“Īpašus pazemojumus piedzīvoja jaunas ebreju sievietes.” Unikāla vēstures liecība atklāj Viktora Arāja tiesas prāvas norisi 96
Uldis Neiburgs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Apgāds “Latvijas Mediji” laidis klajā latviešu žurnālista Kārļa Štamera veikto Viktora Arāja prāvas pierakstu Hamburgas zemes tiesā 1977.–1979. gadā. Šī grāmata, papildināta ar zinātniskiem komentāriem, ir unikāla vēstures liecība, kas dokumentē prāvas norisi un tiesas sēžu starplaikos pārrunāto divarpus gadu garumā.
Viktors Bernhards Arājs bija latviešu kolaboracionists, viens no galvenajiem holokausta īstenotājiem nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Latvijā.
Arāja prāvas pieraksts var palīdzēt labāk izprast gan nacistiskā režīma īstenoto noziegumu būtību, gan mudināt vēl niansētāk izvērtēt holokausta īstenotāju (pavēļu devēju un izpildītāju) rīcību un atbildību.
Virkne prāvas gaitā skarto norišu (latviešu un ebreju attiecības, vācu un latviešu loma ebreju iznīcināšanā, Arāja komandas dalībnieku ieskaitīšana leģionā un iekļaušanās pēckara trimdā, holokausts sabiedrības kolektīvajā atmiņā u.c.) aktualizēšana mūsdienās var veicināt turpmākas diskusijas vēstures pētniecībā un publiskajā telpā, tā sekmējot līdzsvarotāku izpratni Latvijas Otrā pasaules kara vēsturē.
Arāja komanda un tās noziegumi
Vācu Drošības policijas un SD pakļautībā izveidotās Viktora Arāja komandētās Latviešu drošības palīgpolicijas (Lettische Sicherheitshilfspolizei), vēlāk – Latviešu drošības nodaļas (Lettische Sicherungsabteilung) pirmsākumi ir meklējami 1941. gada vasarā, kad vācu Drošības policijas un SD operatīvās grupas “A” (Einsatzgruppe A) operatīvās komandas 2 (Einsatzkommando 2) darbības lokā formējās atsevišķas latviešu drošības policijas palīgvienības – Mārtiņa Vagulāna grupa Jelgavā, Herberta Teidemaņa vienība Valmierā, Fēliksa Rikarda un Viktora Arāja grupas Rīgā un citas. Pēdējā no tām pakāpeniski kļuva par galveno Latviešu drošības palīgpolicijas struktūrvienību.
Nonākšana Latviešu drošības palīgpolicijas komandiera amatā bija straujš pavērsiens 1910. gada 13. janvārī Baldonē dzimušā V. Arāja līdzšinējā karjerā.
1931. gadā Valsts Jelgavas klasisko ģimnāziju beigušais un jau padomju okupācijas laikā 1941. gadā gala pārbaudījumus Latvijas Valsts universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļā nokārtojušais Arājs 30. gados bija ieguvis kaprāļa dienesta pakāpi vispārējā karaklausībā Latvijas armijas Vidzemes artilērijas pulkā un strādājis par kārtībnieku policijas dienestā Rīgā un Zaubē.
Mainoties okupācijas varām Rīgā 1941. gada 1. jūlijā, V. Arājs bija to latviešu vidū, kas ieņēma pilsētas prefektūru, kur ieradās arī vācu Drošības policijas un SD operatīvās grupas “A” vadītājs SS brigādefīrers Valters Štālekers.
Pateicoties viņa tulka un Arāja dienesta biedra Latvijas armijā vācbaltieša SS unteršturmfīrera Hansa Dreslera ieteikumam, nākamajā dienā tieši V. Arājs saņēma mutisku pilnvarojumu uzsākt latviešu drošības vienības formēšanu.
Pretēji jau 1941. gada 4. jūlijā laikrakstā “Tēvija” publicētajam uzaicinājumam “visiem nacionāli domājošiem latviešiem – pērkonkrustiešiem, studentiem, virsniekiem, aizsargiem” , Arāja komandā iestājās maz organizācijas “Pērkonkrusts” biedru un salīdzinoši neliels tajā bija arī bijušo militārpersonu īpatsvars.
Nosacīti lielāks studentu korporāciju biedru skaits vienībā bija tikai tās organizēšanās sākumstadijā, t. sk. pateicoties tam, ka V. Arāja aicinājumam atsaucās vairāki viņa studentu korporācijas “Lettonia”, kā arī citu konventu locekļi.
Arāja komandas dalībnieku vidū bija arī uz Sibīriju aizvesto radinieki, tomēr viņu kopskaits nebija pārlieku liels.
