“Es… es… nevaru tās pieņemt!” Stāsts par Koko Šaneli un Romanovu dinastijas pērlēm 0
Zane Eniņa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznācis vācu rakstnieces Mišelas Marlī romāns “Koko. Mīlestības smarža”. Autore tajā apraksta slavenās franču modes mākslinieces Koko (Gabrielas) Šaneles dzīves posmu pēc mīļotā Boja (Artura Kepela) nāves un slavenā parfīma “Chanel N°5” tapšanu. Sadarbībā ar grāmatu izdevniecību “Latvijas Mediji” žurnāls “Mājas Viesis” lasītājiem piedāvā ielūkoties pavisam svaiga romāna lappusēs.
Traģiskais notikums ir satriecis Koko, viņa slīgst grūtsirdībā, līdz draudzene Misja ierosina – mīļotā cilvēka piemiņai vajag radīt smaržas! Koko šī ideja aizrauj, ar sev raksturīgo azartu viņa metas iedziļināties smaržu pasaulē, un pietiek ar iesmaržināta kabatlakatiņa pavicināšanu, lai sāktos stāsts par leģendāro parfīmu “Chanel No5”.
Taču romāns ir arī citu smaržu pārpilns: uzvēdī kafija, no jūras atplūst sāļš smārds, un tad sajūtams kāds pavisam gaistošs un netverams aroms. Varbūt tā ir mīlestības smarža? Koko atver sirdi jaunām attiecībām: vispirms – vētrainam romānam ar slaveno krievu komponistu Igoru Stravinski, pēc tam – siltai, daudzsološai tuvībai ar cara Nikolaja II brālēnu Dmitriju Romanovu…
Bija pienākusi Gabrielas dzimšanas diena, un atpūtas laiks pamazām gāja uz beigām. Ne tikai Gabrielas kalendārs, bet arī laika apstākļi rādīja, ka tuvojas rudens.
Deviņpadsmitajā augustā dienā vēl valdīja karstuma vilnis, taču naktī to nomainīja jau diezgan liels vēsums, debesis bija kļuvušas dzidrākas, to mirdzošais zilums bija gandrīz vai caurspīdīgs.
Gabrielas rīcībā bija atlikušas nepilnas divas nedēļas, jo mēneša pēdējā dienā viņai bija jābūt Parīzē. Kā visiem skolas bērniem un iestāžu darbiniekiem.
Gabriela smaidīja, domādama par ikdienas pienākumu slogu, kas nemaz nešķita nepatīkams, jo viņa ar prieku gaidīja savu smaržu prezentāciju. Tomēr atvadīties bija grūti.
Viņa ļāva skatienam klejot pa vienkāršā baltā tonī ieturēto guļamistabu un domāja, kas būs jāizdara, kad atkal būs Parīzē. Vajadzēs nopietni – nevis kā līdz šim, tikai tā, starp citu, – meklēt cilvēku, kas būtu ieinteresēts pirkt “Bel Respiro”, un meklēt sev dzīvokli pilsētā, kur viņa ierīkotu tādu telpu kā šī.
Gaišu, kur ir daudz svaiga gaisa. Misja bija norādījusi uz kādu izīrējamu dzīvokli viņas pašas dzīvokļa tuvumā Fobūrsenonorē ielā, taču Gabriela pirms aizceļošanas vairs nebija gribējusi sevi nodarbināt ar apskates laika plānošanu. Nebija jau nekādas steigas. Vai arī varbūt tomēr jāpasteidzas?
Pēc Stravinska izvākšanās viņa vairs negribēja paturēt māju Garšā. Tur viņa nekad nav jutusies kā mājās, un bez bērniem un mūzikas tur bija pārāk kluss.
Noteikti viss būtu pavisam citādi, ja Bojs vēl būtu dzīvs un viņi abi tur dzīvotu kopā. Bet nu tā bija tikai mazs puzles gabaliņš viņas mūža lielajā ainavā. Savādi, ka viņa par to iedomājās tieši tagad, savā dzimšanas dienā.
