Māris Zanders: Kolektīvā vaina un kolektīvā bezatbildība 1
Poļu literatūras klasiķis Ādams Zagajevskis kādā tekstā saka: “Tas, ko jūs nesaprotat, ir īstenība.” Pieņemu, ka retais piekritīs tik skarbam novērtējumam, tomēr diez vai kāds apstrīdēs tēzi, ka, lai izveidotu par kaut ko priekšstatu, mēs izmantojam vispārinājumus, cenšamies īstenību vienkāršot. Citādi būt nevar.
Tomēr vispārinājumi atšķiras. Ja es apgalvoju, ka visi cilvēki melo, šāds vispārinājums droši vien nav pareizs, tomēr izteikuma sekas nav tik būtiskas, salīdzinot ar vispārinājumiem “tiesas Latvijā ir korumpētas”, “mediķi bloķē reformu”, “nacionāļi ir maksātnespējas administratoru partija” utt. Un runa pat nav par to, ka šādi vispārinājumi ir netaisnīgi, jo tad mēs iestrēgstam moralizēšanā. Runa ir par to, ka viena sociuma, šajā gadījumā nācijas, ietvaros šādi vispārinājumi ir neproduktīvi un vēršas pret pašiem vispārinājumu izplatītājiem.
Cilvēkam ir svarīgi, kā citi viņu novērtē. Un, ja, piemēram, tieslietu sistēmā godprātīgi strādājošs saduras ar kolektīvo apzīmējumu “korumpēts”, tad saglabāt savu apņēmību strādāt pēc labākās sirdsapziņas šim cilvēkam ir psiholoģiski grūti. Pieļauju, ka sarūgtinājumā viņš nekļūst tieši korumpēts, bet, kā saka, rūgtumiņš paliek.
Tikpat saturiski neapmierinošs ir vispārinājums “mediķi”. Starp citu, te jāuzsver neliela sociuma izmēra priekšrocība, kas ļauj interesējošo cilvēku loku segmentēt sīkāk un precīzāk. Veselības aprūpes sistēmā strādājošo materiālais stāvoklis un intereses ļoti atšķiras. Nav tādas vienas “nozares”. Līdz ar to, ja daļa politiskās elites un sabiedrības kopumā saka, ka a) papildu finansējumam medicīnai jāparādās vienlaikus ar sistēmas reformu, b) ar pēdējo tā īsti neveicas, jo esot sistēmas iekšēja pretestība, tad vajag teikt, kādas tieši grupas sistēmā ir ieinteresētas “status quo” saglabāšanā. Ja tiek lietots vispārinājums “mediķi”, tad patiesībā tas ļauj ar pašreizējo situāciju gluži labi apmierinātajiem paslēpties aiz citu medicīnas jomā strādājošo grupu muguras. Faktiski tas ļauj savu nevarību vai nevēlēšanos panākt izmaiņas maskēt arī politiķiem, kuriem ir ērtāk apelēt pie “mediķiem”, nevis skaidri nosaukt, kādi ietekmīgi cilvēki pārmaiņas bloķē. Politiskās partijas. Pateicoties meklēšanas sistēmām internetā, ikviens var pārliecināties, ka esmu izteicis kritiskas piezīmes gan par “Vienotību” un ZZS, gan Nacionālo apvienību. Neatkarīgi no tā, manuprāt, lietot vispārinājumus arī partiju gadījumā nav tālredzīgi, ja mēs, vēlētāji, uzturam spēkā vēlmi, lai politikā iesaistās vairāk jaunu (dažādā nozīmē) cilvēku. Rezultātā mēs redzam jaunas politiskas grupas (kas laika gaitā iegūst “savus” vispārinājumus), žēlojamies par saskaldītību utt. Veidojas vēl viens apburtais loks: ja vispārinājums ar tajā iekodētu pārmetumu tiek attiecināts uz politiķiem, uz kuriem pārmetums patiesībā neattiecas, tad šo cilvēku ietekme samazinās; rezultātā gan viņi paši jūtas nevajadzīgi, gan par tādiem tiek uzskatīti un galu galā no politikas tiek izstumti.
Īsi sakot, atturēšanās no “mētāšanās ar vārdiem” ir ne tikai vēlama no cilvēcisku attiecību saglabāšanas, bet arī no visnotaļ pragmatisku interešu viedokļa. Tas, protams, prasa zināmu intelektuālu piepūli un papildu zināšanas, tomēr nekā neiespējama te nav. No šī viedokļa ir būtiski jautājumu uzdot un atbildi prasīt (piemēram, preses darbā, bet ne tikai) no konkrēta cilvēka, nepiespēlējot uzrunātajam iespēju paslēpties ar “koalīcijas”, “kolēģiem”, “valdes” un citām kolektīvās anonimitātes formām. Savukārt tiem (vienalga, politiķiem, kādai citai profesionālai grupai piederīgiem), kurus neapmierina apsūdzošo vispārinājumu lietošana pret viņiem, jābūt tik drosmīgiem, lai savu atšķirīgo viedokli paustu.