Bija arī gadījumi, ka cilvēki šajā vienībā iestājās, lai slēptu savu sadarbību ar padomju okupācijas varu 1940.–1941. gadā.
Pirmajās nacistu okupācijas dienās Rīgā Arāja komandas dalībnieki, sadaloties mazākās grupās (trīs četras personas), naktī ielauzās ebreju dzīvokļos, kur aplaupīja, piekāva un apcietināja to iemītniekus.
Aizturētie cilvēki nonāca Rīgas Centrālcietumā un citās ieslodzījuma vietās, bet vēlāk tika nogalināti Biķernieku mežā un citviet.
Īpašus pazemojumus nācās piedzīvot jaunām ebreju sievietēm, kas nonāca apcietinājumā Arāja komandas mītnē K. Valdemāra ielā 19.
Pirmā lielākā akcija, kurā piedalījās vairāki šīs vienības locekļi, notika 1941. gada 4. jūlijā, kad tika aizdedzināta ebreju Horālā sinagoga Gogoļa ielā 25 un sinagoga Stabu ielā 63.
Kā izpētījis vēsturnieks Andrievs Ezergailis, tad laikā no 1941. gada jūlija līdz oktobrim Arāja komanda iznīcināja lielāko daļu no 5000 Biķernieku mežā nogalinātajiem cilvēkiem, vairākums no kuriem bija ebreji, kā arī padomju aktīvisti un citi.
Jau 1941. gada augustā vienības dalībnieki zilās krāsas Rīgas satiksmes autobusos devās veikt eksekūcijas Latvijas laukos – Abrenē, Balvos, Jēkabpilī, Kuldīgā, Litenē, Madonā, Valmierā, Viļakā un citās vietās.
Pēc aptuvenām aplēsēm, Arāja komanda noslepkavoja ap 15 000 no 24 000 Latvijas mazpilsētu un provinces ebreju.
Divās lielākajās ebreju masveida iznīcināšanas akcijās Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī, kurās nogalināja vismaz 25 000 cilvēku (tiešo ebreju iznīcināšanu veica 12 vācu SD vīru slepkavu komanda un 20 vīri no Drošības policijas un SD operatīvās komandas 2), Arāja komandas dalībnieku uzdevums bija ieslodzīto ebreju konvojēšana no Rīgas geto un mantu un drēbju atņemšana, nonākot slepkavošanas vietā Rumbulā.
Latviešu drošības palīgpolicijas uzbūve
Sākotnēji Arāja komandu veidoja divas rotas, kurās kopā ar 20 administratīva un tehniska rakstura darbiniekiem 1941. gada rudenī dienēja ap 300–400 personu.
Vienības struktūrā ietilpa štābs, operatīvā, izmeklēšanas, saimniecības (apgādes) daļas, ieroču, mehāniskā un citas mazākas nozares. Komandas darbības sākuma posmā vēl bija iespējams to pamest, bet vēlāk to izdarīt bija problemātiski. Ne visiem sākumā arī bija zināms, kādi uzdevumi vienībai būs jāpilda.
Lettonis Jānis Gulbītis 1941. gada jūlijā ieradās K. Valdemāra ielā 19, “uzzinādams, ka Arājs noorganizējis kādu kaujas grupu – tā biju saklausījis –, devos turp, lai pieteiktos tajā.
Tur gaitenī kā pirmo satiku agrāko paziņu, teoloģijas studentu, piederīgu “Talavijas” saimei, un prasīju viņam, kas jādara, kādi pienākumi?
Viņš, piespiedis deguna galu, lai deguns veidotu līkāku līniju, noteica: “Trīssimts pa nakti.” Pēc tādas atbildes man izšķirties bija viegli – taisnā ceļā devos uz izeju un tur vairs nekad neatgriezos”.
No 1941. gada decembra līdz 1943. gada septembrim atsevišķas Arāja komandas apakšvienības apsargāja Jumpravmuižas koncentrācijas nometni un Salaspils nometni. Vienības uzdevumos ietilpa arī Drošības policijas un SD galvenās mītnes Rīgā, Reimersa ielā, un citu objektu apsardze.
1942. gada sākumā Arāja komanda izvietojās bijušās Latvijas Kara skolas ēkā K. Barona ielā 99. Tās dalībnieki tika nosūtīti uz trīs mēnešu ilgiem apmācību kursiem Drošības policijas skolā Firstenbergā (Sicherheitspolizeischule Drögen (Fürstenberg/Mecklenburg)), kur ieguva zināšanas par vācu policijas uzbūvi, kriminālizmeklēšanu, izlūkošanu, pretizlūkošanu un partizānu apkarošanu.
