Koku amatnieks Jānis Ziemelis, dzīvodams Stupānu ezera krastā, atguvis savu harmonisko līdzsvaru – ar sevi, darbiem, dabu un pasauli 7
Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”
Kaut kas ne no šīs pasaules – tāds komentārs sociālajos tīklos ierakstīts pie viena no Jāņa Ziemeļa darbiem, un uzreiz klāt arī paša autora atbilde: «No visa Visuma dzīlēm!» Patiešām, pirmo reizi ieraugot neparastos, šķietami gaisīgos pulksteņus un dekorus, liekas, ka tie nemaz nav no koka veidoti.
Neparastā tehnika, kurā strādā Jānis, izrādījusies ļoti saderīga ar Latvijas Nacionālās operas un baleta logo, tāpēc vairāki īpaši pulksteņi viesizrāžu laikā aizceļojuši arī pie Igaunijas augstākā līmeņa amatpersonām. Taču Jānis nedzenas pēc slavas un plašas atpazīstamības – dzīvo un darbojas savos laukos, smeļas spēkus dabā un priecīgs filozofē par pārpasaulīgām lietām. Pandēmija, mājsēde? Tas ir kaut kur tālu – tur, jūsu pilsētas dzīves burzmā.
Īss dzīves skrējiens – no laukiem uz laukiem
Jānis Ziemelis audzis un mācījies Preiļos. Tomēr liela daļas bērnības pavadīta vēl kādus 12 kilometrus no pilsētas, senču lauku mājā, kopā ar brālēniem un kaimiņu puikām. Stupānu ezera krastos uzkrātas krāsainākās dzīves atmiņas. Jau pamatskolas laikā Jānis pie tēva apguvis kokgriešanas pirmās iemaņas.
Ļoti iepaticies praktiski darboties ar koku, un loģisks bijis lēmums turpināt mācības Rēzeknes Lietišķās mākslas koledžā koktēlniecības nodaļā. Rēzeknē nodzīvoti jaunības gaišie gadi un apgūts ļoti daudz praktiskas un noderīgas informācijas – kā veidot salaidumus, kā uztaisīt skaistu galarezultātu, kā arī iegūta šā amata mākslinieciskā ievirze.
Devies uz Rīgu. Latvijas Mākslas akadēmijā iegūts bakalaura un maģistra grāds par rūpniecisko jeb funkcionālo dizainu. Praktiskās zināšanas papildinātas ar plašāku redzējumu no teorijas un analīzes puses. Kādā studiju posmā Jānis palīdzējis kursa biedrenei īstenot viņas ideju par kādu vides objektu no saplākšņa.
Darbs izrādījās gana veiksmīgs un kādu laiku stāvējis Latvijas Finiera gaiteņos, līdz uzņēmuma pārstāvji paši sameklējuši Jāni, piedāvājuši vēl dažus līgumdarbus un tad pieņēmuši pastāvīgā darbā. Jānis veidojis dažādas reprezentācijas dāvanas, izpildījis korporatīvos pasūtījumus, darbojies pie senā šūpuļzirdziņa idejas atdzimšanas un jaunu uzlabojumu ieviešanas, izstrādājis dizainu krēsliem.
Kopā aptuveni desmit gadus nostrādājis Latvijas Finiera paspārnē, tajā laikā pamatīgi izpētījis saplākšņa izmantošanas iespējas dizaina objektu radīšanā, ne tikai būvniecībā, kā tas ir vairāk ierasts.
Paralēli darbojies arī savu saplākšņa gleznu veidošanā – pirmās tapušas ap 2003. gadu. Pakāpeniski klāt nākuši dažādi pasūtījumi, tomēr 2008.-2009. gada krīzē gandrīz viss apsīka, un Jānis izmantoja iespēju aizbraukt pie draugiem uz Lielbritāniju, netālu no Londonas Griničā – var teikt pašā pasaules viducī, jo caur to iet nulles meridiāns – padzīvoja pāris gadus un piestrādāja vietējā ēdināšanas pakalpojumu nozarē.
Pāris gadu laikā Jānis kļuva par īstenu angļu virtuves pārzinātāju un bija galvenais, kas noteica ēdienkarti savā uzņēmumā. Angļi jau negribējuši laist prom savu izcilo pavāru, taču Jānis atbraucis uz brīdi mājās un sapratis, ka kontrasts starp šīm divām pasaulēm ir tik milzīgs, ka vairs nekur prom braukt negribas.
Nekad nesaki nekad, bet vismaz pagaidām tieši Stupānu ezera krastā Jānis atguvis savu harmonisko balansu – ar sevi, ar darbiem, ar dabu un ar pasauli.
Darbs maskā jau sen
Katrai videi ir sava atmosfēra un savi darbu ietekmējošie faktori, sava tiešā un netiešā telpa, kurā vari izpausties. Šobrīd lauku darbnīcā Jānis nevar izvērsties lieliem pasūtījumiem, taču par to nemaz nebēdā. Vietas ir tieši tik, cik nepieciešams.
