“Koks mirstot nesaudzēs bendi.” Sandras Ratnieces dzeja 0
Sandra Ratniece ir literatūrzinātniece, kritiķe un laikraksta “konTEKSTS” galvenā redaktore. Dzimusi Rīgā 1969. gadā. “Dzīve mani nav lutinājusi, bet ir dāvājusi iespēju visu mūžu darīt to, kas patīk, proti, esmu strādājusi radošu darbu, un tas pamatā joprojām ir saistīts ar kultūru, īpaši literatūru,” stāsta Sandra.
Viņas pirmais publicētais dzejolis atrodams žurnāla “Skola un Ģimene” 1989. gada maija numurā. Aktīvi publicējās līdz 20. gs. 90. gadu sākumam, tad publiskajā telpā pieklusa, taču turpināja rakstīt dzejoļus – fiksēt frāzes, rindas. “Dzīve meta sāpīgus kūleņus, ārēji vienmēr esmu bijusi ekstraverta, taču visu, kas skāra manu personīgo dzīvi vai manas izjūtas, ieslēdzu savā introvertajā telpā un ilgi neslēdzu to vaļā. Šobrīd savās iekšējās sajūtās šo slēdzeni esmu salauzusi.” Sandra nepārstāj būt literatūrzinātniece arī savu tekstu pasaulē.
– Tomēr pastāsti, kā tas ir – apkārt nomainās dzejnieku paaudzes, dzeja tiek pētīta, kritizēta un varbūt dažreiz pat mirst, bet tu spēj VAIRS nerakstīt un noskaties visā vēsā, zinātniskā mierā?
S. Ratniece: – Es no dzejas jau nekur neaizgāju – kritikas, pētniecība, pasniedzējas darbs. Kopš 2013. gada vadu Latvijas Rakstnieku savienības un Ronalda Brieža lolojuma “Literārās akadēmijas” paspārnē auklēto jaunākās paaudzes literātu konkursu “Aicinājums”. Tikko Dzejas dienās ar priekšnesumu “Vai es esmu dzejnieks?” uzstājās “Aicinājuma” jaunieši. Biju laimīga, dzirdot tiešām labu dzeju. Pēc stundu garā priekšnesuma publikas aplausi bija nevis pieklājīgi, bet gan no sirds.
– Kas par robežšķirtni bijusi Dr. philol. iegūšana?
– Kopš bērnības vienmēr esmu kaut ko klasificējusi un pētījusi.
Esmu gandarīta, ka desmit gadi, ko pavadīju, pētot literāro jūgendstilu, nav bijuši velti.
Lai par manu pienesumu literatūrzinātnē spriež citi, taču man literārais jūgendstils ļāva pasauli ieraudzīt daudz plašāku, daļēji arī atslēgt savu introverto izjūtu telpu, piemēram, ikdienas steigā nebrāzties pa ielu ar nodurtu galvu, bet pacelt acis, palēnināt gaitu, ieraudzīt daudzkrāsainu pilsētu un vērot dzīvi, kas mutuļo visapkārt.
– Man Sandra Ratniece vienmēr galvenokārt būs Latvijas Universitātes pasniedzēja. No akadēmiskā darba līdz laikraksta vadīšanai – kāds bijis šis ceļš un kas varētu būt tālāk?
– Žurnālistika bijusi mana pavadone kopš 1990. gada. 2004. gadā, šķiet, aizsākās kritiķes ceļš, tāpat arī pasniedzējas stāžs ir divpadsmit gadus. Šobrīd laikraksts “konTEKSTS” aizņem daudz laika, tādēļ ar studentiem strādāju mazu slodzi. Tālāk… Esmu jau tajā vecumā, kad negribas neko strauji mainīt, proti, ticu, ka laikraksts turpinās iznākt. Kā līdz šim turpinu un noteikti turpināšu rakstīt dzeju. Prozā ir iestrādes, un beidzot jāpieliek punkts disertācijas pārtapināšanai par grāmatu.
– Pastāsti par konkrēto dzejoļu ciklu – tas ir visai jūtīgs…
– Mani tuvinieki tika izsūtīti 1949. gada 25. martā. Ilgus gadus mana mamma, kurai izsūtīšanas brīdī bija tikai seši gadi, un krustmāte, kurai bija 22 gadi, par izsūtījuma laiku runāja ļoti maz. Jau sen vēlējos šīs traumatiskās atmiņas pierakstīt, un pirms pusgada sākās izsūtījuma laika stāstījums.