Precīzāk sakot, savā trīsdesmit astotajā dzimšanas dienā. Es nekaļu plānus nākotnei, viņa sev klusībā sacīja, tā ir tikai inventarizācija. Un tā droši vien labāk iederas šajā rītā, nevis kādā citā.
Gabriela zem plānā palaga izstaipīja kailo augumu. Un sajuta deniņos sarosāmies vieglas galvassāpes. Laikam vainīgs šampanietis, ko viņa pusnaktī bija krietni baudījusi. Dmitrijs bija paņēmis šampanieša dzesēšanas trauku un glāzes līdzi uz pludmali, un viņi bija apsēdušies smiltīs, lai saskandinātu uz jaunu gadu Gabrielas mūžā.
Viņi divi vien, viļņu šļakstoņa un krasta tuvumā pie bojām piesieto burulaivu takelāžas klaboņa, mēnesnīca un pāris vēžu. Nekādu brīnumsvecīšu, nekādas mūzikas, nekādas draugu un paziņu kompānijas. Tikai divi cilvēki, kuriem bija otram ko sacīt, pat vairāk, nekā viņi iepriekš bija domājuši.
Nakts bija brīnišķīga – tikai pārāk daudz šampanieša. Atlantijas okeāna sāļais gaiss un pīniju stiprā smarža pa logu ieplūda istabā, un aizkari piepūtās vēja brāzmā. Gabriela saoda tikko jaušamu kafijas smaržu. Acīmredzot Marija gatavoja brokastis.
Doma par tasīti mokas atmodināja Gabrielā mundrumu. Viņa atgrūda palagu malā un pārmeta kājas pār gultas malu. Taču, kad Gabriela apsēdās uz gultas malas, nakts gari tik spēcīgi dauzīja viņas pieri, ka viņa atkrita atpakaļ spilvenos.
Pie durvīm klauvēja – un troksnis turpināja skanēt viņas galvā. “Ienāciet!” viņas sauciens neskanēja tik stingri kā parasti, izklausījās drīzāk pēc ievainota zvēra smilkstēšanas. Viņa ātri savilka palagu līdz kaklam.
Durvis atsprāga vaļā. Sākumā Gabriela redzēja tikai tējas ratiņus, daudz damasta, porcelāna un sudraba. Tas bija brokastu galds, klāts divām personām. Tad viņa aiz vāzes ar milzīgu sarkanu rožu pušķi pamanīja Dmitriju.
Viņš pats personīgi servēja viņai brokastis pie gultas. Lielkņazs – viesmīlis. Tas pats par sevi bija neparasti. Vēl pārsteidzošāka bija viņa apģērba izvēle: Dmitrijam mugurā bija balts peldmētelis un zem tā, šķiet, nekā vairāk nebija. Viņa peldčības plakšķēja pret dēļu grīdu, kad viņš svinīgu seju nāca tuvāk.
Gabriela bija apmulsusi, tomēr sīkus smiekliņus nevarēja novaldīt.
“Ko tu te dari?”
“Apsveicu tevi dzimšanas dienā, ma chère.”
Viņš aizstūma servējamos ratiņus pie gultas, noliecās un neveikli pacēla augšā ratiņu sānu daļas.
“Kāpēc kalpotāji to var, bet tādi kā es netiek galā,” viņš klusi pie sevis murmināja. Kad lielais darbs tika pabeigts, viņš atkal iztaisnojās un piegāja pie Gabrielas, noliecās un noskūpstīja viņu.
“S dņom roždeņja!” viņš sacīja krieviski. “Sirsnīgi sveicieni dzimšanas dienā, Koko, daudz laimes un panākumu jaunajā dzīves gadā un daudz mīlestības!”
Gabriela apvija rokas Dmitrijam ap kaklu.
“Šis rīts man jau tā ir īpašs, bet tas, ka tu man atnesi brokastis, ir punktiņš uz “i”. Grūti iztēloties jaukāku dzimšanas dienas sākumu.”
