Koknesē jau gadu veiksmīgi koordinē medības 0
Medību koordinācijas komisiju (MKK) veidošana novadu pašvaldībās šobrīd iekļauta koriģētajā Medību likumā. Pirmais novads, kas šādu komisiju izveidojis vēl pirms izmaiņām likumā, ir Koknese. Komisija darbojas jau gadu, un par šajā laikā gūto pieredzi stāsta Edgars Mikāls, Kokneses novada Medību koordinācijas komisijas priekšsēdētājs.
– Vai var uzskatīt, ka Kokneses MKK izveidošana rosināja šādu komisiju izveidi iekļaut arī Medību likumā?
– Laikam tā tiešām sanācis, ka Koknese bija pie vainas, ka punktu par medību koordinācijas komisiju izveidi pašvaldībās ieviesa arī Medību likuma grozījumos. Bet sākās viss ar to, ka pagājušā gada pavasarī mūsu domes deputāts zemnieks Jānis Miezītis ierosināja domei, ka sēdēs būtu jāizskata arī jautājumi par meža dzīvnieku nodarītajiem postījumiem zemnieku laukos. Tā kā visi zināja, ka esmu mednieks, man arī uzdeva līdz nākamajai sēdei sagatavot šo jautājumu risināšanas iespējas. Tad nu kopā ar J. Miezīti arī sākām domāt, kā vislabāk to varētu īstenot. Ideja pavisam vienkārša – problēmsituācijas gadījumā jāsauc kopā lauksaimnieki, mednieki, Valsts meža dienesta (VMD) pārstāvji, Latvijas valsts mežu pārstāvji un pie apaļā galda problēma jāizrunā un kopā jāatrod optimālie tās risināšanas ceļi un veidi.
Uz pirmo sēdi visi aicinātie arī ieradās, sākumā pārrunas, protams, risinājās mazliet asāk, bet vēlāk viss sāka nolīdzināties. Jo galvenais jau nav atrast vainīgos, bet gan meklēt risinājumus. Vismaz vēlmei šādai jābūt. Un pēc pirmās sēdes arī radās doma no minētā sastāva izveidot pastāvīgu komisiju, kas nodarbotos tieši ar savstarpējām mednieku, lauksaimnieku un mežsaimnieku problēmām. Šī doma rada vienbalsīgu atbalstu domē, komisija tika nodibināta, valde ievēlēta, un darbs varēja sākties. Pagaidām Kokneses MKK darbojas bez Ministru kabineta izstrādātiem norādījumiem – tikai konsultatīvi.
– Komisija tātad darbojas jau gadu – cik reižu šajā laikā bija radusies nepieciešamība sasaukt šīs komisijas sēdes?
– Pa šo laiku bijušas kādas četras MKK sēdes. To ierosinātāji, protams, pārsvarā bijuši zemnieki. Piemēram, vienu no sēdēm ierosināja kukurūzas audzētāji, kuri laikapstākļu dēļ bija spiesti tās novākšanu atstāt uz vēlāku laiku – līdz pat novembrim. Līdz ar to kukurūza ilgāk palika uz lauka un pastāvēja reāls risks, ka būs lielāki meža dzīvnieku postījumi. Tā nu sanācām kopā un domājām, kā tos varētu novērst.
– Un ko izdomājāt?
– Pirmām kārtām – prasījām palielināt medību licenču limitus, kas tajā brīdī mums jau bija gandrīz beigušies. VMD uzreiz apsolīja, ka tiem, kam to pietrūks, divu dienu laikā tie tikšot papildināti. Tā arī notika. Mums novadā ir septiņi mednieku kolektīvi, bet pie mums diezgan bieži brauc arī mednieki no citiem kolektīviem, tāpēc mums nebija arī problēmu īstenot priekšlikumu par citu kolektīvu mednieku piesaistīšanu vajadzības gadījumā.
– Vai mednieki, saņemot papildu medīšanas limitus un papildspēkus no citiem kolektīviem, spēj nosargāt lauksaimnieku sējumus?
– Nespēj. Īpaši, ja lauki līdz pat novembrim paliek nenovākti. Pat vasarā to ir grūti izdarīt, bet rudenī, kad tumšs ir gan agros rītos, gan vakaros, to izdarīt ir gandrīz neiespējami. Turklāt novembrī bieži ir migla, vējš un lietus, arī sniegs, un tas viss stipri apgrūtina redzamību. Bet mednieki darīja, ko varēja – visi papildu limiti tika izpildīti.
