Agris Liepiņš: Lai ilustrētu migrantu problēmu, pastiprināti tiek ekspluatēts bērnu tēls 18
Šobrīd Eiropas Savienība ir ierauta notikumos, kuriem tā nebija gatava. Tā ir nelegālo migrantu krīze, kuru Eiropas varenajiem labāk patīk saukt par kara bēgļu krīzi. Apjēdzot savu bezspēcību, ES politiķi metušies noskaņot eiropiešu sabiedrisko domu sev vēlamā virzienā. Šajā kampaņā tiek iesaistīti televīzijas raidījumi, interneta vietnes, radio un preses izdevumi. Paņēmieni, kurus izmanto, dažbrīd ir diskutabli.
Lai ilustrētu migrantu problēmu, pastiprināti tiek ekspluatēts bērna tēls. Tas ir ļoti iedarbīgs un emocionāls paņēmiens, bērni ir visneaizsargātākie, un katram normālam cilvēkam tīri intuitīvi rodas vēlme viņiem palīdzēt. To sen jau atklājuši reklāmas speciālisti, kuri dažādās reklāmās izmanto mazuļus, kucēnus, kaķēnus un amizantus pīlēnus. Raugoties bērna nevainīgajā sejiņā, emocijas nereti ņem virsroku, tāpēc ar bērna tēlu vajag rīkoties ļoti pārdomāti un ar lielu pietātes sajūtu.
Pasaules ziņu aģentūras pārraidīja ziņu par trīsgadīga bērna noslīkšanu netālu no Turcijas krastiem. Jūras viļņi paņēma arī pārējo ģimenes locekļu dzīvības, izglābās vienīgi ģimenes galva. Šo traģisko notikumu rādīja televīzija. Vispirms redzējām, kā robežsargs no ūdens krastā iznes puisēna līķīti, bet diktora balss aicināja izprast bēgļu izmisīgo stāvokli un būt atbildīgiem. Tad sekoja intervija ar bēdu sagrauzto tēvu. Viņa pirmie vārdi bija – cilvēku kontrabandisti piedāvāja par noteiktu summu nogādāt mūsu ģimeni Eiropā. Viņi mūs piemānīja, laiva izrādījās mazāka par solīto. Kad jūrā sacēlās viļņi, kontrabandists pārlēca pār bortu un nozuda. Nesekoja nedz reportāžas veidotāju nosodījums alkatīgajiem cilvēku kontrabandistiem, nedz secinājums, ka tas bija ģimenes galva, kurš pieņēma bezatbildīgo lēmumu savas ģimenes likteni uzticēt kontrabandistiem, tā vietā tika jautāts kas cits – vai eiropiešiem pēc šī baisā notikuma neatvērsies acis un neatmaigs sirdis, vai mēs kaut daļēji neesam līdzvainīgi un atbildīgi puišeļa nāvē? Viņu vainas nav, tā ir mūsu atbildība!
No ES augstām amatpersonām dzirdam – bēgļu izmitināšana ir eiropiešu kopējā atbildība, pārbaudījums eiropeiskām vērtībām. Šādā pašā meldiņā dzied daudzi pašmāju žurnālisti. Latviešiem vajagot atcerēties, ka arī viņi bija bēgļi, kopīgi un solidāri izjust bēgļu sāpes. Gan Briseles, gan Rīgas politiķi diskusijās sākuši izmantot kolektīvās atbildības principu. No vēstures zinām, ka kolektīvās atbildības sistēma bija raksturīga vāji attīstītām valstīm, kurām trūka administratīvu instrumentu. Padarot visus iedzīvotāju slāņus atbildīgus par tiem uzlikto pienākumu izpildi, centrālā pārvalde tika galā ar saviem uzdevumiem, vienlaikus neuzņemoties lielas finanšu saistības. Piemēram – visi ir atbildīgi par to, ka kāds nemaksā nodokļus. Ja es neziņošu par kaimiņu – aplokšņu algas saņēmēju, mani varēs sodīt tikpat bargi kā kaimiņu, kaut es aplokšņu algu neesmu saņēmis! Bailēs no soda es ziņošu par savu kaimiņu. Valstīm nostiprinoties un augot, tās pamazām atbrīvojās no kolektīvās atbildības par labu indivīda atbildībai. Katrs pats atbild par savu rīcību! Nodokļus maksāju, jo apzinos, ka tā tiek uzkrāti līdzekļi valsts funkciju pildīšanai, nevis bailēs no kaimiņa denunciācijas. Kolektīvās atbildības princips saglabājās vien valstīs ar autoritāru, diktatorisku režīmu. Eiropa izveidojās par brīvu pilsoņu sabiedrību. Atteikties no indivīda atbildības par labu kolektīvai atbildībai – tas patiešām būtu pārbaudījums eiropeiskām vērtībām! Tāpēc jo neparastāk ir dzirdēt prātojumus par kolektīvās atbildības principa ieviešanu kaut vai attiecībā uz nelegālajiem migrantiem un kara bēgļiem. Vai ar to būtu jāsaprot, ka Eiropas Savienība ir vāja un neattīstīta, tai trūkst administratīvu instrumentu bēgļu jautājuma risināšanai? Vispār jau tieši to savās intervijās atzīst ES vadošie politiķi.
Nobeigumā liriska atkāpe, neliels citāts no Kārļa Skalbes “Mazajām piezīmēm”, no 1917. gada:
“Un mēs nevaram vairs saprast, kāpēc mēs izgājām vāciešiem pretī aiz Daugavas ar štikiem un rokasgranātām. Mēs tak varējām saņemt viņus ar palmu zariem, kā tas pienākas kristīgiem brāļiem! Un, ja vācieši teica: “Mēs gribam nometināt Kurzemē divi miljoni vāciešu,” – tad mums vajadzēja tikai sacīt: “Lūdzu, vietas priekš jums namā uztaisītas. Nāciet, mēs paši ievilksimies kaut kur aizdurvē, un mūsu bērni gulēs uz jumta. Mēs esam mazi ļaudis un esam raduši saspiesties, jums pieder visas ērtības.”
