Kokskaidu granulu cenu ietekmē ne tikai pieprasījums tirgū, bet arī izejmateriālu, elektroenerģijas un personāla izmaksas 16
Uģis Krūms, žurnāls “Baltijas Koks”
«Laiki šobrīd nevienam nav labi, nedz patērētājam, nedz ražotājam,» sarunas laikā par kokskaidu granulu ražotāju ikdienu atzīst SIA Latgran valdes loceklis un SIA Graanul Invest ražotnes Launkalnē izpilddirektors Haralds Vīgants.
Laika zīme – cenu kaujas
Laiki, kad Launkalnē – Vidzemes šosejas malā, vietā, kur darbojas SIA Graanul Invest ražotne, – bija redzami milzīgi skaidu kalni, ir pagājuši. Tādi uzkrājumi kā agrāk neveidojas, jo pieaugušas ražošanas jaudas. Tagad ražotnes teritorijā redzams tikai šķeldas un malkas uzkrājums, kas nodrošina kokskaidu granulu ražošanu tuvākajam laikam. Protams, pašlaik uzkrājumu apjoms ir atkarīgs no izejvielu – malkas, šķeldas un skaidu – cenu svārstībām. Savukārt galaprodukta – kokskaidu granulu – cenas ietekmē ne tikai pieprasījums tirgū, bet arī izejmateriālu – apaļkoku, šķeldas un skaidu – cenas un to pieejamība, elektroenerģijas cena un personāla izmaksas. Nozīme ir arī pieaugušajām degvielas cenām, kas tieši atspoguļojas pārvadātāju izdevumos.
SIA Graanul Invest ražotnes Launkalnē izpilddirektors Haralds Vīgants paskaidro, ka situāciju kokskaidu granulu tirgū sarežģījusi vairāku apstākļu sakritība. Viens no iemesliem meklējams arī starptautiskajā politikā. Bija laiks, kad šķelda un skaidas tika ievestas no Baltkrievijas. Tagad tas vairs nenotiek. Importēšana tika pārtraukta jau pirms sankciju ieviešanas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Jāņem vērā, ka Eiropas granulu ražotājiem ir saistošas dažādas sertifikācijas sistēmas, kas liek ievērot ne tikai vides prasības, bet arī sociālos aspektus. Tāpēc nav pieļaujams, ka izejmateriāli, šajā gadījumā – granulu ražošanai –, nāk no valsts, kurā ir korupcija un netiek ievērotas cilvēktiesības. Tādas attiecības arī ražošanas jomā nav ilgtspējīgas. Līdz ar to arī šeit nav pieņemama situācija, kuru var raksturot ar vārdiem just a business.
Pašlaik granulu ražošanas izejmateriālu apjomi ir samazinājušies ne tikai Baltijas valstīs, bet arī Polijā un Skandināvijā. No Skandināvijas valstīm pazudusi arī Krievijas papīrmalka. Tāpēc tagad Skandināvijas valstīm šajā ziņā savstarpēji jākonkurē ar Baltijas valstīm. Salīdzinoši paliels daudzums papīrmalkas par augstāku cenu nekā pašu mājās tiek iepirkts arī Latvijā.
Tā kā izejmateriāla acīmredzami trūkst, notiek cenu kaujas. Viens no iemesliem – šķelda, kas nepieciešama ne tikai granulu ražotājiem, bet arī pašvaldību katlumājām, gan vietējām, gan ārvalstu, tiek iepirkta par salīdzinoši augstām cenām. Sliktākā ziņa šajā sakarā: rezultātā par to visu samaksās gala klients – iedzīvotāji, kuriem ziemā vajadzēs siltumu savos mitekļos.
Vienlaikus neviens nav atcēlis Eiropas zaļo kursu, kas paredz atteikšanos no fosilā kurināmā resursu – ogļu un dabasgāzes – izmantošanas, un uzņēmumiem jādarbojas tā, lai samazinātu oglekļa dioksīda pēdas vidē.
Ir valstis, kas mēģina spert soļus atpakaļ no sāktā zaļā kursa, domājot par fosilā kurināmā izmantošanu. Piemēram, Igaunijā apspriež iespēju krīzes situācijā, kāda ir pašlaik, izmantot degslānekļa eļļu, lai noturētu cenu par siltumu kaut nedaudz tuvāku iepriekšējam līmenim.
Arī dabasgāzes patēriņa samazināšanās un tās aizstāšana ar sašķidrināto gāzi siltuma un elektrības cenas nav samazinājusi. Tieši otrādi – siltuma un elektrības ražošanas izmaksas pieaugušas aptuveni piecas reizes. Katlumājas, kas izmantoja dabasgāzi, ir kļuvušas konkurēt nespējīgākas. Labāk klājas granulu ražotāju konkurentēm – katlumājām, kas izmanto biomasu, jo var atļauties par to maksāt vairāk. Vien atgādinājumam: elektroenerģijas cenas pašlaik tirgū ir lielas un no 76 eiro pagājušā gada jūnija brīvajā tirgū ir palielinājušās līdz 218 eiro par megavatstundu šovasar.
