Anna Žīgure par nostāju, kas valsti novedusi strupceļā 31
Tā tiešām ir, ka uz visām lietām var raudzīties vismaz no divām pusēm. No vienas puses ir tā, no otras – pavisam citādi.
Piemēram var minēt no amata pienākumiem atstādināto Ventspils “mēru”, kurš iestidzis bezgalīgās tiesvedībās. No vienas puses, cilvēki uzskata: “Ventspils ir sakārtota, kā mēdz teikt, uz ūsiņu. Par to paldies mūsu Lembergam.” No otras puses, joprojām ir ļaudis, kuri ir pārliecināti, ka Lembergs pievācis sev ievērojamas summas (kaut dalīdamies ar citiem), pamatīgi apzadzis valsti, līdz ar to visu sabiedrību. Viņš nav vienīgais, bet atšķirībā no viņa par citiem nesaka, ka “viņš zog, tomēr dalās”. Visiem ir skaidrs, ka nauda, kuras valsts kasē katastrofāli trūkst, iegūlusi ne tikai tajās kabatās, kuru īpašnieki “dalījušies”.
Ātri aizskrējis ceturtdaļgadsimts kopš valsts atjaunošanas, un šajā laikā Latvijā, protams, notikušas daudzas labas lietas. Dzīve ir gājusi uz augšu, uzskata vieni. “Vai tā ir cilvēku cienīga dzīve?” jautā otri. Abām pusēm ir taisnība, jo Latvijā dzīvo gan tādi cilvēki, kuru dzīves standarts ne tikai neatpaliek, bet krietni pārsniedz Rietumeiropas vidējos rādītājus, gan arī tādi, kuri iegrimuši vēl dziļākā bezcerībā, nekā tas vērojams citās nabadzīgās no Padomju Savienības izsprukušās valstīs.
Atjaunotās Latvijas galvenais klupšanas akmens un lielākā problēma ir ne tik daudz naudas trūkums, bet tieši bezcerība un neticība valstij, kā arī varas īstenotājiem. Daudz ūdeņu aiztecējuši Daugavā šajos divdesmit piecos gados, kad sabiedrība, reizēm arī pati kaut ko iegūdama, samērā vienaldzīgi noskatījusies, kā ievērojama daļa naudas plūsmas aizplūdusi garām kopīgajam makam. Cīnītāju par valsts interesēm nav bijis pietiekami ne politiķu, ne ierēdņu, ne sabiedrisko organizāciju vidū, un viņu spēki pārāk kusli, lai pretotos pretsparam, kurā apvienojusies izveicība, alkatība, gudrība, bet neapšaubāmi arī vientiesība un muļķība. Piemēram, joprojām nav iespējams noskaidrot, vai mūsu ceļi ir slikti tāpēc, ka līdzekļi izzagti, vai arī nav pieticis gribas tos salabot. Bet varbūt kādas aprindas ir ieinteresētas, lai liela daļa Latvijas ceļu nebūtu izbraucami un lai uz darbu ārzemēs būtu vienkāršāk aizlidot, nekā aizbraukt uz tuvējo vai kaimiņu novadu, kur arī gaida darbarokas.
Visa rezultātā ar katru gadu samazinājusies sabiedrības uzticība Saeimai, valdībai, ierēdņiem, tiesu sistēmai, policijai, izglītībai, par medicīnu nemaz nerunājot. Neticība savai valstij ir kā dzelonis, kas sākumā mazliet iesmeldzas, bet galu galā var veicināt nāvējošu iekaisumu.
Protams, ja “augšām” būtu patiesa griba un arī “apakšas” to patiesi vēlētos, valsti vēl varētu glābt, bet rodas iespaids, ka šādam solim trūkst drosmes. Kā spilgts piemērs izgaismojies VID ģenerāldirektora amata kandidātu meklējumi. Kāpēc, neraugoties uz lielajām šaubām par Ingas Koļegovas reputāciju, bija tāda (kādu/kāda?) vēlme iesēdināt amatā tieši viņu? Vai tas vairotu nodokļu maksātāju uzticību šai iestādei? Vai uzlabotu gaisotni pašā VID, kuras darbinieki jau iepriekšējās krīzes laikā par jaunumiem savā darbavietā uzzināja tikai un vienīgi no plašsaziņas līdzekļiem? Intervijā žurnālā “Ir” Koļegova uz jautājumu, vai viņa ir gatava augstajam amatam, atbildējusi: “Simtprocentīgi gatavs diez vai vispār kāds cilvēks Latvijā ir.” Iespējams, šī atklātība ir mūsu valsts glābiņš. Nezin cik reižu Igaunija un īpaši kaimiņvalsts VID celts piemēra godā. Tiesa, no Igaunijas uzaicināts ierēdnis varētu graut mūsu politiķu pašapziņu… Bet, ja paraudzītos tālāk, tad pavisam noteikti kādā citā ES valstī atrastos izglītots un godprātīgs cilvēks, kas varētu ieņemt šo amatu Latvijā. Varbūt gadās pat tāda laime, ka kaut kur pasaulē dzīvo un strādā kāds Latvijas pilsonis ar vēlamajām īpašībām un prasmēm?
Pirms gadiem divdesmit pie mums augstiem amatiem sāka aicināt vienīgi tādus cilvēkus, kuri izprata “vietējos apstākļus”, jo pastāvēja bažas, ka citi ar to netiks galā. Šāda nostāja valsti novedusi strupceļā, no kura varētu iziet, rekrutējot pasaulē izglītotus, gudrus un godīgus ļaudis, kuri nepazīst “vietējos apstākļus” ar korupcijas caurausto saindēto atmosfēru. Tieši tā rīkojas valstis, kurās domā ne tikai par šābrīža ielāpu lāpīšanu, bet arī par nākotni.