– Vai bijuši gadījumi, ka zemnieki prasa kompensācijas mednieku kolektīviem?
– Nē, tik traki vēl nav bijis. Turklāt, man šķiet, visām iesaistītajām pusēm sāk veidoties sapratne par to, kas un kā var vai nevar notikt. Daudz kas atkarīgs no tā, ar kādiem noteikumiem lauksaimniekam noslēgts līgums ar medību tiesību lietotāju. Ja līgumā ietverts punkts par postījumu apmaksu, tad zemnieks var šo kompensāciju prasīt. Lai gan, cik zinu, mednieki ar šādiem nosacījumiem līgumus neparaksta, jo, ja viņiem būtu vēl jākompensē zaudējumi par dzīvnieku postījumiem, tad labāk vispār medībās neiet…
– Kāda ir pašreizējā kārtība, kas regulē mednieku un zemnieku attiecības?
– Manuprāt, kārtība ir gluži loģiska: mednieks dara savu darbu, bet zemnieks – savu. Ja apsētais lauks ir zemnieka īpašums, tad viņam pašam pirmām kārtām jādara viss iespējamais, lai savu īpašumu aizsargātu. Tātad – jāveic preventīvie pasākumi. Starp tiem ir gan dažādas skaņas, gaismas un smakas, gan žogi utt.
– Kuri no tiem ir populārākie Kokneses novadā?
– Par vienu no lielākajiem MKK sasniegumiem uzskatu tieši to, ka panākts, lai zemnieki savos laukos sāktu lietot repelentus. Iepriekš tos izmantoja retais. Savu efektivitāti apliecinājusi arī metode mežmalās un lauka malās izkaisīt cilvēka matus. Ir zemnieki, kas tos uzcītīgi savāc no apkārtnes frizētavām. Tiesa, šī metode nedarbosies ilgāk par nedēļu vai divām, jo gan vējš, gan lietus matus aizpūtīs vai aizskalos. Bet ir pārbaudīts, ka mežacūka, pienākusi pie vietas, kur mati izkaisīti, sajūt to īpašo aromātu, kas rada trauksmi, un griežas atpakaļ. Mežacūku oža ir ļoti labi attīstīta, ne velti Francijā tās izmanto, lai zemē pusmetra dziļumā atrastu vērtīgās trifeļu sēnes…
– Taču zemnieki nereti atrunājas, ka nevar atļauties ar visiem saviem jau tā lielajiem izdevumiem investēt žogos un repelentos...
– Bet patronas, transports, medību inventārs arī maksā naudu! Savās sēdēs esam dzirdējuši ierosinājumus no zemniekiem, ka visi dzīvnieku atbaidīšanas pasākumi būtu jāveic medniekiem. Tam nu gan nevaram piekrist. Medības jau tāpat pārsvarā gadījumu notiek tikai uz entuziasma pamata. Mednieks par savu darbu algu nesaņem. Cik nu tas ieguvums no nomedītajām trofejām, gaļas vai ādas ir, tik arī ir. Pārējie vienkārši priecājas par iespēju pabūt dabā. Tas arī viss.
– Statistika liecina, ka mednieku skaits ar katru gadu diezgan katastrofāli samazinās, mednieku kolektīvos maz parādās jauno mednieku...
– Tā ir. Daudzi apsver domu, vai maz vērts ar medībām nodarboties. Un, ja vēl medniekus gribēs padarīt par materiāli atbildīgiem mežadzīvnieku postījumu gadījumos, tad viņu skaits būs vēl mazāks. Labi, ka ir diezgan daudz zemnieku, kas ir arī mednieki. Viņu domāšana tomēr atšķiras no tiem, kas paši ar medībām nenodarbojas. Piemēram, ir mūsu pagastā lielsaimnieks, kas visai regulāri mēdz pārlūkot savus laukus ar tālskati, un viņš stāsta, ka ir patīkami redzēt savos laukos ganāmies kādu staltbriedi, stirnu vai mežacūku. Taču šiem dzīvniekiem jābūt saprātīgā skaitā, nevis bariem. Viņš nebūt neuzstāj, ka visi dzīvnieki jāizšauj vai kā citādi jāiznīcina. Šis zemnieks bija arī cilvēka matu kaisīšanas aizsācējs.
