecības un pārtikas preces līdz pat 50% lētākas, piemēram, gāzes balons Latvijā maksājot 28 eiro, Lietuvā – 14 eiro.
Ar koronavīrusu Ritvaram skarbi rēķini. Rados nomiris vīrs, kam bijis insults un kam uzreiz neesot sniegta palīdzība, jo kādas stundas gaidītas koronavīrusa analīzes.
“Tagad dzīvoju jūrā”
Toties bijušais Mērsraga novada domes priekšsēdētājs Lauris Karlsons cītīgi iet jūrā – pie Norvēģijas krastiem no Kristiansundas, kur strādā par kapteini uz dzīvu zivju pārvadāšanas kuģa “Elizabeth Star”. Tas ir 25 metrus garš ar sešu cilvēku apkalpi un vienā reizē pārvadā zivis līdz pat miljonam eiro vērtībā. Viņa paša jahta “Palsa” atrodas Latvijā un gaida saimnieku mājās. Parasti vasarā Lauris vadā tūristus pa Baltijas jūru. Kad šis “parasti” iestāsies šogad, pandēmijas dēļ viņš vēl nezinot.
“Tagad dzīvoju jūrā, mana publika ir jūrnieki, zivis un putni,” saka L. Karlsons. Ģimene – Mērsragā, jahta – Rojā… Par jahtu tas skan paradoksāli, jo tieši Lauris izcīnīja iepriekšējā pašvaldību reformā Mērsraga patstāvību no Rojas. Toreiz galvenais arguments: mērsradznieki ar rojeniekiem nekad neesot lāgā satikuši, vienmēr deķi katrs vilkuši uz savu pusi – gan ekonomiski, gan sadzīviski. “Kuģim ir vienkāršāk nekā cilvēkam – jebkura osta ir mājas.”
L. Karlsons spriež, ka viņa valdīšanas laikā daudz labu lietu izdarīts: renovēta skola, ceļi, ielas, uzcelta sporta halle, izveidota spēcīga pašvaldības policija, attīstīta osta. Diemžēl pašreizējai varai viņš neesot vēlams un tāpēc arī “Palsai” labāk atrasties Rojas ostā.
“Nesamazināsim algas, un viss!”
Kopš 12. marta Užavas alus darītavai ir savs bezalkoholiskais alus. Tas nav pandēmijas projekts – ideja lolota piecus gadus.
Dezinfekcijas līdzekļus darītava neražo: ne tam iekārtu, ne tehnoloģiju. Tiem ražotājiem, kam darīšana ar spirtu, šajā ziņā vieglāk.
Lejamā alus patēriņš krīzes laikā samazinājies par 70%, kas ir saprotams – daudzo slēgto kafejnīcu un restorānu, pasākumu atcelšanas dēļ. Pudeļu alus tirdzniecība samazinājusies nedaudz.
“Gaidām karstumu, pulcēšanās brīvību, tad jau viss būs kārtībā.
Labi, ka atļāva internetā alkoholu tirgot. Algas saviem 50 darbiniekiem samazinājuši neesam. Es jau vīram pačīkstēju, ka ražošana ir kritusies, bet Uldis: nesamazināsim algas, un viss!
Nu neko darīt: savai septiņus gadus vecajai automašīnai remontu tad taisīšu kaut kad vēlāk…” man teic darītavas direktore Irēna Pumpure. “Strādājam bez mīnusiem, bet stress jau ir. Jo ir parādnieki, kuri žēlojas, ka grūti laiki un citi maksājumi svarīgāki.
Jautri nav arī draudzeņu čatā: kāda zaudējusi darbu, kāda jau savu zeltu aiznesusi uz lombardu.”
Būs jāpierod pie pastāvīgas kontroles
Tikmēr zināmā mierā un pārdomās laiku vada un uz pandēmiju filozofiski no malas raugās viens no savulaik aktīvākajiem Rīgas cilvēkiem, reklāmas guru Ēriks Stendzenieks.
Savās lauku mājās Lībiešu krastā Kolkas pagastā viņš jau dzīvo labu laiku, kā pats saka, patiesībā divas reizes apsteidzot laiku: pirms trijiem gadiem pārdevis biznesu un nu arī sagaidījis pandēmiju.
Esot tagad labi: nav jādomā par 30 darbiniekiem un varot dzīvot ērtos apstākļos.
“Tiem, kam tagad pilsētā jādzīvo dzīvoklī un nav īsti kur pamukt, noteikti “abi airi nav ūdenī”. Brīvības atņemšana bez tiesas sprieduma.
Izolācija atstāj iespaidu uz psihi. Arī imūnsistēma vājinās,” spriež Ēriks, kam aiz kāpas skan Lieljūra.
Kad pandēmija būs pāri, kauliņi noteikti sakritīšot citādi. Cilvēkiem nākšoties pierast pie pastāvīgas kontroles.
Kura vara tad gribēs atteikties no vienreiz iegūtas kontroles pār cilvēkiem? Intuitīvi Ē. Stendzeniekam nepatīkot atkarība no interneta.
