Uldis Šmits: Kodolterorisma draudi nemitīgi pieaug, bet Vašingtonas samitu aizēno citas aktualitātes 5
Dažādu notikumu gūzmā daudzi nemaz nepievērsa uzmanību Vašingtonā rīkotajam kodoldrošības samitam. Lai gan tajā spriestajam bija vistiešākā saistība ar tagadējām politiskajām aktualitātēm. Izskanēja pieņēmums, ka šī pēc skaita ceturtā sanāksme varētu būt arī noslēdzošā, jo kodoldrošības samitu ierosinātāja Baraka Obamas prezidentūra iet uz beigām, un turpmākais vairāk būs atkarīgs no darba, kas tiks veikts jomas speciālistu, Starptautiskās atomenerģijas aģentūras un Interpola līmenī. Obama, kā zināms, bija pasludinājis kodolatbruņošanos un kodoldrošības nostiprināšanu par vienu no svarīgākajiem ārpolitikas mērķiem, tāpēc rodas jautājums, vai gaidāmā varas maiņa Baltajā namā nenozīmēs arī attieksmes maiņu.
Kas būtu satraucoši apstākļos, kad saskaņā ar vispārējo un arī samitā izteikto atzinumu kodolterorisma draudi nemitīgi pieaug. Tiesa, ir izstrādāti attiecīgi rīcības plāni, un samita dalībnieki apņēmās veltīt nepieciešamās pūles tam, lai neļautu, kā sacīts kopīgajā paziņojumā, “ar valsti nesaistītiem spēlētājiem”, respektīvi, noziedzīgiem grupējumiem, “iegūt kodolmateriālus vai citus radioaktīvos materiālus”. Bet iegūšanas mēģinājumi ir fiksēti samērā bieži, tajā skaitā savulaik “Al–Qaeda” un pēdējā laikā “Islāma valsts” izrādītie centieni iegādāties šāda veida ingredientus. Pērn rudenī parādījās informācija par vairākiem drošības iestāžu izjauktiem darījumiem Moldovā, kur interesenti no Tuvajiem Austrumiem gribējuši iepirkties ar kontrabandas tīklu starpniecību. Radioaktīvo materiālu melnais tirgus pastāv, un nav pārliecības par valstu spējām visam izsekot.
Taču ir vēl citi satraukuma iemesli – Ziemeļkoreja, Irānas turpinātie raķešu izmēģinājumi, pārkāpjot ANO rezolūcijās noteiktos aizliegumus, kā arī Krievijas politika. Vašingtonas samitā šīs valstis nepiedalījās. Putina neierašanās, iespējams, nozīmē, ka ASV un Krievijas kodolatbruņošanās līgums, kas stājās spēkā 2011. gadā un paredz kodolarsenālu samazināšanu līdz 2018. gada februārim (kad stratēģisko kodolgalviņu skaits katrā pusē nedrīkstētu pārsniegt 1550), varētu palikt uz papīra.
Savukārt kodolieroči, kurus pēc PSRS sairšanas Ukrainas valdība izvāca no Krimas pussalas, varētu tur atgriezties, bet šoreiz pēc Kremļa komandas. Ja atceramies, deviņdesmito gadu sākumā Rietumi un Krievija pierunāja Kijevu, lai Ukraina atsakās no kodolvalsts statusa apmaiņā pret stingrām teritoriālās integritātes garantijām, kādas šķietami tika sniegtas līdz ar 1994. gada Budapeštas memoranda parakstīšanu un – vēl īpaši no Krievijas puses – līdz ar 1997. gada “draudzības līguma” noslēgšanu. Vēlāk jeb tieši pirmajā kodoldrošības samitā 2010. gadā Kijeva piekrita atdot arī bagātinātā urāna krājumus… Arī tāpēc Kremļa agresija pret Ukrainu, kas izpaudās Krimas okupācijā un aneksijā un joprojām izpaužas daļas Donbasa sagrābšanā, rada sekas, kuras vēl ilgi liks sevi manīt – nav vienkārši pareģot, kā attīstīsies militārās, tostarp masu iznīcināšanas ieroču, tehnoloģijas, bet diez vai kāds būs viegli pierunājams no tām atteikties.
Terora akti Eiropas pilsētās un karš Ukrainā mūs piespiež raudzīties uz drošības situāciju pa jaunam. Reālistiski.
