Kolbergs raksta “burlaku gabalu” par deviņdesmitajiem 1
Aprīļa beigās izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” Andris Kolbergs saņems Mūža balvu par ieguldījumu latviešu rakstniecībā. Ar viņa vārdu saistās spožākie sociālkritiskie detektīvi. Rakstnieks radījis savu personisko šā detektīva paveidu – sižetiski aizraujošu un tajā pašā laikā psiholoģiski viscaur pamatotu, ar bieziem vēstures un vides zemslāņiem apakšā.
“Citādi jau to detektīvu nav vērts rakstīt,” man saka vairāk nekā trīsdesmit grāmatu autors, kurš portretējis un analizējis latviešu sabiedrību kopā ar daudziem skeletiem tās skapjos. 70. gados viņš būtībā bija vienīgais rakstnieks, kas pilnā mērā izmantoja šauro taciņu, ko detektīvu iespēju bezgalībā pieļāva padomju ideoloģija.
– Vai tiesa, ka kriminālo aprindu ziņas un faktus esat smēlies tieši no pirmavotiem?
A. Kolbergs: – Man tā priekšrocība pret saviem kolēģiem, ka viņiem šo to stāstīja izmeklētāji vai citi, bet es biju vārījies iekšā tajā pašā zupā. Bieži vaicāts, kā tur nokļuvu. Pie izmeklētāja kabineta durvīm bija liela krāsns. Iekšā ejot, zināju, ka angļu mārciņas, kas man ķešā, noņems. Noliku tās uz krāsns. Ārā ejot, skopums pārņēma. Pēcāk izlielījos, kā esmu miličus iznesis cauri. Bet plātība nav laba īpašība. Cietumā iekšā. (Jaunākiem lasītājiem jāpaskaidro, ka padomju laikā paslepen uzpirkt ārzemju valūtu bija krimināli sodāma lieta. – V. K.)
– Vai padomju kriminālā vide salīdzinājumā ar mūsdienām, kad noziedzība smalki cauraudusi pat varas struktūras, nešķiet kā vārgi bērnu šļupsti?
– Cilvēks jau pēc dabas ir mantkārīgs. Gribas paņemt jebkurā vietā, ja tas slikti nolikts, nav piesiets vai pienaglots.
Diemžēl, cik pazīstu partijniekus, principā, tiesa, ar maziem izņēmumiem, viņi ir tādi paši. Pārsvaru gūst tie, kam, ejot amatos, pirmās savas intereses. Pēc tam nāk partijas intereses. Un bez tās partijas cilvēks ir pazudis. Negribu teikt, ka godīgu cilvēku nav, bet šī sistēma viņus bīda nost.
Dievs laikam nepareizi cilvēku uztaisījis. Pie mums vaina politiskajā sistēmā. Neesam nācija, kurai piemērota demokrātija. Vajadzīgs ķeizars, tad strādās un nezags. Jeb karalis. Jo viņam viss pieder, pašam neko vairs nevajag. (Pasmaida.) Iedomājieties: valdības veči banketā tiekas ar organizētās noziedzības augšām. Kā līdzīgs ar līdzīgu. Kad deviņdesmito gadu sākumā no drošiem avotiem par šitādu saietu uzzināju, šķērmi palika.
– Nupat klajā laistā jūsu dienasgrāmata “Tas lielais diletantu laiks” ir kā vesela laikmeta, tā pazinēja liecība. Nav joka lieta, ja rakstnieks ar jūsu vārdu par kādu no valstsvīriem saka “es viņam neuzticos, man ir argumenti”. Vai nav bail, ka kāds šepat Jūrmalā pieklauvēs pie jūsu sētas vārtiņiem un sacīs – ej, Kolberg, liec galdā argumentus?
– Kas grib, lai sūdz tiesā. Tad domāšu, kā aizstāvēties. Bet neviens no grāmatā minētajiem, kuriem, kā sakāt, esmu uzkāpis uz varžacīm, man nav ne zvanījis, ne šurp nācis, ne ar pušplēstu vārdu licis par sevi manīt. Tātad viss uzrakstītais ir taisnība.
– Pēc jūsu scenārijiem un kriminālromāniem uzņemtas vairākas latviešu zelta fondā ierakstītas kinofilmas. Bet no jūsu grāmatas var uzzināt, ka padomju laikos esat arī atteicies rakstīt scenāriju filmai par latviešu nacionālo partizānu iznīcināšanu, faktiski slavas dziesmu čekistiem. Izlasot šo epizodi, mani visvairāk pārsteidza, cik šķietami vienkārši jums izdevies atvairīt nepatīkamo piedāvājumu. Ja patiesi kādu vilcienu nolaistu no sliedēm, kā tas šādā filmā būtu nepieciešams, tad apsūdzētie tiesā apgalvotu – iedvesmojušies no filmas, kuras autors ir Andris Kolbergs, bet konsultants Staņislavs Zukulis. Vai tiešām pietika ar tik vienkāršu atrunu?