Atgriežoties pie OIK jautājuma
Runājot par apstākļiem, kas ietekmē arī kokskaidu granulu ražotājus, jāatzīst, kā spriež Haralds Vīgants, ka obligātās iepirkuma komponentes (OIK) pastāvēšana nav motivējusi ražot enerģiju no atjaunojamiem energoresursiem. Tāpēc arī Latvijā līdz šim ir tik maz attīstījusies vēja un saules enerģijas izmantošana. Faktiski īsta saules un vēja parku elektroenerģijas iegūšanai attīstība ir sākusies tikai tagad līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Bet līdztekus tam jau ir dzirdamas balsis: vai tikai kādā brīdī elektrība nekļūs pārāk lēta?
Savukārt OIK komponente elektrības rēķinos no diviem eiro ir pārvērtusies par 200 eiro. Faktiski tās ir sekas Krievijas gāzes adatas politikai, kas radījusi šķelšanos Eiropā. Latvijā tas ir izteikti, jo gāzes izmantošana siltuma ražošanā bija lielākā sadaļa lielajās pilsētās. Daudzas pašvaldības jau laikus sāka atteikties no dabasgāzes izmantošanas un pārgāja uz šķeldas un granulu katliem, izmantojot ES struktūrfondu līdzekļus. Tomēr līdz problēmu risinājumam vēl jāpagaida.
Granulu tirgū rosība sākās jau vasarā
Līdz šim nekad nav bijis tā, ka pašvaldību siltuma ražotāji kurināmo masveidā pirktu pavasarī un vasarā. Iepriekš interese par kokskaidu granulām tā īsti parādījās tikai vasaras beigās. Šovasar klienti ražotājus burtiski ir gāzuši riņķī.
Sākotnēji SIA Graanul Invest piedāvātās cenas adekvāti gāja līdzi elektrības un izejmateriālu cenām. Taču bija ražotāji, kas, izmantojot stresa situāciju, tās paaugstināja, un visiem bija jāsāk domāt par cenu stabilizāciju. Ilustrācijai: dažās vietās šopavasar tirgū granulu paletes cena (aptuveni 1000 kg granulu) maksāja jau vidēji līdz 400 eiro.
Vai pietiek ar vietējo izejmateriālu
Izejmateriāls kokskaidu granulu ražošanai – skaidas un malka, šķelda – pamatā ir no Latvijas, uzsver Haralds Vīgants, lai gan nelielos apjomos tiek iepirkts arī Lietuvā. Skaidas arī ar kuģiem tiek ievestas no Skandināvijas. Izejmateriālu cena ir tā pieaugusi, ka iespējams atrast alternatīvus izejmateriāla avotus. Rezultātā tas samazina spriedzes situāciju ar izejmateriāliem vietējā tirgū, kur granulu ražotājiem jākonkurē ar Skandināvijas siltuma ražotājiem.
Kur paliek saražotais?
Itin bieži dzirdami pārmetumi granulu ražotājiem: lai arī vietējā tirgū granulas ir dārgas un to trūkst, uzņēmumi tik un tā saražoto eksportē. Haralds Vīgants to nenoliedz. Saistībā ar saspringto situāciju uzņēmums ir sācis tirgot granulas mazumtirdzniecībā, māsasuzņēmumā SIA Graanul Pellets Inčukalnā. Arī SIA Graanul Invest pašlaik 99 procentus produkcijas eksportē. Atbildot uz jautājumu par ražošanas kapacitāti, Haralds Vīgants norāda, ka ik dienu SIA Graanul Invest ražotnē Launkalnē tiek saražots 800 tonnu kokskaidu granulu. Taču, runājot par biomasas eksportu, viņš atgādina, ka to ierobežot nav iespējams, jo Latvija ir ES tirgus daļa, bet lielie klienti ārzemēs – siltuma un elektroenerģijas ražotāji, kas pavisam vai daļēji atteikušies no ogļu izmantošanas. Varbūt, pasludinot ārkārtas situāciju enerģētikas sektorā, šķeldas eksportu varētu pārtraukt, piemēram, uz vienu sezonu, spriež uzņēmuma izpilddirektors. Bet vai tas ir nepieciešams?
Haralds Vīgants paskaidro, ka ir viens liels resurss, ko varētu izmantot kā buferi, lai enerģētiskās koksnes ražošana neapstātos un tās vietējā tirgū pietiktu. VAS Latvijas valsts meži ir paziņojusi, ka palielina kurināmās šķeldas ražošanu no zariem. Turklāt Latvijas valsts mežu kurināmā ražošanas izejvielu resursu kvalitāte ir laba. Ja ražotājiem vai pašvaldībām šie izejmateriāli nav vajadzīgi, tos var pārdot, bet, ja nepieciešams, zaru krautnes var izmantot šķeldas ražošanai. Te kā vēl viens granulu ražošanas blakusprodukts jāpiemin pelni. Tie tiek atdoti lauksaimniekiem.