Pats Viktors Arājs savu vienību sākotnēji komandēja, būdams Latviešu drošības palīgpolicijas priekšnieks bez dienesta pakāpes, bet pēc Drošības policijas un SD vadītāju skolas Berlīnē (Führerschule der Sicherheitspolizei und des SD Berlin-Charlottenburg) apmeklējuma 1942. gada rudenī viņam piešķīra policijas majora dienesta pakāpi.
1943. gada 1. jūlijā Arāju apbalvoja ar 2. šķiras Kara nopelnu krustu ar šķēpiem, bet tā paša gada 31. decembrī piešķīra 2. šķiras Dzelzs krustu.
Partizānu apkarošana un cīņas frontē
No 1941. gada oktobra Arāja komandas dalībniekus iesaistīja kaujas darbībā Austrumu frontes pierobežā Ļeņingradas un Holmas apkārtnē Krievijā. 1942. gada pirmajā pusē Arāja vīri apkaroja padomju partizānus Veļikije Luki un Novosokoļņiku rajonā.
Virsleitnanta Konrāda Kalēja un leitnanta Harija Svīķera rotas 1942. gada martā ņēma dalību cīņās pret padomju partizāniem Nasvas apkārtnē. 1943. gada janvārī Arāja komandas locekļu skaits sasniedza gandrīz 1200 cilvēku.
Tās dalībnieki piedalījās arī lielākajās pretpartizānu apkarošanas akcijās (“Purva drudzis” (Sumpffieber), “Ziemas burvība” (Winterzauber), “Heinrihs” (Heinrich) u. c.) 1942.–1943. gadā Baltkrievijā, kurās par viņu upuriem nereti kļuva arī vietējie civiliedzīvotāji.
Leitnanta Kārļa Ozola latviešu SD rota 1942.–1943. gadā bija iesaistīta Minskas un Slonimas geto ebreju iznīcināšanā un represijās pret civiliedzīvotājiem citviet nacistu okupētajā Baltkrievijā un Polijā.
1943. gada oktobrī no Latviešu drošības nodaļas dalībniekiem saformēja divus – 3. (komandieris majors Kārlis Ozols) un 4. (majors V. Arājs) latviešu drošības bataljonus un iesaistīja kaujās pret sarkano armiju.
Viens no tiem Augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfīrera Frīdriha Jekelna kaujas grupas sastāvā no 1943. gada novembra līdz 1944. gada martam piedalījās cīņās pie Neveļas un citviet Latvijas pierobežā.
Kaut arī V. Arājam trūka atbilstošas militārās izglītības, 1943. gada 1. oktobrī viņu oficiāli uzņēma latviešu leģionā, pielīdzinot viņa dienesta pakāpi Leģiona šturmbanfīrera (Legion-Stubaf.) pakāpei.
Pēc SS junkuru skolas Bādtelcā beigšanas 1944. gada augustā V. Arāju ieskaitīja 15. latviešu ieroču SS divīzijā kā Ieroču šturmbanfīreru (Waffen-Stubaf.).
1944. gada rudenī 3. un 4. latviešu drošības bataljonus izformēja, vairākus simtus (ap 350–450) to karavīru nosūtīja uz 15. latviešu ieroču SS divīziju, kā arī uz latviešu būvpulkiem un citām vienībām vai atvaļināja.
Daļa no viņiem, sadalīti pa 15. divīzijas kājnieku pulkiem, no 1945. gada janvāra piedalījās cīņās pret sarkano armiju Rietumprūsijā un Pomerānijā, bet daļa janvārī un aprīlī kopā ar citiem 15. divīzijā iekļautajiem policijas un robežapsardzības pulku karavīriem tika nosūtīti uz Kurzemi 19. latviešu ieroču SS divīzijas kaujas spēju pastiprināšanai.
Viktors Arājs 1945. gada janvārī mācījās bataljonu komandieru skolā Gistrovā, bet no 23. februāra līdz 2. martam komandēja 15. latviešu ieroču SS divīzijas 34. kājnieku pulka 1. bataljonu Grīnavas rajonā, Rietumprūsijā, bet par cīņu laikā izrādītu militāru nekompetenci tika atcelts no amata.
Kara beigās V. Arājs nokļuva Dānijā, bet nacistiskās Vācijas vispārējās kapitulācijas brīdī 1945. gada 8. maijā atradās netālu no Lībekas, ko pirms dažām dienām bija ieņēmis britu karaspēks.