– Jo pietiekami daudz bija tādu, kas gribēja sadarboties. Visās nozīmēs. Piekrišana nozīmēja, ka ātrāk tiksi augšup pa karjeras kāpnēm. Zinājām, kurš ir “stukačs”. Neatkarību atjaunojot, viņi visi it kā pazuda, nogāja pagrīdē.
– Kā vērtējat ideju radīt kino nacionālo pasūtījumu?
– Doma nav slikta.
Pieņemsim, izsludinās scenāriju konkursu par konkrētu vēsturisku tēmu, kādu no tiem komisija atzīs par vislabāko un īstenošanai piešķirs naudu. Taču nelaime tā, ka visi no tās vienas filmas gaidīs šedevru. Bet dzīvē tā nenotiek. No desmit filmām varbūt tikai viena var izdoties izcili. Laba filma režisoram ir veiksmes gadījums. Tur jābūt īpašai dzirkstij.
– Kā vērtējat Mūža balvu literatūrā? Cik liela ir tās nozīme?
– Nupat vakar man piezvanīja Alberts Bels un apsveica. Tā, no sirds. Protams, šādam apbalvojumam ir vērtība. Īpaši tagad, kad rakstniecībai grūti laiki.
– Savā grāmatā esat izteicies skarbi – nezinu nevienu bāleliņu pieņemtu likumu, kas būtu nācis par labu latviešu literatūrai. Ja teikšana šajā lietā būtu jums?
– Pavisam citu nodokļu politiku vajag. Oriģinālliteratūrai vajadzētu būt maziņam nodoklītim, bet tulkotajiem darbiem – lielam. Un galvenais, nevajag palaist tik vienkārši tirgū tos “ķēkšu” romānus. Zināt, ko visizdevīgāk drukāt un tirgot? Recepšu grāmatas. Par 200 latiem nopērk izdošanas tiesības, tulkotājam samaksā kādu pusotru simtu, un latiņi ripo. Oriģinālliteratūrai un tulkotajai vajadzētu radīt vismaz līdzīgus noteikumus. Bet tagad, kad pagājis jau tik daudz gadu, kaut ko vērst par labu šajā ziņā būs grūti. Vai vari dabūt kādu, kas tev rakstīs romānus? Tā peļņa izdevējam ir niecīga. Labi, ir grāmatas, ar kurām nopelna, bet lielākoties tev jāliek klāt.
– Jums jau arī pašam ir izdevēja pieredze.
– Nuja, kad atdevu romānus, bet honorārus nevarēju sadzīt, jo izdevējam, lūk, neesot pat algas darbiniekiem, drukātāji nevarēja piedzīt no pārdevējiem, domāju: viss, jākoncentrē tā lieta vienās rokās. Tā radās mans apgāds “Fonds. Aka. Jūrmalā”.
Kādu brīdi varēja izdzīvot, kamēr neiesākās pavisam grūti laiki un tirāžas nenokritās maziņas mazītiņas. Nupat apgādu atdevu meitai. Nekāds ienesīgais bizness jau nav, bet lai strādā tālāk. Tā pieredze ar ir visai rūgta: neticēt nevienam. Ne tam, kas sola, ne tam, kas taisās dot, ne tam, kas solās uzrakstīt.
Es gan tiku izdevis tikai vienu cita autora darbu – Ata Freināta grāmatu “Pēterbaznīca deg”. Ar to saistās interesanta liktenīga sakritība. Pa veciem izdevumiem tiku meklējis materiālus par Melngalvju nama un Pēterbaznīcas degšanu kara laikā, taču precīzus datumus bija grūti atrast. Te viendien man piezvanīja kāda dāma un vaicāja, vai zinu, kas ir Freināts. Teicu, ka zinu. Ulmaņlaikos bija tāds izdevējs, kurš laida klajā skaistākās grāmatas. Starp citu, pēdējoreiz par viņu dzirdēju, ka krievu laikos viņš stāvējis aiz grāmatu galdiem pretī Latviešu biedrībai Merķeļa ielā. Bet toreizējā zvanītāja bija viņa radiniece, no kuras atpirku manuskriptu. Tajā, izrādās, Freināts visu smuki apraksta – kāda izskatījās Rīga no tā brīža, kad nāca iekšā vācieši, līdz pat viņu aiziešanai. Bet ar grāmatu mūs iznesa cauri tirgotāji – uzskrūvēja milzu cenu. Un par tādu cenu cilvēki nepirka. Bet tā ir grāmata, kurai vajadzētu būt visās bibliotēkās.
– Vai arī patlaban rakstāt ko jaunu?
– Burlaku gabalu par deviņdesmitajiem. Sauksies “Ceļš uz parlamentu”.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE Andris Kolbergs Dzimis 1938. gadā Rīgā. Darbi izdoti visā PSRS un vairākās Eiropas valstīs. Atmodas gados kļuvis par pirmo atjaunotās Rīgas Latviešu biedrības pirmo priekšsēdētāju, Latvijas Detektīvžanra asociācijas prezidentu un atjaunotā žurnāla “Atpūta” galveno redaktoru. Vairāk nekā trīsdesmit grāmatās publicētais daļēji apkopots viņa sešu sējumu Kopotos rakstos. |