– Visu šo jezgu vērojot, rodas jautājums – kāpēc agrāk šīs mednieku un zemnieku attiecības nebija tik saspīlētas un sāpīgas? Vai zemnieki bija pacietīgāki vai arī dzīvnieku bija mazāk?
– Daba pati šos jautājumus parasti sakārto. Bet, piemēram, ja mežacūkas barības bāze ir ļoti laba, tai var piedzimt kādi desmit sivēni. Savukārt, ja barības bāze ir vāja, cūkai nez vai piedzims vairāk par četriem pieciem sivēniem un no tiem vēl kāds pārītis neizdzīvos. Mans secinājums tāpēc ir šāds: jo vairāk attīstīta lauksaimniecība, jo meža dzīvniekiem labāka barības bāze un tie kuplākā skaitā vairojas. Starp citu, tas notiek arī tad, ja meža dzīvnieki tiek mākslīgi piebaroti milzīgās barotavās. Es to neatbalstu, jo, manuprāt, tā drīzāk ir uzbarošana, nevis piebarošana. Ziemā kādus graudus aizvest stirnām – tā ir cita lieta…
– Taču dzīvnieku skaits jāregulē medniekiem?
– Jā. Piemēram, šogad mūsu kolektīvam bija izdotas 60 medību atļaujas, un mums tas jāuztver kā uzdevums, kas jāizpilda. Jāteic arī, ka mežacūku medīšanai faktiski jau var saņemt tik daudz atļauju, cik nepieciešams. Tās vairs netiek tik strikti uzskatītas par limitēto dzīvnieku.
– Kā jums šķiet, vai statistika par dzīvnieku skaitu mūsu mežos ir korekta? Galu galā no tās atkarīgs arī izsniedzamo medību licenču skaits?
– Es domāju, ka ar patieso mežacūku skaitu ir tāpat kā ar suņa blusu skaitu – neviens nevar tās ņemt un pa vienai saskaitīt. Kļūda par pāris tūkstošiem būs vienmēr. Tagad VMD izstrādā jaunu metodiku dzīvnieku skaita noteikšanai – dzīvnieku uzskaite tikšot aizstāta ar populācijas stāvokļa novērtēšanu. Pēc gada laikā fiksētajiem postījumu apjomiem un citām tendencēm dabā var spriest par dzīvnieku populācijas pieaugumu vai samazināšanos. Skaidrs, ka dzīvniekiem kā faunas pārstāvjiem mežā jābūt, turklāt noteiktā skaitā. Un šis skaits būtu valstiski jāregulē. Ja dzīvnieku savairojies par daudz, tad medniekiem tiek dots uzdevums ar savām aktivitātēm to skaitu izlīdzināt. Medniekiem pēc tam būtu labi padarīta darba sajūta, plintes var mest krūmos, un viss – ejam makšķerēt! To, kas nereti notiek šobrīd, par medībām var saukt nosacīti – medīti tiek pārsvarā pagājušā gada un šā gada sivēni, jo tie ir lielākie postītāji. Patiesībā, ja nošauj kādu sivēnu, tad cūka ir tik gudra, lai ar pārējo sivēnu baru no tās vietas vismaz uz pāris nedēļām aizietu. Bet, ja nošauj sivēnmāti, tad palikušie sivēni, kas vairs īsti nezina, kurp doties, parasti paliek tai pašā laukā un noposta to vēl vairāk. Diemžēl ir bijuši gadījumi, ka kāds zemnieks (pēc paša nostāstiem) sivēnu baram brauc virsū ar mašīnu, sakropļojot tos.
– Vai jūsu pusē dzirdēts arī par gadījumiem, ka vilki saplēš aitas?
– Līdz šim par šādiem gadījumiem īpaši dzirdēts nebija, bet pavisam nesen it kā esot uzradusies vilku ģimene, kas kādam ganāmpulkam arī esot uzbrukusi. Bet vispār Kokneses apkaimē vilku nav pārāk daudz, vairāk ir lūšu, taču gan vilku, gan lūšu medības ir limitētas – tiklīdz limits nomedīts, tā medības uz šiem dzīvniekiem beigušās. Domāju, tieši tāpat vajadzētu arī citām dzīvnieku sugām noteikt limitus, un tad spēles noteikumi visiem būtu skaidri. Zinātniekiem un dabas aizsardzības speciālistiem būtu jāizrēķina un skaidri jāpasaka, cik kuras sugas dzīvnieku mūsu mežos vajag, un pārējo skaitu tad varētu medīt. Tam arī būtu jābūt vienīgajam mednieku uzdevumam. Ja 200 vilki nošauti, bet 201. vilks nokož kādu aitu, tad mednieka atbildības šajā gadījumā nav. Saistībā ar mežacūkām būtu jābūt tāpat.
