Beicēšana. 1
Koks ar laiku maina savu toni – tas vairāk raksturīgi mazvērtīgajām koksnēm (priedei, eglei, bērzam), bet mazāk cēlkokiem (sarkankokam, riekstu kokam vai ozolam). Vēlamo toni kokam piešķir beicējot vai kodinot. Beice var būt uz ūdens, eļļas vai spirta bāzes. Ja beice kokā iesūcas vairāk, vieta būs tumšāka, tādēļ to vienmērīgi klāj šķiedras virzienā ar otu, tamponu vai pulverizatoru, veidojot vienādu slāni. Ja vajag tonēt kokgriezumu un šim nolūkam izmanto ūdens beici, priekšmetu pirms tam samitrina, izlīdzinot tā uzsūkšanas spējas. Beici izvēloties, skatās, kāds būs nākamais seguma slānis. Ja koku lakos ar ūdens bāzes laku, apakšā nevajadzētu būt beicei uz eļļas bāzes (materiāli savstarpēji atgrūžas, un laka vietām var slikti turēties). Koku pirms tonēšanas notīra, sveķainās vietas, cik iespējams, atsveķo, jo tās beice ietekmē mazāk. Ja tonējamais sastāvs veido ar koka šķiedru ķīmisku reakciju, var runāt par kodināšanu. Piemēram, ozols, nonākot ožamā spirta tvaikos, kļūst tumšs.
