Kokapstrādes sektors nodarbinot jau ap 1800 sieviešu – galvenokārt vecumā no 50 līdz 65 gadiem 8
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Darbaspēka piesaiste mēbeļu ražošanā līdzīgi kā teju jebkurā citā nozarē ir kļuvusi par uzņēmēju pēdējo gadu lielāko izaicinājumu. Lai aizpildītu vakantās amata vietas, kokapstrādes un tajā skaitā mēbeļu ražošanas uzņēmumi arvien vairāk cenšas uzrunāt un iesaistīt darbā sievietes, spītējot gan saviem, gan sabiedrības priekšstatiem un stereotipiem.
Mēbeļu ražošanas uzņēmumos (saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem) patlaban strādā 4284 vīrieši (vecumā no 40 gadiem) un ap 1800 sieviešu – galvenokārt vecumā no 50 līdz 65 gadiem.
Taču situācija palēnām mainās. To, ka sievietēm mēbeļu ražošanā un kokapstrādē kopumā ir milzīgs potenciāls, apliecina tas, ka katrā uzņēmumā ir brīvas amata vietas un gandrīz ikviens no piedāvātajiem darbiem ir paveicams sievietēm.
To ir veicinājusi iekārtu un tehnoloģiju attīstība, kas darbu šajā nozarē padarījusi fiziski vieglāku ikvienam un katrai. Gan globāli, gan lokāli ir augušas prasības pret drošu un sakārtotu vidi, ērtiem un intuitīvi saprotamiem ražošanas procesiem, un tas padarījis darbu kokapstrādē un mēbeļu ražošanā daudz pievilcīgāku.
Sievietes pieskāriens – kvalitāte un rūpība
Sievietes visbiežāk no darba mēbeļu ražotnēs atturot bažas par fizisku darbu un darba vides apstākļiem, uzskata Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes Kokapstrādes katedras vadītāja Sigita Liše.
“Tomēr, arvien vairāk kokapstrādē ienākot tehnoloģijām, darbs, piemēram, mēbeļu ražošanā līdzinās šuvēja arodam. Protams, ar fiziski aktīvu slodzi jārēķinās, arī sterilu vidi bez putekļiem droši vien ražošanā neatrast.
Taču visi atbildīgākie uzņēmumi ir parūpējušies gan par nepieciešamajiem darba aizsardzības līdzekļiem, gan vidi, kas ir tīra, droša, kārtīga, ergonomiska. Turklāt mēbeļu ražošanā ir darīšana ne tikai ar nešanu, kraušanu – ir desmitiem citu procesu, kur sievietes rokas pieskāriens nozīmē kvalitāti, rūpību un pienācīgu uzmanību,” saka Sigita Liše.
Sievietes pielāgojas labāk
Tikmēr Mēbeļu ražotāju asociācijas Latvijā izpilddirektore Ieva Erele atzīst, ka sabiedrībā joprojām valda virkne stereotipu par to, ka kokapstrāde un mēbeļu ražošana ir vīriešu pasaule.
Asociācija vasaras sākumā kopā ar biedru uzņēmumos strādājošajiem cilvēkresursu speciālistiem fokusgrupā apzināja biežāk sastopamos aizspriedumus un stereotipus un meklēja pretargumentus tiem gan no darba devēju, gan arī darba ņēmēju puses.
Viens no lielākajiem stereotipiem ir tas, ka sievieti apgrūtinoši pieņemt darbā, jo pēc kāda laika viņa dosies bērna kopšanas atvaļinājumā.
Un vispār jauna sieviete topošā māte vai sieviete māte automātiski nozīmē darba nespējas lapas, līdz ar to apgrūtinātu un nepilnīgi noslogotu darba vietu, nepieciešamību pēc brīvdienām vai elastīga darba.
“Tomēr mēbeļu nozares uzņēmumu pārstāvji atzīst, ka sievietes bieži ir labāk organizētas un spēj daudz efektīvāk piemēroties darba devēja nosacījumiem, piemēram, maiņu darbam, elastīgam darbam u. c.
Savukārt kādā no uzņēmumiem papildu brīvdiena, lai darbinieki, tostarp sievietes, varētu parūpēties par darīšanām, ko nav iespējams paveikt darba laikā, var kalpot kā lielisks motivators, ar ko papildināt mūsdienās tik svarīgo uzņēmuma “labumu grozu”.
Turklāt sieviete un bērni ne vienmēr nozīmē to, ka tā viena rūpējas par ģimeni. Uzņēmumos apkopotā prakse apliecina, ka arvien lielāku lomu ģimenēs un rūpēs par bērniem uzņemas vīrieši,” uzskata I. Erele.
Viņa arī akcentē, ka darba vide kokapstrādē, tostarp mēbeļu ražošanā, pēdējos desmit gados ir būtiski mainījusies. Tehnoloģiju attīstība un izmantošana ražošanā ievērojami mainījusi ne tikai darba vidi un drošību, bet arī fiziskā darba klātbūtni.
Protams, darbs mēbeļu ražošanā atšķiras no darba birojā, tomēr vairs neesot krasas robežas starp vīrieša darbu un sievietes pienākumiem mēbeļu ražošanas uzņēmumos.
Novecojuši uzskati
To apstiprina arī kokapstrādes uzņēmuma SIA “TROJA” ražošanas direktors Aldis Links, norādot – jau kopš uzņēmuma pirmsākumiem sievietes ir aktīvi iesaistījušās tā attīstībā un darbībā.
“Sabiedrībā valdošie uzskati, ka kokapstrāde ir vīriešu darbības joma, ir novecojuši. Mūsu uzņēmumā ir radīti visi priekšnosacījumi, lai sievietes justos labi un varētu paveikt tieši tādus pašus pienākumus kā vīrieši.
Svarīgākais – lai ir vēlme strādāt, un tad uzņēmums būs pretimnākošs un palīdzēs,” tā A. Links. Viņaprāt, vēl viens arguments par labu tam, ka sievietes var sekmīgi integrēties kokapstrādes un mēbeļu ražošanas uzņēmumos, ir iespējas mācīties un pārkvalificēties.
Mūžizglītības programmās vai pašu darba devēju nodrošinātās apmācībās iespējams apgūt pamatprasmes, ko attīstīt praktiskā darbā.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
