Emigrācija un jauns sākums 0
Koko desmit gadus pavadīja Šveicē, bieži apmeklējot Venēciju. No smaržu pārdošanas ienākošā nauda ļāva viņai allaž justies nodrošinātai un sev neko neatteikt. Tiesa, tas tik droši un savā ziņā pat rožaini bija tikai līdz 1947. gadam, kad atnāca Kristians Diors ar saviem aromātiem “Mis Dior”, “Diorella” un “Diorissimo”. Un drīz jau arī citi, kas radīja gūzmu citu konkurētspējīgu smaržu.
Tas sašķobīja Chanel No.5 pozīcijas, tādējādi tās pārgāja klasikas kategorijā, piekāpjoties citu laikmetīgāku un aktuālāku smaržu slavai. 1954. gadā pie Koko Lozannā ieradās brāļi Teimeri un iepazīstināja viņu ar faktu – smaržu pārdošanas rādītāji katastrofāli kritušies. Taču Koko to tvēra gluži citā, tikai sev raksturīgajā izpratnē un manierē. Viņa izlēma: tātad laiks atgriezties lielajā modē! Turklāt bija sakritis arī tas, ka tieši tobrīd bija bankrotējusi viņas visniknākā konkurente Elza Skiparelli. Šie fakti un apstākļi noteica Koko turpmāko rīcību.
Koko dižā slava bija sākusi bālēt. Pirmskara modes dizaina laukā galvenokārt darbojās tikai sievietes – vēl bez Koko Šaneles bija arī šādi vārdi: Čiparelli, Lanvēna, Vioneta, taču pēc kara varu pamazām pārņēma vīrieši – galvenokārt Diors un Balensiaga. Un tieši Diora panākumi liecināja, ka Koko modei vairs nav nekādas nākotnes. Taču Koko atgriezās Francijā jau 70 gadu vecumā un atkal atvēra savu salonu. 1954. gada 5. februārī notika atvēršanas svētki un jaunās kolekcijas demonstrēšana. To uzņēma neslēptā nepatikā. Kritiķi vienprātīgi pauda, ka Koko neesot parādījusi nekā jauna – aizvien tikai tie paši skarbie kostīmi. Daily Mail plašāko materiālu par Koko atgriešanos uzreiz tā arī nosauca – “Fiasko”.
Tiesa, Koko palika nedzirdīga pret kritiku, un viņai vajadzēja paciesties vēl dažus gadus, lai atkal nešaubīgi atgrieztos slavas olimpā. Viņa pati savus panākumus komentēja īsi un kodolīgi: “Tērpa elegance vispirms nozīmē kustības brīvību.” Un 70 gadu vecumā Koko sākās jauna dzīve, viņa atkal kļuva par sievieti, kura kardināli mainīja modi, spējot savu stilu padarīt par dominējošo. Koko kļuva par Francijas un pat visas pasaules nacionālo bagātību. Kad izdevums Time iekļāva viņu 20. gadsimta 100 ietekmīgāko cilvēku sarakstā, Koko tajā bija vienīgā modes pasaules pārstāve.
Koko vēl piedzīvoja arī to, ka 1970. gadā Brodvejā iestudēja izrādi tieši ar nosaukumu – “Koko”. Uz pirmizrādi gan viņa neieradās, jo jutās ārkārtīgi sarūgtināta par to, ka amerikāņi nebija ļāvuši viņai šai izrādei pašai gatavot kostīmus, apgalvojot, ka viņa diez cik labi neizjūtot Chanel stilu… Koko lomā izrādē darbojās Odrija Hepberna.
Koko nomira 1971. gada 10. janvārī 88 gadu vecumā Parīzes viesnīcā Ritz – tieši līdzās savam pirmajam un vēlāk jau visā pasaulē pazīstamajam veikalam Kambona ielā. Oficiāli par nāves iemeslu pasludināja sirdslēkmi. Runā, ka viņas pēdējie vārdi bijuši šādi: “Lūk, tā mūs arī atstāj nosprāgt…”
Koko Šanele apglabāta Lozannā Šveicē. Viņas kapakmens augšējā daļā izgrebtas piecas lauvas.