“Es nokaitināju Pjotru un Žozefu,” Dmitrijs smīnēdams izslējās visā augumā. “Abi ir nopietni sadusmojušies, jo es gribēju izcelties un uzņēmos viesmīļa lomu. Tikai Marija mani saprata. Es dzirdēju, ka viņa Žozefam čukstēja kaut ko par romantiku.”
Smiedamās kopā ar Dmitriju, Gabriela nobrīnījās, ka galvassāpes nemaz vairs nav tik briesmīgas. Dmitrijs pie improvizētā galdiņa piebīdīja divus krēslus, pacēla kafijas kannas vāku, lai pa telpu izplūstu mokas pupiņu smarža, un beigās nesteidzīgi piepildīja tasītes. Pašapkalpošanās nebija viņa stiprā puse.
“Nāc šurp, Koko, pirms kafija atdzisusi,” viņš aicināja, uz Gabrielu neskatīdamies, jo bija nodarbināts, pārbīdot šurpu turpu sudraba vāku uz viena no šķīvjiem. Pašam negribot, savā peldmētelī viņš izskatījās smieklīgs.
“Pateicos, jūsu karaliskā augstība,” Gabriela blēņojās. Ķiķinādama viņa piecēlās. Šoreiz apdomīgāk nekā pirmīt. Viņa paņēma no gultas palagu un kā togu to sakrokoja ap savu augumu.
Tad piegāja tuvāk, aplūkoja groziņu ar kruasāniem, sviesta trauciņu un dažādās marmelāžu burciņas, ar pirkstu galiņiem uzmanīgi pieskārās rozēm, kas bija pašā plaukumā.
Ne tikai tādēļ, lai paslavētu Dmitrija pūles, viņa teica: “Tu man sagādāji brīnišķīgu pārsteigumu.” Viņa patiesi bija aizkustināta līdz sirds dziļumiem. Viņa grasījās apsēsties pie tiem ēdamgalda piederumiem, ar kuriem Dmitrijs tobrīd nedarbojās, taču viņš to apturēja.
“Nē. Ne tur. Tev ir uzklāts šeit.” Viņš pagāja malā, lai atbrīvotu Gabrielai vietu.
Viņa nobrīnījās un apsēdās. Dmitrijs neieņēma vietu pie galdiņa, bet gan palika stāvam viņai blakus. Šķiet, viņš kaut ko gaidīja.
Ar augošu izbrīnu Gabriela vispirms iedzēra malciņu kafijas. Viņa juta Dmitrija skatienu un jautāja sev, ko viņš gaida. Protams, viņai jāpaskatās, kas atrodas zem servējamā kupola. Zem tā kaut kas bija paslēpts.
Vai Marija par godu dzimšanas dienai bija pagatavojusi angļu brokastis, olu kulteni un speķi, kas jātur siltumā? Arī krievi jau no paša rīta ēda visus tos sātīgos ēdienus, kurus franču vēderi tik agrā stundā noteikti nebija spējīgi sagremot.
Un, lai cīnītos pret vieglām paģirām, trekns ēdiens nebija visai piemērots. Jau no domas vien par kaut ko ceptu Gabrielai kļuva nelabi, patiesībā pietiktu jau ar smaržu vien, lai kļūtu slikti. Tāpēc viņa vilka laiku garumā, lai tik drīz nebūtu jāsastopas ar kulināro pārsteigumu, un iedzēra vēl malku kafijas.
“Dmitrij, vai tu negribi apsēsties?” viņa laipni pajautāja, turēdama rokā tasīti.
“Man nekur nav jāsteidzas.”
Šķiet, viņš patiešām gaidīja, kad viņa paraudzīs, kas atrodas uz viņas šķīvja. Gabriela nesaprata, kā viņam ceptas olas, speķis un desiņas vai bliņas un pīrāgi var būt tik svarīgi, taču negribēja Dmitriju ilgāk spīdzināt.