– Daudziem medniekiem medības ir tikai vaļasprieks – vai izpildīt visus medību limitus var uzlikt medniekam kā pienākumu?
– Ja VMD mednieku kolektīvam ir izsniedzis pieprasītās medību atļaujas, tad kolektīva pienākums ir tās visas izmantot. Un, ja reālā situācija ir tāda, ka nepieciešamas papildu atļaujas, arī tās jāizpilda. Atļauju prasīšana vienlaikus nozīmē arī mednieku apņemšanos tās pildīt.
– Vai medniekam bez vēlmes pamukt no ģimenes un nodoties aktivitātēm mežā ir arī kāda materiāla interese censties izpildīt visus limitus?
– Lielākā daļa mednieku mežā iet pēc trofejām: vienus interesē ilkņi un ragi, citus – gaļa. Un katrs cer, ka pie viņa tas lielais medījums atnāks. Bet pēdējā laikā, jāteic, medības medniekiem kļuvušas par darbu otrajā maiņā. Mūsu apkaimē mežu nav daudz, medību līgumu teritorijā ietilpst ļoti daudz lauksaimniecības zemes, tāpēc tīrumu sargāšana faktiski kļuvusi par mednieku otro darbu. Trofeju iegūšana jau manāmi atvirzījusies otrajā plānā.
– Tad faktiski sanāk, ka valstiski nozīmīgās medības šobrīd ir atkarīgas tikai no mednieku entuziasma un godaprāta?
– Tieši tā. Visu glābj fakts, ka īstu mednieku mājās noturēt nevar, tāpēc viņš dodas uz mežu un vienlaikus nodarbojas ar savu vaļasprieku un veic valstiski svarīgu uzdevumu. Kad iespējas medīt Latvijā būs sarukušas, viņš, ja citas izejas nebūs, dosies medīt uz Āfriku…
– Vai Latvijas medniekiem tas draud?
– Zināmā mērā. Patlaban notiekošie procesi liek bažīties par to, ka drīzumā liela daļa medību tiesību tiks iztirgotas cittautiešiem. 2014. gads, kad ārzemniekiem tiks atcelti jebkādi ierobežojumi attiecībā uz zemes iegādi, vairs nepavisam nav aiz kalniem. Piemēram, mūsu kolektīvam gadā jāpārslēdz vairāki simti līgumu. Medību platības pie mums ir ļoti sadrumstalotas, ir kolektīvi, kuriem ik gadu jāpārslēdz 500 un vairāk līgumu. Un agrāk vai vēlāk šīs platības no pašreizējiem īpašniekiem tiks atpirktas un nonāks ārzemnieku rokās. Tad neviens vairs nevarēs prognozēt, kā tas ārzemnieks rīkosies – vai slēgs līgumu ar kādu mednieku kolektīvu, vai medīs pats, vai nevienam neļaus medīt. Novērojumi liecina, ka jau tagad cilvēki uzpērk zemi un veido diezgan nepārprotamas zemes gabalu paketes tālākai pārdošanai. Kam? Visticamāk – ārzemniekiem. Tiem, kas spēs vairāk samaksāt. Turklāt medības ir tikai viena lieta – mednieku Latvijā ir tikai aptuveni kādi 30 tūkstoši. Bet kurp dosies visi sēņot, ogot, orientēties vai vienkārši pa mežu pastaigāties gribošie cilvēki, kad liela daļa meža platību nonāks cittautiešu īpašumā? Mēs daudzām nevēlamām lietām mierīgi ļaujam notikt, bet, kad viss jau noticis un nekas vairs nav labojams, pēkšņi atjēdzamies un sākam celt brēku. Diemžēl daudzos gadījumos tas ir stipri par vēlu.
– Liela daļa mednieku uzskata, ka Medību likumā nebija vajadzīgi nekādi labojumi. Kā jūs domājat?