Dažādās karagūstekņu nometnēs britu internējumā V. Arājs atradās līdz pat 1949. gadam, bet vēlāk pazuda no plašāka redzesloka.
Arāja komandas dalībnieki tiesas priekšā
Dažāds bija Arāja komandas dalībnieku pēckara liktenis Dzelzs priekškara abās pusēs. Saskaņā ar vēsturnieces Rudītes Vīksnes pētījumiem padomju drošības iestādes no 1944. līdz 1967. gadam arestēja un notiesāja vismaz 352 Arāja komandas locekļus.
Lai gan daudzi no viņiem nebija izdarījuši noziegumus pret cilvēci, gandrīz pusei piesprieda 25 gadu ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs.
Padomju okupētajā Latvijā no aptuveni 1000 cilvēkiem, kuri notiesāti par holokausta noziegumiem, vienai piektdaļai vai ap 200 no sodītajiem tika piespriests nāvessods, puse jeb 500 personas sodītas ar 25 gadiem ieslodzījumā, bet pārējie saņēma mazākus soda mērus.
Pat ja daļa no šiem cilvēkiem neizcieta visu piespriesto soda laiku, bet tika amnestēti un atbrīvoti agrāk, tad šie sodi bija daudz bargāki nekā Rietumu demokrātisko tiesu piespriestie soda mēri par līdzīgiem vai vēl smagākiem noziegumiem.
Vairākumam no Rietumos nonākušajiem Arāja komandas dalībniekiem savu atrašanos šajā vienībā izdevās noslēpt un dzīvot vai nu noslēgtu savrupu dzīvi, vai arī būt aktīviem latviešu trimdas un jauno mītnes zemju sabiedrībā.
Slavenais lidotājs kapteinis Herberts Cukurs 1965. gadā tika noslepkavots Izraēlas slepenā dienesta “Mossad” darbinieku specoperācijā Montevideo Urugvajā, taču cits vadošs Arāja komandas virsnieks virsleitnants Harijs Liepiņš pēc Otrā pasaules kara darbojās kā gleznotājs un kļuva par atzītu mākslas autoritāti Karakasā Venecuēlā, bet virsleitnants Kārlis Ozols pirmskara profesionālā šahista karjeru sekmīgi turpināja Melburnā Austrālijā.
Kā noskaidrojis vēsturnieks Kārlis Kangeris, sākot ar 60. gadu vidu, Vācijas Federatīvajā Republikā saistībā ar kara noziegumiem nopratināja ap 250 latviešu, bet tuvāku izmeklēšanu ievadīja 50 aizdomās turēto lietās.
Viktora Arāja tiesas prāva bija viens no tikai četriem kara noziegumos apsūdzēto latviešu procesiem, no kuriem divus pārtrauca tiesājamo vecuma nespējas dēļ, bet vienā tiesas spriedums nestājās spēkā apsūdzētā nāves dēļ.
Lai gan ziņas, ka V. Arājs ar Latvijas sūtniecības Londonā izdotu pasi uz Viktora Arnolda Zeibota vārda dzīvo Hamburgā, jau 1963. gadā parādījās dažos padomju propagandas izdevumos, neviens tām nepievērsa nopietnu uzmanību.
Tikai tad, kad bijušais Arāja komandas dalībnieks Manuels Veiss 1973. gadā paziņoja par it kā notikušu V. Arāja slepkavību, kriminālpolicija uzsāka pārbaudi par šo faktu, kas vainagojās ar viņa apcietināšanu 1975. gada 10. jūlijā.
V. Arāja prāva Hamburgas zemes tiesā sākās 1977. gada 7. jūlijā un pēc 198 tiesas dienām noslēdzās 1979. gada 21. decembrī, piespriežot viņam mūža ieslodzījumu. Piespriesto sodu V. Arājs izcieta Kaseles cietumā, kur mira 1988. gada 21. janvārī.
Viktora Arāja komandētās vācu Drošības policijas un SD latviešu drošības palīgvienības noziegumu bilance ietver vairāk nekā 30 000 civiliedzīvotāju iznīcināšanu Latvijā un citās nacistu okupētās teritorijās.
Arāja komanda ir atbildīga par ebreju grautiņiem Rīgā 1941. gada jūlijā, vietējo un ārzemju ebreju un komunistu slepkavībām Biķernieku mežā, ebreju iznīcināšanu Latvijas provincē, līdzdalību ebreju masu slaktiņā Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī, čigānu (romu) un psihiatrisko slimnīcu pacientu iznīcināšanu un dalību vēl citās represīvās akcijās gan Latvijā, gan ārpus tās robežām.
