Kanoni un mīlas mokas 0
Kā Koko izdevās tik strauji gūt galvu reibinošus panākumus? Patiesībā viņai nebija citas izejas. Izlēmīgi nostāties pret visu, kas dominēja tā laika modē, viņu piespieda pašas ķermenis – kārns un nekādi nespējīgs ierakstīties pastāvošo vispārpieņemto kanonu rāmjos. Tādam ķermenim gluži fiziski nepiestāvēja kaut kas ļoti dārgs un grezns, tādēļ viņa klaji ienīda dārgus audumus un allaž vairāk tiecās uz lētu trikotāžu un… vīriešu apģērbu. Tā bija viņas kārtējā “spēle ar nāvi”. Tajā laikā parādīšanās kādā augstu aprindu pasākumā trikotāžā bija pielīdzināma faktam, it kā kāds būtu ieradies vispār bez apģērba.
Tieši šī riskantā spēlēšanās ar nebūtību zibēja arī viņas teju vai apmātajos centienos augstajā modē pārcelt staļļa ikdienas elementus – austs audums, puloveri, galifē bikses un tamlīdzīgi. Viņas galvenais kredo bija šāds – apģērbam jābūt nemanāmam, acīs nekrītošam.
1919. gadā Koko jau bija slavena visā pasaulē. Klienti burtiski stāvēja rindā, visi vēlējās valkāt viņas flaneļa bleizerus, brīva piegriezuma svārciņus, garus trikotāžas svīterus, stilizētus sieviešu matrožkreklus un kostīmu “svārki–žakete”. Žurnāls “Harper’s Bazaar” rakstīja: “Sieviete, kuras garderobē nav kaut vai viena priekšmeta no Chanel, ir bezcerīgi atpalikusi no modes.” Savukārt pati Koko veidoja īsu matu griezumu, valkāja mazas cepurītes un tumšas acenes.