Gribu akcentēt, ka tās ir divas atšķirīgas pieredzes, kas tvertas no jaunas sievietes un bērna skatpunkta.
Visgrūtākais bija iejusties izsūtījuma laikā, kā arī dokumentālo apvienot ar poētisko.
Dzejā, tāpat kā prozā, autors identificējas un saplūst ar lirisko varoni. Diendienā dzīvo un sapņos kļūst par to. Tā bija arī ar mani. Tādēļ paldies iespējai būt Dubultu rakstnieku namā un intensīvi rakstīt šo ciklu!
Starp citu, bargs faktoloģiskās precizitātes kritiķis cikla rakstīšanas laikā bija mana krustmāte, kurai uzrakstīto jēlmateriālu lasīju priekšā, un, ja kaut kas nebija faktoloģiski pareizi uztverts (pat sīkas detaļas), uzreiz tika aizrādīts. Tādējādi varu teikt, ka faktu atspoguļojums ciklā ir maksimāli precīzs.
Pēc dzejoļa “Barakas” priekšlasījuma bija pauze, pēc kuras krustmāte teica, ka viņai ir sajūta, ka esmu tur klāt stāvējusi un savām acīm to visu redzējusi, izdzīvojusi. Šis vērtējums man nozīmēja ļoti daudz, tās bija vārdos neaprakstāmas sajūtas…
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Sandras dzejas kopa, kas veltīta uz Sibīriju izsūtītajiem, ar savu lakonismu, sižetiskumu un literāro dokumentālismu atgādina Varlama Šalamova “Kolimas stāstus”. Tāpat kā prozaiķim, arī te emocija neatrodas virspusē, tāpēc ka tā ir vai nav lasītājā pašā.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatu Sandras Ratnieces dzejoļu ciklā “Vasjuganas plostnieces dziesmas”.
VI Baraka
agri satumsis nogurums
liecot muguru jautājumzīmē
mizojot koksni cērtot kokus
baļķus ragavās kraujot
darbdiena beigusies
brist līdz barakai pusbadā tālu
iegrimt kupenās aizķerties zaros
spēku spert soli mudina domas
par iekurtu krāsni
pie barakas ārsienas spelgonī
maišelī iesietu kartupeli
iezemi garā guļbaļķu ēkā
līnijā taisnā kā zaldāti izcirsti logi
pie logiem vienādi rindotas gultas
galvgalī spilvens pildīts ar salmiem
plašums gluži kā mazā baržā
vietas pietiktu armijas vadam
dodas pie miera
sievas vīri puiši un meitas
baraku piepilda balsis gurusi elpa
krāsns karsta sviedrējas logi
baraka ieslīgst ciešā cirtēju miegā
rīts pienāk par ātru
vēl kaulos smagums
visapkārt dzestrums
naktī siltme ielīda šķirbā
izspurdza gurkstošā sniegā
mežinieku kopkora izelpota
dvaša pieplok dzestrajām rūtīm
lai no rīta tā barakas logos
pārtaptu gleznainās puķēs
lēciens no gultas
straujš kritiens atpakaļ
pie loga piesaluši
ledus liliju savaņģoti
meitenes viļņainie mati
VII Ciedras
Sibīrijas spelgonis taigā
klaudz cirvji
ievaidas
sasveras ciedras
vareno stumbru dzīvības dziest
zāģerim jāprot būt manīgam
jābūt tramīgam
modram
koks mirstot nesaudzēs bendi
skan zāģi dažādās mēlēs
latvietes rokās pie stumbra
cirvis dzied tautasdziesmas
lūst ciedra
brakšķ zari
vaid pazares
lapotne liecas
meitene apjūk
viņa ir bende zaļoksnam kokam
ciedra noelšas smagi
pēdējo reizi un krīt
atskan taigas atbalsī nopūta
sprauslodams
šalkdams
šņākdams
žvindzēdams
guldzot gāžas ūdenskritums zaļoksns
ciedras zars skar augumu trauslo
gar acīm zib ziedošas pļavas
tad satumst un noklust viss
laiks sasalis lāstekā grodā
divi augumi stinguši blakus
pēc brīža apziņa mostas
sniegs uzvilcis sārtas buras
karsti drebuļi viļņo miesu
kā Vasjuganas straume
guldz pavasaros
sāpēs gurst meitenes skatiens
smaga un trula top galva
asiņo mute bez zobiem
Sibīrijā ļaudīm
līdzīgi kaķim
septiņas dzīvības dotas
pirmā tikko ir dzēsta