Viņš savā darbnīcā turpina strādāt ar dažādu veidu kokiem, savos izstrādājumos izceļot koka faktūru un dvēseli. Kā pats atzīst, ar laiku viss liekais atbirst: «Eju uz vienkāršākām lietām.» Arī dekoratīvais pieprasa funkcionalitāti vai kādu dziļāku papildu vēstījumu. Tikai skaistums skaistuma pēc ir par maz. Tā ir liela tēma, par kuru arī pats Jānis gatavs garāk diskutēt.
Katram amatniekam ir svarīgi atrast savu rokrakstu. Jānis nav pirmais, kas ticis līdz atziņai, ka nav vērts konkurēt ar lielo Ķīnu – koka sūdiņus tur noteikti saražos lētāk un lielākā daudzumā.
Jāņa trumpis ir katra darba noslīpēšana līdz perfekcijai. Gala rezultātā jau grūti saprast, vai tas vispār ir koka izstrādājums. Tajā vajadzīga milzīga pacietība, un tad ir svarīgi redzēt sev priekšā mērķi, uz kuru ej. Koncentrēties uz darbu un to pabeigt – neatstāt pusceļā. Pēc tam pat psiholoģiski grūti atgriezties. Tādā veidā tu ieej ritmā. Viens darbs jau parāda ceļu uz nākamo. Pa kādai detaļai no dažādiem iepriekšējiem darbiem saslēdzas kopā un top atkal kaut kas pavisam jauns. Koks prasa augstas pielāgošanās spējas – šeit visu nevari saplānot.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka Jānis pamatā 90% izmanto jau vecos, nokaltušos kokus – gandrīz visi ir no paša saimniecības, kādu savāc pie kaimiņa. Oši un lapegles ir iecienītākie. Ja kaut kā trūkst, tad piepērk – pamatā saplāksni. Sava meža veco koku izmantošana ir veselas filozofijas vērta. Apstrādā tik, cik daba tev pati dod, – katru koku vari praktiski izauklēt. Tad tik skaties un kombinē, kurš gabals derēs kādai galda virsmai, kurš gultas galvgalim, kurš zaraināks – kādam dekoratīvam elementam. Ja neej uz lielu ražošanu, tad paša spēkiem vairāk koksnes nemaz nevar apstrādāt.
Jāņa firmas zīme ir dažāda diametra caurumu kompilēšana saplāksnī – tas ir izturīgāks materiāls un ļauj vaļu plašākiem eksperimentiem. Var daļēji noņemt pa kādam slānim un rezultātā veidojas neparasti raksti. Te gan jāpiemin, ka šāds materiāls slīpējot prasa daudz pacietības un, jā, obligāts arī darbs maskā – putekļi un līme kopā veido gana nepatīkamu substanci. Vēl ilgi pirms pandēmijas Jānis maskas ir izmantojis ikdienas darbā. Veikalos jau pieraduši, ka Jānis tās maskas pērk ne jau pandēmijas dēļ, bet tiešā darba vajadzībām.
Kādā no amatnieku darinājumu prezentēšanas pasākumiem satikušies ar stikla mākslinieci Ingu Salmiņu. Vairāku gadu garumā abiem izveidojusies aizraujoša sadarbība, eksperimentējot ar materiāliem un veidojot oriģināla dizaina darbus – stikla un koka gaismas objektus. Balstoties uz pārdomātu kompozīciju, iespaidus smeļoties dabā un krāsās, mainot mērogus, nepārtraukti no jauna eksperimentējot un meklējot jaunas variācijas un risinājumus, radīta darbu kolekcija un sarīkotas vairākas izstādes dažādās Latgales vietās. Jānis atzīst, ka, cauri jauniem eksperimentiem ejot, notiek katra mākslinieka izaugsme. Katrs pārzinot savu materiālu, kopā cenšas veidot vienotu stāstu – gan funkcionālu, gan estētisku.
Gan šādi kopā radīti darbi, gan paša Jāņa veidotie apskatāmi Facebook vietnē atrodamajā lapā Dizaina Darbneica. Pulksteņi, dekori, koka trauki, gultas, galdi, krēsli – savulaik ir taisīti vairāki Latvijas valsts ģerboņi – gan Valsts prezidenta kancelejai, gan Ārlietu ministrijai un vairākām pašvaldībām.
Jānis neslēpj, ka sevi uzskata par gana introvertu, tāpēc pie produktu virzīšanas tirgū ir maz strādāts. Tas jau ir pavisam cits un atsevišķs darbs. Stāstīt, reklamēt, pārdot. Noteikti perspektīva ir mēģināt piedāvāt savus darbus arī pasaules amatnieku/mākslinieku vietnēs, taču pagaidām Jānis uz tām nekoncentrējas. Uzmanības lokā ir etsy.com, taču tad ir kādus 30 darbus uzreiz jāsaražo, lai var mēģināt izsist savu vietu zem saules – uzmanību interneta pircēju vidū.