Viena liela magnētiska zvaigžņu vētra var paralizēt visu internetu, un tad, piemēram, māka iedzīt naglu sienā būs nenovērtējamā cenā. Labi, cilvēces spēkos vēl nav novērst magnētiskās vētras, bet tā var kontrolēt savu darbību.
Kā reklāmas un sabiedrisko attiecību speciālists vērtē Latvijas valdības rīcību šajā krīzes laikā?
“Ar pandēmiju valdība tiek galā, ar ekonomiku – netiek, turklāt iznieko iespēju noskaņot sev par labu tautu.
Nevajadzētu plātīties ar miljardiem un gari plānot, kam tos dot, bet katram iedzīvotājam izmaksāt vienu vidējo valsts mēnešalgu. Kolkā nemēdza slēgt durvis, bet nu jau sāk slēgt, jo parādās izmisuši pilsētnieki, kas zog pārtiku un citas mantas. Un tas ir tikai sākums.
Tagad jāglābj visi un tikai pēc tam jāskatās, kas nav maksājuši nodokļus, kas ir un cik daudz.
Tagad izskatās tā: grimst kuģis, bet glābj tikai tos, kas maksājuši nodokļus. Katrs jau kaut kādus nodokļus maksājis, tie ir simtiem: PVN, pērkot preces, īpašumu nodokļi, pērkot degvielu savam braucamajam, arī liela daļa aiziet nodokļos.
Šis ir unikāls brīdis, lai, sniedzot palīdzību, valdība izlīgtu ar pilsoņiem un tie kļūtu par draugiem.
Cilvēki noteikti pateiktu paldies gan vēlēšanās, gan ar nodokļu maksāšanu. Valdības noteiktais palīdzības filtrs ir krietni par sīku. Tagad daļa no tiem, kas maksāja visus nodokļus, maksās daļu, bet daļa no tiem, kas maksāja kaut ko, nemaksās neko, tie, kas nemaksāja, turpinās nemaksāt. Tā ir aritmētika un loģika,” uzskata Ē. Stendzenieks.
Lībieši ir rūdīti
“Lībiešu mentalitāte veidojusies no noslēgtā dzīvesveida, kas radījusi spītību un mērķtiecību. Dzīve pie jūras bija skarba: zvejnieki slīka, zeme bija neauglīga. Grūtības lībieši uztvēra kā dzīves sastāvdaļu, ar ko jātiek galā. Centās nesalūzt un pieņemt skumjas,” saka vairāku grāmatu par lībiešiem autore Baiba Šuvcāne.
Pandēmijas laikā cilvēku Kolkā kļuvis vairāk, visas vasaras mājas pilnas un “nāk te mūsu veikalos”, nosmej B. Šuvcāne.
Citai lībietei gan: jo vairāk ļaužu, jo labāk. Dženeta Marinska dzīvo vistālāk Kolkas ragā savu senču lībiešu “Ūšu” mājās un nodarbojas ar tūrisma lietām: brīvdienu māja, kempings, velonoma, ekskursijas, tradicionālie lībiešu un latviešu ēdieni.
Citus gadus maijā bijis gandrīz pilns, tagad viens pats ciemiņš: vācu meitene, kas tās pašas pandēmijas dēļ iestrēgusi Latvijā.
Nedēļas nogalē vēl pa kādai ģimenei vai pārītim atbraucot. Dženeta cer, ka līdz ar ierobežojumu mīkstināšanu būs vairāk latviešu tūristu, bet viņi tāpat neatsvērs citu gadu pieplūdumu.
Lielākā daļa ciemiņu tomēr bijuši no ārzemēm, maijā – pat 80%, vācieši ar kemperiem, britu putnu vērotāji un citi.
Šo gadu daudz nesaglābšot arī robežu atvēršana, jo tāpat paliks dažādi ierobežojumi, cilvēki baidīsies un taupīs, domā saimniece.
Toties robežu aiztaisīšana pamudinājusi pa Latvijas laukiem paceļot pilsētniekus, kuri, kā domā Dženeta, to nekad nav darījuši. Piemēram, lūdzot mikroviļņu krāsni, piestūķē pilnu ledusskapi ar gaļu un dienā to tik dara kā cep…
Vāciete Elizabete Fūge tāda nav. Braucot no Norvēģijas cauri Baltijai, pandēmija viņu panāca tieši šeit. Jauniete ir programmētāja, kam nevajag savu stacionāru darba vietu.
Tā nu viņa ceļo pa pasauli ar savu džipu, datoru, suneni Maju un dzīvo teltī uz automobiļa jumta.
Izvēlas viesu mājas, kur var uzturēties, nemaksājot naudu, bet palīdzēt darbos.
“Ūšos” dzīvo jau mēnesi, te arī divu nedēļu karantīnu izcietusi. Dženeta priecīga, ka Elizabete ir kārtīgs palīgs dārza darbos, mazgājusi logus un piedalās citos mājas darbos.
Abas aizbraukušas ekskursijā uz Ventspili – pa ceļam redzējušas stirnas, lapsu un pat alneni ar diviem mazuļiem, kas pat vietējiem reti gadoties.