Augustā SIA Graanul Invest plāno palaist tīmekļvietni granulu iegādei mazumtirdzniecībā. Ja iepriekš pirkumi bija rēķināmi lielo mašīnu kravu tilpumos, tad tagad tiek apsvērta iespēja iegādāties arī mazākos apjomos. Tiesa, jārēķinās, ka privātmājas apkurei ziemā nepieciešamas apmēram piecas tonnas.
Laikam līdzi
Jāpiemin, ka SIA Graanul Invest vārds tika pieminēts mežsaimniecības nozares prestižās gada balvas Zelta čiekurs apbalvošanas reizē, kur tā tika cildināta par būtisku ieguldījumu inovāciju ieviešanā ražošanā. Tas gan neattiecas tikai uz vienu ražotni Launkalnē, bet uzņēmumu ģimeni, kas aptver vairākus SIA Graanul Invest uzņēmumus.
Launkalnes ražotnē sekmīgi beidzies 2018. gadā sāktais darbs pie kravu automātiskās uzmērīšanas iekārtas. Tā tagad sekmīgi darbojas un minūtes laikā spēj precīzi uzmērīt gan baļķu vedēja, gan beramo kravu, kas tiek vesta uz ražotni. Līdz šim to darīja cilvēks, mērot kravas augstumu, platumu un tad pēc acumēra novērtējot tās saturu: koku diametru, sugas, cik koksnes reāli ir kravā, par kuru jāmaksā. Šādi mērījumi aizņēma laiku un neizslēdza iespēja kļūdīties. Tagad tas tiek darīts ar specializētas uzmērīšanas sistēmas palīdzību. Reālais ieguvums – precīzi zināms, cik daudz kokmateriālu ienāk ražotnes teritorijā. Turklāt šie dati, salīdzinot ar skaitļiem par izejošo produkciju, dod iespēju precīzi kontrolēt uzņēmuma noliktavas uzkrājumus. Tas ir neapšaubāms ieguvums ražotnes iekšējai pārvaldībai.
Tā kā kravu piegādātājam ir pielaide ražotnes programmatūrai, viņš savus datus var salīdzināt ar ražotnē veiktajiem uzmērījumiem un fotogrāfijām. Ja ir starpība starp viņa domājamo daudzumu un ražotnes vārtos uzmērīto, var atrast iemeslu, kāpēc tā ir. Tas savukārt ļauj reāli norēķināties ar meža izstrādātājiem un par transportu, par reālajiem apjomiem. Haralds Vīgants norāda, ka agrāk tas bija pelēkais posms, kas ar jaunās uzmērīšanas sistēmas izmantošanu kļuvis pārskatāms.
Pašlaik tiek strādāts pie kravu pavaddokumentu digitalizācijas, lai jau laikus būtu skaidrs, kāda krava un no kurienes pienāks, vai dokumentācija ir kārtībā, vai, piemēram, kokmateriāli nav cirsti kādā aizsargājamā biotopā un nebūs nepieciešami dokumenti papīra formā. Rezultātā pārvadātājs, pateicoties labākai loģistikai, ietaupa laiku, kas būtu jāpavada, stāvot rindās, un dienā var izbraukt nevis divus, bet trīs apļus. Patiesībā vienīgie zaudētāji ir starpnieki, kam bija iespēja manipulēt ar izcirsto koksnes kubu daudzumu, bet tagad šis posms ir kļuvis lieks.
Kā mainījusies pasaule
Uz jautājumu par savu darbu SIA Graanul Invest Haralds Vīgants teic, ka šeit ir kopš 2010. gada. Pagātnē aizgājis laiks, kad skaidas no zāģētavām nonāca nelegālajos atkritumu poligonos mežos. Ir bijis arī laiks, kad tāda sortimenta kā zaru šķeldas vispār nebija. Kad parādījās koģenerācijas stacijas, attīstījās jauna nozare – enerģētiskās zaru šķeldas uzkrāšana un izmantošana, un tagad īpašnieki saņem papildu ienākumus no cirsmām un mežu kopšanas. Izvestais materiāls kompensē meža kopšanas izmaksas, bet sakoptais mežs aug labāk. Zāģmateriāliem nederīgo koku vietā izstrādātajās cirsmās tiek stādīti kvalitatīvi Latvijā selekcionēti stādi, un ir skaidrs, ka labumu no koksnes īpašnieks iegūs daudz ātrāk. Turklāt jaunie meži – egles, priedes, bērzs, koku mistrojums –, ātrāk augot, labi absorbē oglekļa dioksīdu, uzlabojot klimatu.
Protams, pašlaik ir brīdis, kad neviens ar mežu nozari saistīts uzņēmējs neko tālāk par divām nedēļām nevar plānot. Mežu izstrādāji nejūtas labi mainīgo cenu dēļ. Ja viņi apstājas, apstājas arī ražošana. Un tas atsaucas gan uz uzņēmējiem, gan viņu algotajiem darbiniekiem un galu galā uz nodokļu maksāšanu. Taču jācer, ka viss ar laiku nostāsies savās vietās un svārstības norims.