Ja jau Dmitrijam ir tik svarīgi, lai viņa kaut ko no tā apēstu, viņa vismaz mēģinās. Gabriela nolika kafijas tasīti malā un pacēla sudraba vāku, kas kā kupols sniedzās pāri viņas šķīvja malām. Un gandrīz vai izmeta vāku no rokām.
Porcelāna šķīvis bija izdekorēts ar baltu zīda lakatiņu un rožu lapiņām, un uz tā atradās bezgalīgi gara pērļu virtene. Vai vairākas virtenes. Gabriela nevarēja īsti saprast. Bija jau arī vienalga.
Tur bija mazs mirdzošu rozā pērļu kalns, kas atkarībā no tā, kā krita gaisma, laistījās visos pasteļtoņos, kaut patiesībā pērles bija pienbaltas. Nebija jābūt speciālistam, lai saprastu, ka tik lielas un spīdīgas pērles ir vērtīga dārglieta. Jau raugoties uz tām, Gabriela bija mēma.
“Daudz laimes dzimšanas dienā, Koko!” Dmitrijs klusi atkārtoja.
Gabriela bikli pieskārās dāvanai. Klusībā viņa baidījās, ka pērles sabirzīs putekļos. Taču pieskaroties varēja just, ka tās patiešām ir īstas, un viņai aizrāvās elpa.
Patiesībā Gabrielai ne visai patika īstas rotaslietas. Viņa uzskatīja, ka ķēdes, gredzeni un auskari var būt tikai dekorācija, bet tie nekādi nespēj celt sievietes vērtību. Tāpēc viņai patika bižutērija. Protams, vienmēr tā nebija bijis. Arī viņu jaunības gados bija apbūruši mirdzoši dimanti.
Bojs Gabrielai neko nedāvināja. Vismaz ne tādas dāvanas, kādas pēc Gabrielas novērojumiem savām metresēm mēdza dāvināt Etjēna draugi Ruajaljē. Etjēna draugi sagādāja savām mīļākajām tā sauktās rīta veltes.
Dārgumus, ko dāmas ar lepnumu izrādīja pārējiem: strausa spalvas, kažokādas apkakles vai dārglietas. Turpretim Bojam, šķiet, bija pilnīgi vienaldzīgas sievietes, kas ir apkārtas ar dārglietām kā Ziemassvētku eglītes.
Gabriela īsti nezināja, kā pret šo Boja īpatnību izturēties. Patiesībā viņa uzskatīja, ka ir jātiecas pēc vienkāršības un šī greznošanās nav neko vērta. Un tomēr viņai galvā reizēm ierunājās mazs velniņš, kas čukstēja, ka viņai kaut kas aiziet secen.
Viņas sirds iepukstējās straujāk, kad Bojs apmēram pēc gada, kas bija pagājis kopš viņu mīlestības sākuma, reiz ieteicās: “Es tev nekad neko nedāvinu, vai ne?”
“Tas tiesa!” viņa atbildēja, cerot, priecājoties un mulstot vienlaikus.
Nākamajā rītā viņš nolika Gabrielai uz spilvena kastīti no sarkanas ādas. Dāvanu atvērusi, viņu gandrīz vai apžilba – koši viņai pretī zvīļoja kaut kas, kas bija novietots uz sarkana samta pamata.
“Cik skaisti!” Gabriela aizgrābta izdvesa.
“Tā ir diadēma,” Bojs smaidīdams atbildēja. “Tā pieder tev.”
Gabriela nekad iepriekš diadēmu nebija redzējusi. Viņa pat nezināja, kas tā tāda. Protams, viņai arī nebija ne jausmas, kā to nēsā. Vai rotu liek ap kaklu? Vēlāk viņa no kādas paziņas uzzināja, ka šo kronīti iesprauž augstā frizūrā. Taču Gabriela nēsāja īsus matus. Kā lai to nostiprina? Un kādos gadījumos to nēsā?