Elizabete ir rūdīta, un teltī neesot auksti – pat Norvēģijas mīnus 20 grādos ne.
Krīze saliek pa vietām
Zivju pārstrādes, metālapstrādes, aviācijas rūpnieku Aivaru Lejieti satieku netālu no viņa lidlauka Rojas novada Žocenes ciemā ar traktoru apkopjam īpašumu.
“Agrāk valdīja uzskats, ka ražošana ir pēdējais, ar ko nodarboties – neprestiži, sarežģīti –, bet tagad, pandēmijas laikā, tā ir stabilitāte un cilvēkiem nepieciešama. Tas vistiešākā veidā attiecas arī uz pārtikas ražošanu.
Lietas saliktas pa vietām. Zivju apstrādes nozare jau pirms pandēmijas bija nostabilizējusies – zemākais punkts pēc Krievijas embargo bija 2018. gads. Nozare ir pieskaņojusies citiem tirgiem, un Krievijas tirgus kļūst arvien bezperspektīvāks – tur lēnām veidojas otra Ziemeļkoreja, tā ir bandītiska valsts ar bandītisku valdību,” kategorisks ir A. Lejietis.
Latvijas valdības rīcību ierobežojumu krīzes laikā uzņēmējs vērtē kā humānu, bet par ekonomisko politiku varēšot spriest vēlāk, kad aizņemtā nauda būs jāatdod.
“Kad auž, tad auž!”
Saulkrastnieces Ievas Drozdovas vadītā viesnīca ir ciet uz pandēmijas laiku, un viņa pati vairāk var pievērsties amatniecībai un hobijam – aušanai un tamborēšanai. Pasakainas vilnas segas no dzijas, kas pašas krāsotas ar pašas dabā sameklētu augu pašas izgatavotām krāsām.
“Kad auž, tad auž – lai paliek! Meitai pūru loku,” smejas Ieva. Segas ir ne tikai skaistas, bet arī dārgas – maksā vairākus simtus, jo gan daudz darba ieguldīts, gan arī pati aušana ir fiziski smaga.
Arvien aktīvāki kļūst audēju klubiņi, tiek rīkotas izstādes, divas reizes Ievas adītās segas bijušas arī Dziesmu un deju svētku izstādēs.
Bet tās var lietot arī praktiski: kā gultu pārklājus vai segas, parastais izmērs 145×200 cm. Segu kāršanu mājās pie sienas audēja neatzīst.
“Saprotu, ka koronavīruss ir slikts, bet es izbaudu šo laiku. Desmit gadus neesmu bijusi normālā atvaļinājumā, bet nu man dāvināti divi mēneši: pastaigas gar jūru, saulrieti, dārzs un aušana, ģimene priecīga, jo mājās restorāns,” priecājas I. Drozdova.
Rakstnieka veiksme
Bet kā sokas pilnīgi radošam cilvēkam, populārajam rakstniekam Aivaram Kļavim Skultes muižā?
“Lielās līnijās manā rakstnieka dzīvē nekas nav mainījies – strādāju pie datora. Vienīgi apziņa, ka nevaru jebkurā laikā aizbraukt uz jebkuru vietu. Vēl tāda iekšēja nedrošība, nepārtraukti ziņas par koronavīrusa upuriem.
Tas kādu iespaidu jau atstāj. Bet mana devīze kopš 18 gadu vecuma, kad mani dienestā iesauca padomju armija: zem katras nelaimes slēpjas veiksme, tikai to jāspēj atrast. Tad likās, ka pasaule sabrukusi, bet tieši armijas laikā uzrakstīju pirmo grāmatu,” stāsta A. Kļavis.
Tomēr nav gluži tā, ka pandēmija nav atstājusi pēdas rakstnieka dzīvē. Decembrī A. Kļavis bija iesācis rakstīt grāmatu par 19. gadsimta Vidzemes burinieku būvniekiem, kuri kļuva slaveni visā pasaulē. Bijis jau daudz uzrakstīts, atlicis vien pastrādāt muzejos pie faktoloģijas, kad uznākusi pandēmija ar visiem ierobežojumiem. Tad nu nācies atlikt grāmatas pabeigšanu līdz laikam, kad muzeji būs vaļā.
Bet kārtīgs rakstnieks jau bez darba nevar nosēdēt. Un ķēries pie grāmatas rakstīšanas par žurnālu “Avots”, kam bijis galvenais redaktors. Šis izdevums iznāca padomju beigu un neatkarīgās Latvijas sākuma gados, bija to laiku liecinieks un ieguva lielu popularitāti.
“Žurnāla “Avots” laikā bija daudz dramatisku un sarežģītu notikumu. Ir lietas, kuras zinu tikai es. Lai līdz rudenim taptu grāmata, muzeji un arhīvi nav nepieciešami. Pietiek ar telefonu un sazvanīšanos ar cilvēkiem.
Tā, lūk, pandēmijas nelaimē atradu savu veiksmi,” man saka rakstnieks.
