Mākslas akadēmija koktēlniekam Vladimiram Bekmanim kā dzimtās mājas 0
“Mākslas akadēmija man ir kā dzimtās mājas,” atklāj mākslinieks un koktēlnieks Vladimirs Bekmanis. “Vispirms biju students, tad strādāju par laborantu, līdz izaugu līdz asociētajam profesoram. Kopā akadēmijā pavadīju 57 gadus un atmiņai no manis paliks arī betonā lietie “vidberi” uz akademijas fasādes.”
Filozofija dzejā
Darbu bija daudz un visādi. Reiz viņam iznāca veidot iekārtojumu ar dekoratīviem kokgriezumiem diviem tvaikoņiem – “Latvijai” un “Baltijai”. Kamēr kuģītis vienu diennakti stāvēja Jaltas ostā, interjera detaļas tika vestas no Rīgas un uz vietas samontētas.
Tvaikonī “Latvija” ar kokgriezumiem, piemēram, “Četras mūzas”, “Koklētājs” u. c., tika dekorēts nosaukums, valūtas kiosks, mūzikas salons. Uzskatīja, ka tas ir pats vissmukāk izrotātais flotes kuģītis. Kuģa saimniece bija stingra vāciete no VDR, un pat kapteinis staigāja uz pirkstgaliem. Darbu pieņemšanas un nodošanas akti tika parakstīti jūras ceļojuma laikā. Nevar nepieminēt, ka tas notika ļoti nepiespiestā atmosfērā.
Ilgajos gados meistara kalts ir veidojis daudz darbu – gan kokgriezumus atjaunotajā Melngalvju namā, gan milzīgu 17. gs. pils koka frontona kopiju Zviedrijā.
Izstādei “Apokalipse” (kopā ar dzejnieku Zigmundu Bekmani) tapa trīsmetrīga kompozīcija, kuras tēma sasaucās ar apokalipses ainu no Jāņa Atklāsmes grāmatas… Zeme ir saplīsusi četrās daļās, no tās dziļumiem ārā laužas liesmu stabi un tiecas uz sauli, kas kokgriezumā atainota ar diviem vainagiem. Starp liesmu stabiem brīvi lidinās putniņi, kas simbolizē cilvēku dvēseles mūžīgās izvēles priekšā. Daži lido uz augšu, citi skatās uz leju un iet bojā. Darbs ir plastisks un iespaidīgs.
Uz Latvijas simtgadei veltītu izstādi Pēterbaznīcā Vladimirs nolēma izveidot divus dekoratīvus koka vainagus. Tā kā tie bija divi, vienu veidoja ar sievieti, otru ar vīrieti. Vīrieša prototips māksliniekam nebija tālu jāmeklē, tas katru dienu uz viņu skatījās no spoguļa. Griežot pašportretu, meistars vadlīnijas ņēma no spoguļa un tās plastiski pārnesa uz koku. Pašportrets tapa viegli un ar mazu devu veselīgas pašironijas.
Ar sievietes prototipu bija sarežģītāk. Beidzot meistaram izdevās atrast piemērotu tēlu – smaidīgu meiteni Lauru no Liepājas puses. Kādreiz viņa bija mācījusies akadēmijā un bija personīgi pazīstama. Meitenei ļoti patīk dziedāt, tādēļ portretā iegrieztas notis, kas paņemtas no dziesmas “Līgo”. Veidojot darbu, iznāca mazs tehnisks misēklis, kas galu galā izvērtās efektā.
Daļa no dziesmas notīm (tās, kas vēl tikai jāizdzied) tika paceltas no koka virsmas un ietonētas tumšas. Tas panākts, saudzīgi griežot masīvkokā bez līmēšanas vai citām viltībām. Vīrieša portretam izmantoja osi, meitenei – smalko kļavu. Vainagu gan kodināja, gan patinēja. Smalko virsmas matējumu piešķīra vaska apdare.
“Kokgriešana ir ļoti darbietilpīga, spriež meistars. “Nav vērts tur ieguldīt to milzīgo enerģiju, ja nav savas domas, ko pateikt skatītājam. Tāds, piemēram, ir arī darbs “Apokalipse”, kas šobrīd man stāv mājās topošajā koka meistarības muzejā. Lai to eksponētu, nāksies gatavot speciālu paviljonu. Otra lieta, pie kuras šobrīd piedomāju, ir kompozīcija “Zudušie sapņi”, kas taps no liela melnā ozola kluča. Tur būs meitenes tēls, tomēr par nākotnes nodomiem labāk daudz nerunāt,” noslēpumaini smaida meistars.
Vērtējums. Krēsls auto vērtībā
RTU asociētais profesors Vilnis Kazāks, Latvijas Amatniecības kameras Goda prezidents: “Atceros, kādreiz Vladimirs Bekmanis mainīja vienu savu krēslu pret “Volgu” (prestiža PSRS laiku automašīna). Domāju, ar to viss ir pateikts.”