Viņa tomēr mēģināja ar rotaslietu sadraudzēties. Slepus vingrinājās spoguļa priekšā, līdz viņai izdevās diadēmu uz galvas novietot tā, ka rota nekrita uz pieres un arī nenoslīdēja uz pakauša. Mugurā viņa bija uzģērbusi vakarkleitu.
“Vai tu gribi kaut kur doties?” Bojs pārsteigts jautāja. “Kāpēc gan? Mums taču mājās ir tik jauki.”
Diadēma pazuda kastītē, un Gabriela izpildīja mīļotā vēlēšanos pēc noslēgtības. Tāda veida dāvana vairs neatkārtojās. Gabriela bija laimīga kopā ar Boju. Un vērtīgām dārglietām nebija nekādas nozīmes.
Pērļu vienkāršā elegance Gabrielu bija apbūrusi. Tām nebija nekā kopīga ar spožajiem vizuļiem, ar ko sabiedrības dāmas mēģināja celt savu vērtību. Šīm pērlēm piemita maģija, tās izskatījās tā, it kā joprojām būtu dzīva austeres daļa. Tās bija kas vairāk par ļoti vērtīgu dārglietu, tām piemita viss, ko sieviete varētu vēlēties no savām rotaslietām.
“Tās ir manas vecmāmiņas pērļu virtenes.”
“Kā, lūdzu?” Gabriela, izrauta no domām, pacēla galvu un paskatījās uz Dmitriju. Viņa gan bija dzirdējusi katru vārdu, tomēr sacīto nebija sapratusi.
“Tās ir tā dēvētās Romanovu pērles, Koko. Tās piederēja carienei Marijai Aleksandrovnai, mana tēva mātei.”
Dmitrijs vilcinājās, nedroši pārnesa svaru no vienas kājas uz otru. Šķiet, Gabrielas klusēšana viņu mulsināja. Acīmredzot viņš gaidīja, ka Gabriela būs kā bez prāta no prieka par šo vērienīgo dāvanu. Taču Gabriela pat nepakustējās.
Vīrietim, kuram ir tik ierobežoti finanšu līdzekļi kā viņam, droši vien jau garkātu rozes nozīmēja pārmērīgus izdevumus. Viņa to apzinājās. Ja viņa vispār būtu vēlējusies saņemt no viņa dāvanu, būtu pilnīgi pieticis ar puķu pušķi.
Taču viņa no Dmitrija negaidīja nekādu dāvanu. Daudz vērtīgākas par jebkuru citu žestu viņai bija harmoniskās stundas kopā ar Dmitriju. Laimi – viņai to bija iemācījis Bojs – nav iespējams nopirkt. Dmitrijs lutināja viņu ar savu tuvumu, maigumu, draudzību – un tās bija skaistākās dāvanas divu cilvēku attiecībās.
“Es… es… nevaru tās pieņemt,” Gabriela stostījās.
Viņš izskatījās nepatīkami pārsteigts: “Tev nepatīk pērles?”
“Ak, mans dievs! Protams, ka patīk!”
Ja labi padomāja, pērļu virtenes precīzi atbilda viņas stilam. Šai ziņā Dmitrijs bija izvēlējies īsto dāvanu. Tā nebija tikai dāsna velte. Viņš to bija izvēlējies ar apdomu. Un tomēr Gabriela to nevarēja pieņemt. Ja viņš pērļu virteni pārdotu, dabūtu visaugstāko cenu, turklāt šīs rotaslietas materiālā vērtība viņam nebija galvenais, to nu viņa zināja.
Dmitrija vecmāmiņas dārglietas bija vērtīgs garīgs īpašums ar lielu simbolisku spēku, droši vien ne tikai Dmitrijam, bet arī visiem citiem monarhistiem trimdā. Tās ir vērtīgākas, nekā Gabriela vispār jebkad spēs aptvert. To viņa apzinājās.
“Es nevaru tās pieņemt,” viņa atkārtoja, nepaceldama acu uz Dmitriju. Gabriela varēja iztēloties, kā viņa sejā parādās šausmas, un nevēlējās būt viņa vilšanās lieciniece. Turklāt viņam nebija jāredz prieks Gabrielas acīs.
