Edvards Lūkass: Vāja politiskā un kultūras imunitātes sistēma paver durvis ekstrēmismam 9
Slimnieku pat mazs ievainojums var novest pie nāvīgas infekcijas. Teroristu uzbrukumi Francijā un Krievijas mēģinājumi iebiedēt savus kaimiņus ir bīstami ne tāpēc, ka mūsu pretinieki ir būtiski stipri, bet tāpēc, ka mūsu politiskās un kultūras imunitātes sistēma ir vāja.
Vai atceraties Irānas pasludināto fatvu (nāvessodu) Salmanam Rušdi 1989. gadā? Tam nebija nekāda sakara ar viņa grāmatas (“Sātaniskās vārsmas”) tēmu. Tas bija spēka demonstrējums: vai Rietumi pretosies ārējam mēģinājumam dot islāma zaimošanas likumam globālu vērienu? Pareizā atbilde būtu bijusi tūkstošiem apgādu sagatavot kopēju izdevumu un tūkstošiem radio un televīzijas kanālu pārraidīt izvilkumus no grāmatas. Tas būtu apturējis ekstrēmistus. Iebiedēšanai nav jēgas, ja tā ir acīm redzami neiedarbīga.
Taču iebiedēšana iedarbojās un turpināja darboties. Citiem nācās maksāt par mūsu gļēvulību. 1991. gadā Rušdi japāņu tulks Hitoši Igaraši tika nogalināts un viņa itāliešu kolēģis Etore Kapriolo nopietni ievainots; viņa norvēģu izdevējs Viljams Nigārds tikko izdzīvoja atentātā 1993. gadā. Uzbrukums viņa turku tulkam Azizam Nesinam izraisīja asinspirti Sivā 1993. gadā, kad bojā gāja 37 cilvēki. Rušdi paudis šaubas, vai “Sātaniskās vārsmas” tiktu publicētas, ja būtu sarakstītas tagad.
Šāda gļēvulīga Rietumu atbilde izraisīja vēl citas traģēdijas. Nīderlandē tika nogalināts kinorežisors Teo van Gogs un politiķis Pims Fortujns; apklusināts karikatūrists ar pseidonīmu Gregoriuss Nekšots, piespiesta bēgt Somālijā dzimusī sieviešu tiesību aktīviste Ajana Hirsi Ali. Kad karikatūras Dānijas laikrakstā “Jyllands-Posten” izraisīja islāmistu fanātiķu niknumu 2005. gadā, tās nodrukāja tikai daži izdevumi – un vairākumā no tiem, kas to darīja, tika atlaisti redaktori un veiktas pazemojošas atvainošanās. “Charlie Hebdo”, stūrgalvīgs, izaicinošs un pirmām kārtām – izolēts, bija viegls mērķis.
Šī tēma ir atšķirīga no debatēm Eiropā par imigrāciju vai integrāciju, islāma teoloģiju un to, vai antisemītiskas karikatūras ir vairāk vai mazāk pieņemamas nekā attēli, ko godbijīgi musulmaņi uzskata par aizvainojošiem. (Der atcerēties, ka lielākais skaits džihādistu terora upuru ir musulmaņi.)
Runa ir par ko citu: gribasspēku. Vai mēs, kas dzīvojam laicīgās eiropeiskās sabiedrībās, gribam turpināt dzīvot pēc mūsu likumiem vai arī mēs ļausim citiem uzspiest mums savas vēlmes? Pagaidām aina ir drūma. Mēs esam zaudējuši cīņu par karikatūrām. Vīd smagākas un drūmākas sakāves: lielpilsētās ebrejiem ir arvien bīstamāk parādīties sabiedrībā.
Līdzīgi secinājumi jāizdara no Krievijas spiediena. Ja Kremlis redz, ka mēģinājumi iebiedēt kaimiņus ir neveiksmīgi, izraisot augstākus militāros izdevumus, lielāku transatlantisko iesaistīšanos, ciešāku pievēršanos integrācijai Eiropā un Krievijas spiegu un netīrās naudas aktīvus meklējumus, tad tas piekāpsies. Līdz šim atbilde ir bijusi dažāda. Gluži kā redaktori, kas apsver, vai ievietot rakstu vai karikatūru, kas varētu nepatikt musulmaņiem, frontes līnijas valstis ir nedrošas par sekām pretstāvei Krievijas spiedienam. Ir viegli būt drosmīgam, ja ticat draugu atbalstam; ir prātīgi būt piesardzīgam, ja baidāties, ka viņi neatbalstīs.
Kolektīva gļēvulība arī paver durvis ekstrēmismam spektra otrā galā. Ja jūsu mērenie draugi nepalīdzēs jums, to varētu darīt radikāļi. Marinas Lepēnas Nacionālā fronte Francijā un Ukrainas ultranacionālisti ir ieguvēji, par ko attiecīgi ir sajūsmā džihādisti un Putina režīms.
Tāpat kā būtu nepareizi atbildēt uz teroristu uzbrukumiem žurnālistiem, piedāvājot to veicējiem dialogu par zaimošanas likumiem, ir nepareizi atbildēt uz Krievijas uzbrukumu Ukrainai ar jaunu drošības pasākumu piedāvājumu. Džihādisms nav pievilcīgāks par putinismu. Taču tie abi balstās apņēmībā – un saduras ar vājumu.
(Tulkojis Valdis Bērziņš)
