Vīrieši tomēr ir vajadzīgi 0
Koko pielūdzēju virsnieku lokā bija arī kāds Etjēns Balzāns, kas kļuva par viņas pirmo bagāto aizbildni. Etjēns bija bagāts aristokrāts, audzēja šķirnes zirgus, bija aizrāvies ar jāšanu. Viņš piedāvāja Koko dzīvot kopā, viņa piekrita un aizbrauca līdzi uz viņa pili netālu no Parīzes. Jaunā dzīve pilī sākumā iepatikās Koko, taču viņas iedzimtais pašlepnums neļāva ilgi samierināties ar virsnieka mīļākās – turklāt ne jau vienīgās – statusu. Pilī ar saimnieces tiesībām faktiski valdīja Etjēna “likumīgā” mīļākā, tā laika viena no slavenākajām Parīzes salonu kokotēm Emiljēna d’Alansona.
Lai gan bija izrādījies, ka Gabriela spēj sevi pārvarēt, jo par Etjēna oficiālo mīļāko viņa zināja jau iepriekš. Patiesībā Koko interesēja šī sieviete. Kā cilvēks no gluži citas pasaules, proti, Parīzes, kur Koko nekad nebija bijusi. Viņa nezināja, kas ir teātris, kabarē vai varietē, viņa bija uzaugusi, ja tā var izteikties, gluži citā kultūrā. Un tad, kad jau novecot sākusī, bet joprojām ārēji pievilcīgā Emiljēna sāka stāstīt par šo citu pasauli, Koko vēl vairāk sagribēja tur nokļūt.
Bet tas nebija tik vienkārši, bija vajadzīgs īpašs plāniņš. Tāds gluži vai pats iekrita rokās, tiklīdz Koko sava bagātā mīļākā paziņu lokā sazīmēja nākamo piemēroto vīrieti – angļu rūpnieku Arturu Keipelu, vairāk pazīstamu ar iesauku Bojs. Ar šo Boju Keipelu Koko nekavējoties “piekrāpa” Etjēnu un aizbrauca kopā ar viņu uz Parīzi. Tiesa, drīz izrādījās, ka tā ir īsta mīlestība. Pirms satikšanās ar Boju Koko pat savās leģendārajās fantāzijās nebija sapņojusi, ka sastaps vīrieškārtas cilvēku, kuram būs tādas pašas intereses, kādas ir viņai. Bojs bija izskatīgs, sportisku raksturu, ar uzņēmēja iemaņām un spējām. Viņi satikās, kad Bojs vēl bija gluži jauns, taču viņš jau pats saviem spēkiem bija izvērsis sekmīgu uzņēmējdarbību. 1919. gadā Bojs diemžēl gāja bojā autokatastrofā un atstāja Koko 40 000 franku, kas gan, jāatzīst, tajā laikā viņai vairs nebija īpaši nozīmīga summa.
Kad Koko bija sarūpējusi sev jaunu izdevīgu mīļāko, varēja uzskatīt, ka liktenis beidzot par viņu apžēlojies. Tādējādi Koko izdevās vismaz uz laiku iededzināt Etjēnā greizsirdību, un tas ļāva viņai izspiest līdzekļus no Etjēna sava modes cepurīšu butika jeb veikaliņa ierīkošanai. Un tirgošanā veicās – veikaliņš strauji uzplauka, panākumi un ievērība auga ar katru dienu.
Taču Koko viena no galvenajām rakstura īpašībām, līdztekus perfektai gaumes, elegances un korektuma izjūtai, bija arī alkas pēc aizvien lielākiem panākumiem un ievērības. Ar cepurīšu tirgošanu viņai jau drīz vien nepietika. Tā kā veikaliņu sāka apmeklēt aizvien vairāk slavenu aktrišu un sabiedrības dāmu, Koko izkaldināja grandiozākus plānus. Jau tajā laikā viņa bija sākusi atskārst, ka sieviešu tērps vairāk saistīts ar pašas tā valkātājas iedomām jeb iekšējām sajūtām un apģērbam piemīt sava loģika, kas atbilst gluži noteiktām laikmeta prasībām.
Tiklīdz Koko guva iespēju uzņēmējdarbībā dot vaļu savai gaumei un visslepenākajām vēlmēm, viņa ar to neglābjami aizrāvās. Viņu nekas nespēja apturēt – ne pieredzes trūkums, ne pat Pirmais pasaules karš. Koko kļuva par modisti, pie kuras iepirkties un veikt pasūtījumus ieradās sava laika ievērojamākās dāmas, kas, būdamas apmierinātas ar Koko sniegto pakalpojumu, stāstīja visiem tālāk par neparasto Parīzes modisti.
Koko kļuva par pasaules modes vēsturē vēl nepieredzētu fenomenu, proti, par pirmo šuvēju dizaineri, kura kļuva par neatņemamu augstāko aprindu sastāvdaļu. Un viņa mainīja sabiedrības viedokli par modes dizainera darbu, kļūstot par starptautiska mēroga magnētisku personu. Koko pašu aicināja ierasties visaugstākajās aristokrātiskajās aprindās, turklāt viņu tas, izrādās, nepavisam nepārsteidza.
Koko bija pirmā modes dizainere, kas sāka strādāt tieši šūšanas rūpniecībai. Viņa uzskatīja, ka mode, kas nav guvusi masu atzinību, nav nekāda mode. Koko pirmajai izdevās nevis radīt jaunu modi, bet gan tieši savu neatkārtojamo stilu. Viņa radīja revolūciju 20. gadsimta sievietes tēlā, un, atbrīvojot viņas ķermeni, Koko vienlaikus atbrīvoja arī sievietes dvēseli un pašapziņu. Arī pati aizvien drošāk uzstājoties kā neatkarīga sieviete, Koko sievietēm iedvesa sava nozīmīguma, brīvības un neatkarības skaistuma sajūtu. Jautājums ir vienīgi par to, cik lielā mērā gan sabiedrība kopumā, gan pašas sievietes tāpēc var justies laimīgas, īpaši jau mūsdienu neskaitāmajās šīs brīvības izpausmju arogantajās, kroplajās un postošajās formās, jo ir gan apmierinātie un apmierinātās, gan cietušie un cietušās, taču pats fakts katrā ziņā nav noliedzams – to visu ar savu radošo modes iztēli panāca tieši Koko.
