Kroga glamūrais valdzinājums 0
Tas, protams, bija no modes ļoti attāls process, taču šajā laikā viņa pati darbojās ar šujamadatu. Drīz viņa jutās jau pietiekami prasmīga, tāpēc noīrēja nelielu dzīvoklīti. Bet Mulenā bija izvietots elitārs armijas kavalēristu pulks. Jau patversmē meiteņu vidū bija nostiprinājusies pārliecība, ka sievietes nākotne saistāma tikai un vienīgi ar vīriešiem un kavalēristi ir lieliskākā sabiedrība, kur sev tādus meklēt. Tiesa, Gabriela sirdī juta, ka arī sievietēm “nav ne vainas”, taču, vēl gluži jauna meitene būdama, viņa bija ļāvusies pārliecībai, ka sapņot jau var, taču reāli nākotni iespējams nodrošināt, tikai nokļūstot vīrieša rokās.
Tostarp viņas ārējais izskats bija krietni vien dīvains – ārkārtīgi vāja, stūraina un, kā mūsdienās teiktu, kopumā ļoti anoreksiska būtne. Tā kā viņai nebija itin nekādu miesas kuplumu, viņa nevalkāja korseti. Vēlāk, kad viņa lepni paziņos, ka esot novilkusi sev un visām sievietēm korseti, arī tas nebūs patiesība, jo, pirmkārt, pirmais to no modes aizvāca Pols Puarē, otrkārt, Gabriela sava iedzimtā kārnuma dēļ korseti vispār nekad nebija valkājusi un tāpēc nemaz nevarēja to novilkt.
Mulena bija garnizona pilsēta, tajā dzīvoja galvenokārt armijnieki, virsnieki, no kuriem daudzi bija bagāti aristokrāti, un kafēšantāna (kafejnīca ar estrādi) “Rotonda” bija daudzu iecienīta izklaides vieta. Gabriela apmeklēja šo iestādi un ātri vien kļuva par virsnieku iemīļotu personu. Neskatoties uz Gabrielas nenoslēpjamo kārnumu, vīriešus pievilka viņas dīvainā harisma un arī neparastā āriene: visapkārt galvai apsieta cieši sapīta melna bize un allaž dīvainā neprātā spītīgi kvēlojošas acis.
Tajā laikā Gabrielas prātu itin nemaz nenodarbināja modes lietas. Viņa vēlējās citādi nokļūt sabiedrības uzmanības lokā. Reiz “Rotondā, iedzērusi mazliet šampanieša, Gabriela pēkšņi apņēmīgi izlēma – viņa kļūs par ievērojamu dziedātāju. Arī iepriekš viņai bija paticis dziedāt, piemēram, klostera institūtā, taču uz estrādes viņa to vēl nebija darījusi. Kopīgiem spēkiem ar labvēlīgi noskaņotajiem virsniekiem kaut kā izdevās pierunāt “Rotondas” direktoru, un sarkstot un mulstot Gabriela patiešām sāka tur uzstāties. Kārtējā viņas fantāzija bija pārvērtusies realitātē.
Laikabiedri gan vēstījuši, ka Gabrielas balss bijusi atbaidoša, spalga un čērkstoša, un dziedājusi viņa vienkārši šķērsām. Taču arī tas bija kaut kas jauns, un allaž ieskurbušajiem karavīriem itin labi patika. Īpašā cieņā bija dziesmas Ko Ko Ri Ko un Qui Qua Vu Coco (viss tātad kaut kas par franču gaiļiem). Izsaucot viņu uz bis, klātesošie skandēja: “Ko–ko! Ko–ko!” Tā arī viņai pamazām pielipa šī iesauka, lai gan vēlāk Gabriela atzinusies, ka ne tajā laikā, ne arī vēlāk tā lāgā nav patikusi. Taču katrā ziņā tieši tā Gabriela pārtapa par Koko uz visu atlikušo mūžu.