Šobrīd ir vairāki ceļi, kā pie Jāņa atnāk jauni pasūtījumi: kā pats atzīst – citreiz pavisam no negaidītas puses. Nereti ir bijis tā, ka darbs pie kārtējā pasūtījuma iet uz beigām un, šķiet, būs kāds klusāks brīdis, kad atkal uzrodas jau nākamais klients. Brīžiem tas ir noticis patiesi apbrīnojamā veidā.
Tomēr katru dienu strādāt no rīta līdz vakaram gan Jānis nevarētu. Ik dienas vajag vismaz 1–2 stundas pastaigāt un uzņemt jaunu enerģiju, ko tik dāsni dod apkārtējā daba. Tā sabalansē un nolīdzsvaro. Īpaši ūdeņi. Tāds maziņš strautiņš var vienkārši tevi pārņemt savā varā un nohipnotizēt – uzlādēt jaunam darba cēlienam.
Dabas noteiktais ritms
Lauku vidē dzīvojot, tevi neskar visi tie pasaules satricinājumi. Vulkāna izvirdumi, lidmašīnu atcelšanas, pandēmijas, ierobežojumi. Šeit vienmēr esi vienādi brīvs. Protams, reizi nedēļā ir jāaizbrauc līdz pilsētai, kaut kas jāiepērk, jāsagādā vai jānosūta, bet citādi – dari savu darbiņu un priecājies par dzīvi. Jānis šobrīd ļoti novērtē radušos iespēju pabūt vienatnē. Ar draugiem gan Jānis mēģina uzturēt regulārus kontaktus – pāris reizes gadā draugu lokā noteikti jāsatiekas.
Sava veida socializēšanās un ieguldījums apkārtējās vides labiekārtošanā ir apņemšanās katru gadu uzmeistarot pa kādam putnu būrītim. Kādi septiņi jau rotā mājas apkārtni. Un tā nav visiem ierastā kastīte – te atkal katrs būrītis ir kā maziņš mākslas un pētnieciskais darbs. Gandrīz vai pašam jāiejūtas tā putna ādā, gluži kā cilvēka klienta pasūtījumu izpildot. Lai gala rezultāts būtu labs, tev jāuzzina cilvēka vēlmes, jānoskaidro katra nianse un jāsaprot, kur un kā tā lieta pēc tam tiks lietota. Tagad ir tapis lielāks būris – pūcei. Pasmags. Būs jāsauc kāds palīgā, lai to uzstādītu.
Vēl viena koka darbnīcas neatņemama sastāvdaļa ir dažādu veidu tauriņi un naktstauriņi. No agra pavasara līdz vēlam rudenim gana bieži kāds darbnīcā ieskrien gaismas un laikam arī specifisko koka aromātu vilināts. Ir redzēti visdažādākie eksemplāri. Jānis mēģinājis visus ar savu tālruni nofotografēt. Diemžēl ar veco aparātu arī liela daļa šīs kolekcijas ir aizgājusi nebūtībā, bet tas nekas – albums atjaunojas ar aizvien jauniem brīnumiem.
Kurš ir Jāņa mīļākais koks? Noteikti lapegle. Visiem liekas, ka pie vecajām mājām stādīti tikai ozoli, bet, ja tā uzmanīgi ieskatās, pie daudzām ir tieši lapegle atrodama. Agri sazaļo un rudenī ir tumši dzintaraina. Jānim patīk tās ārējais izskats un koksnes tekstūra. Uz Latvijas valsts 90. dzimšanas dienu savā īpašumā iestādījis 90 lapegles. Vispār Jānim patīk stādīt kokus, arī citas sugas, bet ar to ainavas veidošanu arī jābūt uzmanīgam, lai neizjauktu līdzsvaru, lai ir proporcionāli. Dabā viss salikts pa vietām, katram stiebram ir sava nozīme, tāpēc arī nevajag mežu tik traki izķemmēt.
Gan dabai, gan dzīvei laukos ir savs ritms. Dzīvoklī ir bezgaisa telpa, bet laukos ir pavisam cita vide un cits mikroklimats. Darba šeit vienmēr pietiek. Sākumā liekas, ka tas viss nav paveicams, bet soli pa solim viss sakārtojas, liekais atbirst. Sāc saprast, kā labāk izmantot fiziskos, materiālos un laika resursus. Kad pats strādā pie savas apkārtnes labiekārtošanas, kad pats taisi kaut vai remontu mājā, tad arī daudz labāk vari izprast kopējo lietu kārtību.
Citreiz jau gribas aizbēgt no visa – kaut kur uz karsto Āfriku. Bet, cik tad ilgi tur saulē cepsies? Pēc laika atkal gribēsi tikt pie sniega. Mums ir paveicies, ka dzīvojam šajos platuma grādos, kur tik labi varam izjust dabas ritmu. Cikliskums ir it visā. Visi gadu desmitiem bēga prom no laukiem uz Rīgu un ārzemēm, bet tagad tas pats kovids sauc atpakaļ pie saknēm.