– Iespējams, dažas lietas bija jāprecizē, dažas – jāvienkāršo vai jāpiekoriģē, bet kopumā likums bija darbotiesspējīgs. Nekā nepareiza tajā nebija. Grozījumu veikšanas iniciatori bija atsevišķas lauksaimnieku organizācijas, kuru lobijs ir ļoti spēcīgs. Un šis lobijs arī piespieda veikt vairākas būtiskas izmaiņas. Piemēram, nosacījumu, ka medību teritorijā turpmāk pietiek ar 200 ha meža zemes – pārējā platība var būt gan tīrumi, gan pļavas, gan jebkas cits. Tas paver daudz plašākas iespējas sadrumstalot un vājināt medību saimniecību. Saistībā ar likuma grozījumiem diemžēl bija tik daudz nesaprotamu prasību no šo atsevišķo lauksaimnieku organizāciju puses, ka bija jāsecina – viņi paši īsti nesaprot, ko prasa. Īpaši, ja paši nav mednieki. Manā skatījumā, ne pārāk atbalstāma ir likumā iekļautā atļauja veidot mazos medību iecirkņus. Piemēram, lai medītu stirnas, jābūt vismaz 200 ha platībai; lai medītu staltbriežu govis, teļus un mežacūkas – 1000 ha, staltbriežu bullim un alnim – 2500 ha. Savukārt nelimitētos dzīvniekus – lapsas, bebrus, caunas un citus – var medīt arī mazākās teritorijās. Un kāda gan problēma, it kā šaujot lapsu, nejauši nošaut staltbriedi? Tādējādi savā veidā tiek legalizēta malumedniecība.
Mednieku sapnis patiesībā ir šāds: valsts nosaka lielo medību iecirkņu – piemēram, Kokneses novada septiņu mednieku kolektīvu –, ārējās robežas, bet to iekšienē tad pietiktu ar vienu līgumu, kurā atrunāti visu pušu pienākumi un atbildība. Šāds, manuprāt, korekts līgums medniekiem ir ar Latvijas valsts mežiem. Tajā uzskaitīti visi mednieku pienākumi, un, ja tie ir izpildīti, līgums tiek pagarināts. Kāpēc no valsts puses – teiksim, ar VMD – līdzīgs līgums nevarētu būt arī par privātajām zemēm? Diemžēl mums jāslēdz simtiem sīku līgumu ar visiem zemes īpašniekiem. Absurds!
Ja pie šādas sistēmas tomēr kādreiz nonāktu, tad tieši MKK varētu būt tā, kas par sava novada medību teritorijām slēdz līgumu ar VMD. Koknesē tātad noslēgtu līgumu ar visiem septiņiem mednieku kolektīviem, kas apņemtos veikt līgumā ietvertos nosacījumus, bet to nepildīšanas gadījumā tā pati MKK tad skaidrotu iemeslus un meklētu risinājumus. Manuprāt, visnotaļ loģiski un pārskatāmi. Un šajās komisijas sēdēs savstarpējās sarunās tiešām situāciju labāk sākuši izprast gan mednieki, gan zemnieki. Vai vismaz sākuši novērtēt cits cita darbu.
Patiesībā medniekam par sējumu postījumiem būtu jāuzzina no zemju īpašniekiem, viņam, kā jau teicu, būtu jāsaņem uzdevums no VMD nomedīt noteiktu dzīvnieku skaitu. Un medībām vajadzētu notikt tikai postījumu vietās. Un viss. Lauksaimniekam savukārt būtu jāveic preventīvie pasākumi savu tīrumu aizsargāšanai no mežazvēriem. Postījumi vienmēr ir bijuši un būs. Noteiktam pieļaujamajam procentam postījumu arī jābūt, pretējā gadījumā būtu jāsāk satraukties – kāpēc to nav? Vai mednieki pārcentušies, vai kāda sērga pie vainas? Protams, ja iemesls ir zemnieka uzceltais žogs – tad satraukumam pamata nav…
– Vai zināt, kas šajā jomā notiek citos Latvijas novados?
– Ne jau visā Latvijā šis postījumu jautājums tik aktuāls. Varbūt kopumā ir kādi desmit tā saucamie krīzes novadi, kuros acīmredzot dzīvnieki ir mākslīgi savairoti, piemēram, ar jau minēto piebarošanu. Īpaši šajā ziņā grēko tie, kuriem pieder lielas meža platības un kuri uz medību rēķina grib attīstīt kādu komercdarbību savos īpašumos. Tikai nelaime tāda, ka meža dzīvniekus viena īpašuma robežās nevar noturēt – tie klejo visapkārt un nodara postījumus kaimiņu sējumiem…
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