Lai arī būtu kā būdams, tā tomēr bija brīnišķīga doma – pasniegt šo dārgumu viņai kā dāvanu dzimšanas dienā. Dmitrijs varētu viņas sajūsmu pārprast.
“Tā ir Krievijas troņa dārglieta, vai ne?” jautāja Gabriela.
“Ak jā, tā ir,” Dmitrija balsī varēja saklausīt atvieglojumu, tomēr balsī skanēja arī niknums. “Neuztraucies, boļševiki mums ir nozaguši tik daudz, ka šīs pērļu virtenes neko nemaina. Turklāt es domāju, ka tās bija carienes personīgais īpašums. Viņa mīlēja šīs pērles, un es justos briesmīgi, zinādams, ka tās ap kaklu nēsā kāda komunistu komisāra mīļākā vai tās nonākušas pie kāda šaubīga lombarda īpašnieka. Mana vecmāmiņa bija īpaša sieviete, un…” viņš ieturēja mazu pauzi un tad maigā balsī turpināja: “Tāpēc viņas pērlēm atkal jāpieder īpašai sievietei.”
Kamēr Gabriela pūlējās atgūt līdzsvaru, Dmitrijs paņēma rokās pērļu virtenes. Tās bija vairākas, viņš tās uzmanīgi pārcēla Gabrielai pār galvu un aplika viņai ap kaklu. Dmitrija pirksti noglāstīja jutīgo vietu virs viņas atslēgas kaula. Šis pieskāriens un rotaslietas vieglais spiediens lika Gabrielai notrīcēt.
Dīvainā kārtā pērles, saskaroties ar viņas ādu, nemaz nešķita aukstas, tajās tūlīt ieplūda viņas ķermeņa siltums. Tās nēsājot, Gabrielu pārņēma neiedomājami skaista pilnības sajūta.
“Ermitāžā, tai Ziemas pils daļā, kura jau mana vecvectēva laikā tika pārveidota par muzeju, karājas kāds carienes Marijas Aleksandrovnas portrets. Tajā viņa redzama ar šīm pērļu virtenēm. Es vēlētos, kaut varētu tev to parādīt.”
Gabriela klusēdama pacēla roku un saņēma Dmitrija pirkstus. Pievilka tos sev pie lūpām un citu pēc cita tos visus noskūpstīja. Viņas žests pateica vairāk par jebkuriem vārdiem.
“Šo vecmāmiņas tēlu esmu noglabājis dziļi sirdī,” Dmitrijs sacīja un piecēla Gabrielu no krēsla, lai apskautu. “Tāpat kā nekad neaizmirsīšu tavu tēlu, ko šorīt redzēju.”
Un tad pērles piepeši kļuva nesvarīgas, jo viņa mute atrada viņas lūpas un abi savienojās garā, kaislīgā skūpstā.
Par grāmatu
Tas ir un paliek romāns
Cik daudz romānā ir patiesības, cik – izdomas? Grāmatas noslēgumā Mišela Marlī apraksta tās tapšanu, rakņāšanos vēstures arhīvos, centienus piekļūt pēc iespējas tuvāk patiesajai Koko biogrāfijai, un atziņu, ka patiesas, uzticamas informācijas ir ļoti maz.
“Mans romāns nepretendē uz vienīgo patiesību, tomēr stāsts ir pietuvojies patiesībai tik tuvu, cik vien bija iespējams. Es tomēr biju spiesta dažus notikumus atainot īsāk vai arī to norisi mazliet pārmainīt, tur vainīga ir stāsta dramaturģija. Mans stāsts par Koko un “Chanel No5″ ir un paliek romāns. Grāmata nav ne biogrāfija, ne nozares literatūra. Tāpēc, mīļās lasītājas un mīļie lasītāji, esiet iecietīgi, ja kādā vietā tomēr atrodat kļūdu,” raksta autore.
