Juris Lorencs: Koķetēšana ar bumbu 1
Februāra nogalē ar čiku beidzās skaļi izreklamētā Trampa–Kima galotņu tikšanās Vjetnamas galvaspilsētā Hanojā. “Mazais raķešu vīriņš”, kā Kimu reiz nodēvēja Tramps, nekādi negrib šķirties no savām iemīļotajām rotaļlietām: raķetēm un atombumbām. Un tas ir saprotams – bez tām viņš būtu vien nabadzīgas un marginālas valsts diktators, ar kuru nevienam nebūtu intereses tikties.
Var tikai apbrīnot Trampa naivumu, ja viņš tiešām cerēja kaut ko sarunāt ar Kimu. Tautas gudrība saka: “No trakiem labāk tālāk.” Ja nu citādi nevar – tad “pa draugam”, pat ja kontakts ar viņiem nav tas tīkamākais. Tāpēc paldies Trampam par pacietību un iecietību.
Tramps savā amatā jau ir vairāk nekā divus gadus. Daudzi prezidenti, Putinu ieskaitot, gaida rindā uz pieņemšanu, uz iespēju satikties ar pasaules varenāko politiķi. Bet Kimam tas izdevies jau divas reizes! Kāpēc? Jo viņam ir bumba! Izrādās, pirms septiņdesmit pieciem gadiem Ņūmeksikas tuksnesī radītā uzparikte joprojām ir viens no spēcīgākajiem argumentiem pasaules politikā.
Ne jau velti Ukrainā dzird žēlabainas balsis – ja mēs toreiz pēc PSRS sabrukuma nebūtu atdevuši atombumbas, Krima šodien būtu mūsu! Un ukraiņiem ir taisnība. Savukārt kā viena no sāpīgākajām breksita konsekvencēm tiek minēts fakts, ka līdz ar Lielbritānijas aiziešanu Eiropa zaudē arī kodolvalsti, tātad pasaules lielvaru.
Gandrīz vienlaikus ar Hanojas samitu izcēlās konflikts Indijas un Pakistānas starpā, kas beidzās ar īstu gaisa kauju. Tajā abās pusēs bija iesaistīti vairāk nekā trīsdesmit iznīcinātāju, no kuriem vismaz divi tika notriekti. Pasaule ievilka elpu – vai tiešām sekos karš? Taču nē, viss beidzās mierīgi, Pakistāna pat atdeva Indijai gūstā saņemto lidotāju.
Pakistānā patlaban dzīvo 204 miljoni cilvēku, Indijā – ap 1390 miljoniem, tātad gandrīz septiņas reizes vairāk. Ekonomiskais un zinātnes potenciāls, armija, flote – visi rādītāji runā par labu Indijai.
Bet ir viens “bet”, kas patiesībā līdzsvaro Indijas un Pakistānas spēkus: abām valstīm ir kodolieroči. Un šeit valda paritāte – katrā pusē ap 140 atombumbu. Pietiekami, lai atomkara gadījumā no šīm valstīm maz kas paliktu pāri. Lai kā to varbūt negribētu atzīt pacifisti, tieši atombumbas patlaban nodrošina mieru Indijas un Pakistānas starpā. Kopš 1974. gada, kad Indija izmēģināja savu pirmo bumbu, abas valstis tā pa īstam vairs nav karojušas, ja neskaita dažus sīkus pierobežas konfliktus.
Un tomēr apgalvojumi, ka kodolieroči sava iznīcinošā spēka dēļ gluži automātiski nodrošinot mieru (kā aukstā kara laikos starp ASV un PSRS), mazliet atgādina diskusiju par brīvu šaujamieroču pieejamību. Tās aizstāvji ir pārliecināti, ka jau pats ieroču esamības fakts attur iespējamos ļaundarus no nozieguma. Tomēr pasaules pieredze liecina par pretējo. Valstīs, kurās valda liberāli šaujamieroču iegādes un glabāšanas likumi, ir arī vairāk slepkavību.
Tas pats attiecināms uz citiem ieroču veidiem. Līdzīgi kā uz teātra skatuves novietota bise agrāk vai vēlāk izšauj, arī atombumbas sprādziens ir tikai laika jautājums.
Tas var notikt kara laikā, tas var notikt kļūdas un pārskatīšanās dēļ, bet var notikt. Un, jo vairāk pasaulē būs kodolvalstu un neprognozējamu “raķešu vīriņu”, jo risks būs lielāks. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēdējā laikā vērojama gluži vai nepieklājīga koķetēšana ar atomieročiem.
Pagājušā gada oktobrī Krievijas prezidents Vladimirs Putins diskusiju klubā “Valdajs”, runājot par iespējamo kodolkaru, izteicās: “Mēs kā mocekļi nokļūsim paradīzē, bet viņi vienkārši nosprāgs, pat grēkus nožēlot nepaspēs.” Un pavisam nesen svinīgā amijas dienai veltītā pasākumā Izaka katedrālē Pēterburgā šīs pilsētas koris nodziedāja dziesmiņu par “zemūdenīti”, kas nes uz Amerikas krastiem “desmit bumbiņas”, lai tās “notēmētu uz Vašingtonu”. Skatītāji esot aplaudējuši un saukuši “bis”. Dīvains humors. Saka gan, ka par gaumi nestrīdas. Lai nu tā būtu. Tomēr ir lietas, par kurām nemēdz jokot, un viena no tādām ir atomkarš.
